Dusmas uz varu, uzticība populistiem. Kāpēc vēlētāji atkal meklē glābēju?
Eiropā atkal pieaug populistu un galēji labējo spēku ietekme. "Alternatīva Vācijai" šomēnes uzvarējusi jau divu federālo zemju vēlēšanās. Neapmierinātība ar valdību un dzīves dārdzību palīdz iegūt balsis tiem, kuri sola radikāli mainīt līdzšinējo kārtību. Arī Latvijā retorika ir līdzīga. Politiķi runā par nepildītiem solījumiem, netaisnības sajūtu, pārliecību, ka vēlētāju viedoklis nevienu neinteresē. Kāpēc šī vilšanās liek meklēt glābēju, kuram esam gatavi piedot pat to, ko pārmetam līdzšinējai varai? Un kas notiek ar sabiedrību, kurā politiķa godīgums kļūst mazāk svarīgs par spēju sodīt tos, uz kuriem esam dusmīgi? Pirms vēlēšanām par uzticēšanos, meliem, atbildību un vēlmi meklēt stingro roku un populismu "Nekā personīga" runāja ar režisoriem Elmāru Seņkovu, Pēteri Krilovu, Dāvi Sīmani un tulkotāju Ievu Lešinsku.
Mākslinieka Kristiana Brektes sienas gleznojums, veltījums Džemmai Skulmei, ir kā piemineklis tam, kā populisti var no nekā uztaisīt histēriju valsts mērogā. Šobrīd pirms vēlēšanām notiek līdzīgi. Un, kā saka vairāki mākslas pasaules cilvēki, diemžēl daudzviet gan pie mums, gan pasaulē gribas vilkt paralēles ar jau vēsturē pieredzētiem notikumiem, kam bija ļoti slikts iznākums.
Pirms astoņiem gadiem ASV jau bija ievēlējušas Donaldu Trampu, Lielbritānija nobalsojusi par aiziešanu no Eiropas Savienības. Latvijā Saeimas vēlēšanām gatavojās "KPV LV" ar solījumu mainīt pastāvošo kārtību. "Nekā personīga" toreiz jautāja psihoterapeitiem, kāpēc Eiropa un Latvija piedzīvo populisma vilni. Speciālistu slēdziens bija, ka populists novelk robežu: mēs un visi pārējie, kuri vainīgi visās nelaimēs. Cilvēks turas pie savējiem un neuzticas svešajiem. Uz tā tad var uzbūvēt visu kampaņu.
Astoņus gadus vēlāk Tramps atgriezies Baltajā namā. Populisti, kas piedāvā ātrus risinājumus, runā vienkārši, visiem saprotami iegūst aizvien lielāku popularitāti Čehijā, Lielbritānijā, Vācijā. Francijā aptaujās pirms prezidenta vēlēšanām priekšā ir Marinas Lepēnas partijas kandidāts Žordans Bardella.
"Alternatīva Vācijai" liek ar bažām raudzīties, kas var notikt valstī, kura pirms Otrā pasaules kara pieļāva Hitlera nākšanu pie varas. Tagad lugu par šiem laikiem Liepājā iestudē Elmārs Seņkovs. Viņš līdzības redz šodienas ilgās pēc cilvēka, kurš citu vietā pieņems visus lēmumus.
Parādās tendence – ļoti spēcīgi līderi. Šī tendence ir biedējoša, un par to es arī kaut kādā ziņā reflektēšu arī izrādē "Vīnes meža stāsti", par to, ka pēkšņi mums ir tāda vajadzība šajā haosā parādīties vienam personāžam, tēlam, līderim, saimniekam, tēva figūrai, kurš uzrunā patiesībā šos te aizvainotos cilvēkus. Un man liekas, ka mēs esam tādi piečakarēti. Un tāpēc arī Latvijā mēs redzam šo tendenci, ka šī te stingrā roka, kas savedīs visu kārtībā, tas liekas, ka tas jau varētu būt risinājums. Bet, protams, tas ir biedējošs ceļš. Un tā ir tendence, kas absolūti varētu apdraudēt atkal mūsu demokrātiskos procesus.
Režisors un aktiermeistarības pedagogs Pēteris Krilovs ir izaudzinājis vairākas Latvijas aktieru paaudzes. Daudzus gadus gatavoja "TEDx Rīga" runātājus un ir palīdzējis mācīties runāt arī politiķiem.
Priekšvēlēšanu debates Krilovs salīdzina ar to, kā seno cilšu līderi krāsoja sejas un dejoja, lai pierādītu savu spēku. Arī šodien politiķi krāsojas un tēlo, bet ar citiem līdzekļiem. Tikai priekšvēlēšanu debatēs runātāji neredz un nejūt klausītāju.
