Gada apskats 2020: kuplajai Ozolu ģimenei izaicinājumu šogad netrūka
2020. gadā mēs redzējām daudzus varoņus sev visapkārt. Drosme un izturība bija nepieciešama arī daudzās Latvijas ģimenēs. Attālinātais darbs, attālinātās mācības, un beigās pat vecmāmiņas nedrīkstēja braukt palīgā! Bet, kā nācās ķepuroties ģimenei, kurā aug pieci bērni – gan skolēni, gan bērnudārzniece, gan vēl pavisam mazi divus gadus veci dvīņi. Tādā burzmā arī bez pandēmijas ikdiena ir gana izaicinoša.
Ozolu ģimene savas dzīvokļu mājas iekšpagalmā klājuši nelielu svētku galdu. Šoreiz jāsvin tikai pašu lokā, bet ar pieciem bērniem ģimenē tas tāpat nav nedz klusi, nedz garlaicīgi.
Viktorija ir Montesori pedagoģe, kura raksta blogu un aktīvi iesaistās visu piecu bērnu audzināšanā, bet Uģis ir programmētājs. Sadarbojas ar vācu uzņēmumu un izstrādā IT risinājumus biznesa ceļojumiem. Nozarē iestājies sastingums, bet pandēmija noderējusi visu to darbu paveikšanai, kam ikdienā nekad nav laika. Uz priekšu gan cer, ka ceļojumi kaut vai tikai iekšzemē sāks atjaunoties, citādi rodas bažas par profesiju.
Mājas soli un rūpes par bērniem galvenokārt uzņēmusies Viktorija, kura stāsta, "ka ir svarīgi iznest grūtumu, lai vīrs var apgādāt, citādi nebūs, no kā uztaisīt ēst." Ārkārtas stāvoklis sācies ar Viktorijas dzimšanas dienu un tad bijusi sajūta, ka drusciņ jāsaņemas, bet tad vēl nedomājām, ka viss 2020. gads tāds būs. Nu mājās bija visi. Nemitīga ēst gatavošana, knapi ēdiens uzlikts uz galda, jau jāvāc nost un atkal viss no sākuma. Skaidrāk nākusi apziņa, cik ļoti skola un dārziņš noņem nost tās rūpes! Uģis centies strādāt no mājas, vēra durvis ciet, lika austiņas, bet vienalga tas bija neiespējami.
Šoruden, pretstatā pavasarim, prieks, ka vismaz bērnudārzniece un skolnieki mācās klātienē. Tad mājās pa dienu paliek vien dvīņi – divgadnieki. Sava veida atelpa. Savukārt, kamēr visa Latvija mācījās strādāt no mājām, Uģim, kurš to vienmēr tieši tā bija darījis, nācās meklēt klusāku vietu un patverties birojā.
Kā ikdienā izturēt? Ozolu ģimenes noslēpums ir – dot iespēju vienam otram kaut pusstundu dienā pabūt vienam. Vislabāk – pastaigā, svaigā gaisā, lai atjaunotos. Savukārt uz nākamo gadu ģimenes skatās cerīgi un ir gatavi potēties kaut rīt, jo vēlas atgūt normālo ikdienu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Ziemassvētku vecītis jau laikus atsūtīja video sveicienu, ka šogad istabā ienākt nevarēs, tāpēc dāvanu maisu bija jāatstāj pagalmā.
Arī ar omi un opi nācās samāties caur datora ekrānu.
Viktorija par attālināto mācīšanu stāsta: "Mums liekas, ka viņi tik ļoti grib ekrānos, bet patiesībā viņi tik ļoti grib draugus un skolu parasto, tikai ne telefonā mācīties!" Bērni stāsta, ka mācīties attālināti bija diezgan grūti un ne visai patika, ka katru rītu stundu jāsēž pie ekrāna videozvanā. Uz jautājumu par bērnu vēlmēm nākamajā gadā, puiši iesaucas: "Lai nav Covids!"
To pašu vēlas ar vecāki. "Mēs gribam atgriezties. Pat ne brīnumjauku gadu, bet parastu gadu! Kaut vai tādu, lai var uz kino aiziet vai vienalga kur, lai bērniem nav jāsaka, ka nevaram, jo ir kovids. Lai varam iet un dzīvot!" par savu vēlēšanos izstāsta Viktorija.
