"Prieks dejot un būt kopā." Stāsts par ģimeni, kas kopīgi gatavojas simtgades Dziesmu un deju svētkiem
Līdz šīs vasaras Dziesmu un deju svētkiem vēl pieci mēneši. Šis vērienīgais pasākums, protams, top ilga un centīga darba rezultātā.
Kordziedātāji, dejotāji, pūtēju orķestri – jau mēnešiem apgūst svētku repertuāru, lai šovasar atkal spētu saplūst kopā vienā lielā balsu, skaņu un soļu upē.
TV3 Ziņas sāk sižetu sēriju "Sadziediet, sasadancojiet!" un turpmāk katru sestdienu stāstīs par cilvēkiem, kuri aizrautīgi kopj latviešu tradicionālo mākslu. Pirmais stāsts ir par Grīnvaldu ģimeni Ķekavā, kuras divas paaudzes kopā dejo tautas deju ansamblī "Zīle".
Lai arī šobrīd ārā valda īsta ziema, un vasara šķiet vēl kaut kur tālu aiz kalniem, daudziem latviešiem tieši šis ir intensīvs gatavošanās laiks šīs vasaras lielajam notikumam – simtgades Dziesmu un deju svētkiem. Ķekavas kultūras namā arī Grīnvaldu ģimenei vakari paiet tautas deju mēģinājumos.
Grīnvaldi tautas deju ansamblī "Zīle" dejo vairākās paaudzēs. Lielās blices kodols ir brāļi Ainārs un Juris, kuri dejo jau no bērnības, viņu sievas Inese un Evija, kā arī Jura meita Māra un dēls Toms ar draudzeni Agnesi. Vislielākais stāžs ir Jurim.
Šajā pašā kultūras namā, pirms 42 gadiem vecāki mani atveda uz deju kolektīvu, sāku dejot un kaut kā tas ir aizķēries.
Ar tautiskajam dejām man arī viss sākās ar šo kultūras namu. Es gāju Ķekavas bērnudārzā, un mana pirmā pieredze bija uz šīs skatuves. Diezgan bēdīga bija, jo man svārki dejojot nokrita, bet tas nekas!
Savukārt Jura bērni – Toms un Māra, vēl maziņi būdami, nākuši līdzi vecākiem uz mēģinājumiem. Pēc tam paši sākuši dejot un atzīst, ka tautas dejas ir kas vairāk par vienkāršu izkustēšanos.
Man tiešām nebija izvēle, jo jau kopš biju maziņa zināju, uz kuru kolektīvu nākšu, kad būšu lielāka. Es gaidīju to atbilstošo vecumu, kad būs jānāk. Kad bijām maziņi, mēs ar brāli te kopā skraidījām, spēlējamies, skatījāmies, kā vecāki dejo. Tas bija mans sapnis, nākt dejot.
Pie dejas ķermenis ir vienkārši pieradis! Mans tēvs tepat lejā dejo, tēva brālis un mans vectēvs ir dejojuši, tas ir kaut kādās dziļākās sajūtās. Tur pat nav jautājums, vai jādejo, kāpēc jādejo, kur, cik, bet vienkārši – ir balle, nu dejojam!
Pirms vairākiem gadiem uz deju plača Toms ieskatījies Agnesē – var teikt, deja viņus savedusi kopā. "Mēs vienā no ballēm sadejojāmies. Tad varētu teikt, tā kā mans vectēvs teica – ja saskan dejā, saskanēs arī dzīvē, un tad mums tas stāsts kaut kā tā arī bija, ka mēs sadejojāmies. Deja mūs saveda kopā, un šovasar mēs precēsimies," stāsta Toms.
Vienā pārī jau vairākus gadus dejo arī Ainārs ar Inesei.
Grīnvadli atzīst, ka, iespējams, būtiskākā tautas deju burvība slēpjas tieši mēģinājumos. Turklāt – tā saliedē lielo ģimeni.
Juris un Toms līdz šim piedalījušos visos Dziesmu un deju svētkos. Tā gan sanācis, ka simtgades svētki gan būs pirmā reize mūžā, kad Toms dejotājus vēros no skatītāju rindām. Savukārt Māra piedalīšanos simtgades Dziesmu un deju svētkus gaida kā kaut ko ļoti īpašu, viņa stāsta: "Es biju maziņa un neko neatceros, tāpēc man ir ļoti liels prieks pieredzēt to, par ko visi runā, ko esmu ilgus gadus skatījusies, un kas patiešām ir kolosāls notikums."
Ainārs atzīst, ka viņam svarīgāk par eksaltētu repertuāru un nevainojamu tā izpildījumu, ir aizrautība.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