Bet vispār Latvijā cilvēki ļoti nemāk sarunāties, būt dialogā. Viņi partneri neredz, nedzird, neuztver, un viņu pat neidentificē. Man arī bija ar kliegšanu, ar varu, ar uzmācīgu diriģēšanu visiem, kas runā "TEDx", jākliedz: skatieties zālē, skatieties acīs! Atrodiet kādu, kas jums sēž pretī, runājiet vienam, diviem, pieciem cilvēkiem, ko jūs redzat. Tā ir liela problēma. Un es redzu šajā mūsu politikā tieši ļoti globālu vainu. Viņi neiztēlojas, ar ko viņiem ir dialogs. Viņiem vispār tas dialogs nav vajadzīgs. Viņi runā paši ar sevi. Paši ar sevi. Tieši to, ko es teicu, viņi runā, nu, lai izrādītos uz sāncenšu fona labāki. Viņam ir vajadzīgs sāncensis, ar ko sacensties un ko, nu, nu, kā saka, nomākt, uz kura fona izcelties. Bet viņam nav vajadzīgs vēlētājs. Viņi gandrīz viņu neredz.
Krilovs filmā "Uz spēles Latvija" pētīja, kā cilvēku likteņus lauza padomju vara. Šodien viņu pārsteidz samierināšanās ar populistiem, kuri uztaustījuši un izmanto cilvēku vājās vietas.
Es gribētu salīdzināt populismu ar pedofiliju. Tās ir ļoti līdzīgas parādības. Tas ir tā, ka populists izvēlas vāju, neaizsargātu cilvēku kopu, nu, kur ir nabadziņi, kuriem daudz kas nav. Nu tā kā onkulis parkā nostājas ar konfekšu turziņu, ja, un saka, nu, panāc, bērniņ, redzi, konfekti var dabūt, un tā. Un viņš zina, kā uzrunāt. Viņš zina, kas tam bērniņam trūkst, kas tai ļaužu kopai trūkst, ko viņš viņiem var apsolīt, ko viņš var, un tādā veidā viņš piesaistīs. Viņš izdarīsies ar viņiem tā, kā viņš grib, viņi par viņu balsos. Un viņš grozīs savās rokās, jo populists diezgan ātri iegūst masu. Viņi iegūst daudz. Vajag tikai vienā mazā lokā izplatīt to sajūtu, ka tas baigi strādā uz mums. Viņš mums dod daudz ko. Tie cilvēki kļūst atkarīgi tieši tā, kā bērns kļūst atkarīgs no pedofīlijas gadījuma.
Šogad publicētais OECD pētījums rāda, ka Latvijā vismazāk uzticas politiskajām partijām. Valdībai uzticas 27 procenti, partijām tikai 12. Un tikai 14 procenti uzskata, ka tādiem cilvēkiem kā viņi ir iespēja ietekmēt valdības rīcību.
Šādu vilšanos izmanto populisti. Sarežģītām problēmām viņi piedāvā vienkāršu skaidrojumu: pie varas esošie rūpējas par sevi un savējiem, bet pārējos cilvēkus ir aizmirsuši. Paši nostājas tautas aizstāvju lomā un sola, ka atliek padzīt līdzšinējos valdītājus, lai valsts beidzot sāktu strādāt cilvēku labā. Tā vēlētāju neuzticēšanās varai kļūst par līdzekli, ar kuru pašiem pie tās nokļūt.
Nu, mēs šāda veida tādu kritisku domāšanu, ja, mēs jau nevaram ieslēgt tajā brīdī, ka mēs vienkārši nejūtamies komfortabli tajā situācijā, kur mēs esam šobrīd. Ne jau tas, ka mēs reāli nedzīvotu labāk, vai ne. Bet, un ja, piemēram, deviņdesmitajos gados mums bija iespēja domāt par to, ka tagad ir slikti, bet būs labāk. Tad šobrīd šādas perspektīvas nav. Ir sajūta, ka ir slikti. Es domāju, ļoti daudzi cilvēki valstī to sajūt, ka viņu, nu, tā kā šī te sociāli ekonomiskā spēja ir ļoti vāja, un viņi neredz to perspektīvu. Un tam līdzās ir krīzes, kas saistītas ar nelīdzgalam kontrolējamiem jautājumiem.
Kinorežisors Dāvis Sīmanis savas filmas uzņem par cilvēkiem, kuru likteni ietekmē lieli politiskie procesi. "Tēvs Nakts" ir stāsts par Žani Lipki, kurš kara laikā slēpa ebrejus. "Marijas klusums" par aktrisi Mariju Leiko, kura aizbrauca uz Maskavu un tur kļuva par Staļina terora upuri. Viņš saka, raugoties uz partiju reitingiem, Latvija atrodas ļoti kritiskā brīdī.
"Es domāju, mēs šobrīd tādā ļoti, ļoti, ļoti kritiskā brīdī. To var arī redzēt, skatoties uz tādu populistisko spēku popularitāti, kas ar katru brīdi palielinās. Viņi nesamazinās, bet palielinās. Tāpēc, ka tur ir tās partijas, kuras vienkārši paziņo kaut kādus skaļus saukļus, kuriem nav nekāda pamatojuma, nav nekāda skaidra skatījuma uz to, kas vispār ir iespējams ekonomiski, finansiāli, sociāli un tā tālāk valstī. Neskatoties uz to, ka tādu racionālu pieeju, viņi piedāvā kādu pilnīgi fantasmagorisku nākotnes vīziju, skaistu, brīnišķīgu. (…) Bet tajā pašā laikā cilvēki, kuri ir vīlušies, jau cikliski vīlušies tajā politiskajā procesā, viņi attiecīgi ļaujas populisma vilnim," saka Sīmanis.
Tulkotāja un atdzejotāja Ieva Lešinska zina, kā izskatās valsts, kas melo saviem pilsoņiem. Viņas tēvs, padomju diplomāts Imants Lešinskis 1978. gadā Ņujorkā pārgāja amerikāņu pusē. Par viņas ģimenes dzīvi uzņemta filma "Spiegs, kurš mans tēvs". Šodienas Latvijā Lešinska ar bažām raugās populistu retorikā un cik ļoti cilvēki gatavi noticēt šiem solījumiem.
Protams, ka es raugos uz to ar lielām bažām, tāpēc, ka vienkārši, nu, tur vairākas lietas, bet viena no tām ir, teiksim, ja cilvēki uzskata, ka visi zog, ka visi melo, tad ir vēlēšanās, nu, vienā brīdī rodas vēlēšanās to visu sagraut. Un, nu, tas bēdīgākais piemērs, protams, ir Veimāras republika. Un to mēs ļoti labi zinām, kā tas viss beidzās. Politiķi nespēj sarunāties ar cilvēkiem. Jā, populisti kaut kā runā vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā. Bet tie, kuri nav tik populistiski, runā kā no Excel tabulas. Vai runā par stratēģijām, par regulām Eiropas Savienības un tā tālāk, kas ir vienkārši, nu, tas ir kaut kāds tāds… Tā ir leksika, kas normāli, nu… normālam vidusmēra cilvēkam, bieži vien arī man, nav saprotama šī valoda. Es nezinu, kāpēc tā ir jābūt.
Politiķi bieži noklusē būtisku informāciju vai pat melo. Un tā dēļ radusies neuzticēšanās politiķiem var pārvērsties arī neuzticībā valstij. Laikā, kad jāsargā robežas no sabotāžām un debesis no droniem, tas ir bīstami.
"Mēs esam diezgan neapskaužamā situācijā. Mēs skaidri redzam, ko politiķi nav izdarījuši no solītā. Mēs redzam tos neizdarītos darbus, un uzticība ir pazudusi ļoti daudzām partijām. Mums atliek vien balsot par sev tuvāko ideoloģiju, patiesībā. Ne jau vairs par konkrētiem cilvēkiem, kuri varētu pārstāvēt manas intereses. Mēs esam zaudējuši jau ticību tiem darbiem, tad vienīgais, ko varam – mēs varam tikai konkrēti uzticēties ideoloģijai. To arī ir sapratuši paši politiķi, man liekas, tāpēc viņi izmanto vairāk ideoloģisku diskursu un nav gatavi runāt par konkrēti izdarītiem vai neizdarītiem darbiem. (…) Sanāk, ka pat jau vairs devalvējas izdarītais darbs – tas sāk devalvēties. Patiesībā šobrīd mēs dzīvojam tikai un vienīgi tādā ideoloģiskā cīņā," saka Seņkovs.
Savukārt Sīmanis min: "Ja tu esi situācijā, kad politiķi mēģina manipulēt ar viedokļiem, runā puspatiesībās un nepatiesībās, bieži vien izsaka pieņēmumus, kas reāli neatbilst realitātei, kur tad tā uzticība tur var veidoties? Viņa nevar veidoties, viņa krītas. Bet nepārvērtēsim arī sevi par augstu. Mēs bieži vien tieši to pašu darām, varbūt tādā ikdienas līmenī. Mēs arī bieži vien operējam ar puspatiesībām, bieži vien izsakām pieņēmumus, kas nav pamatoti. Tajā ziņā jau politiķi bieži vien ir tāds spogulis sabiedrībai. Varbūt mazliet greizs spogulis mūsu gadījumā, bet tomēr."
Nu, vienkārši ir jāsaprot, ka nu ir pagājuši tik daudzi gadi, kopš mēs esam atguvuši neatkarību. Un mēs esam bijuši demokrātiska valsts. Un demokrātiska valsts nozīmē, ka pilsonim ir atbildība par šīs demokrātijas saglabāšanu. Nu, tad gribētos, lai šie cilvēki saprot, ka viņiem ir jāiet un jāpiedalās, un jābalso, jo no viņiem ir atkarīgs tas, vai mēs šo demokrātiju saglabāsim vai nesaglabāsim
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
