Aprit 72 gadi, kopš PSRS lopu vagonos uz Sibīriju izsūtīja tūkstošiem latviešu

Dobji soļi nakts vidū un pavēles 20 minūšu laikā savākt mantas – sadzīti kravas automašīnu furgonos, cilvēkus no Latvijas malu malām veda uz Rīgu, lai tālāk lopu vagonos izsūtītu uz Sibīriju – tās ir atmiņas, kas vēl šodien sažņaudz sirdi tiem cilvēkiem, kuri piedzīvoja PSRS varas represijas – tolaik 1949. gadā vēl kā bērni.

"Ir balsis, atkritu atpakaļ, tad jau mamma mani modināja. Tad jau es redzēju, ka ir sveši cilvēki mājās. Ar tām paunām mēs tikām sakrauti, bija sniegs, slapjdraņķis, kad laida ārā nokārtoties visu sastāvu, kad mēs tur atstājām baltajā klajumā savas zīmes, cilvēki līda zem vagoniem, lai paslēptos, lai nebūtu tik publiski – to es atceros. Es īsti neizpratu, kas notiek, kāpēc tā dara – saule, klajums, apkārt apsargu ķēde, un mēs tupam šajā klajumā," atminas Anda Līce, kura 1949. gadā 7 gadu vecumā deportēta uz Sibīriju.

1949. gada marta deportācijas atceres dienā Latvijas Okupācijas muzejs atvēris grāmatu "Ar bērna acīm". Tajā apkopoti deportācijas piedzīvojušu cilvēku – Benitas Eglītes un Andas Līces liecības – zīmējumi, kas ar bērna skatījumu atklāj dzīvi izsūtījumā no 1949. līdz 1956. gadam.

"Nu šeit tas pats pirmais ir, kad piebrauc mašīna pie Annenieku septiņgadīgās skolas, mūs uzmodina, ka par 20 minūtēm ir jābrauc – ved mūs uz Bikstiem. Ielika smagajās mašīnās ar maisiem, vagonu bija daudz – ešelons bija ļoti garš," stāsta Benita Eglīt.

Pirms 72 gadiem bez tiesas un apsūdzības uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku, viņu vidū vismaz 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, kā arī veci un slimi cilvēki. Tā PSRS okupācijas vara centās pakļaut latviešu tautu un iznīcināt tās pašapziņu. Tieši Šķirotavas un Torņakalna stacija bija pēdējā vieta dzimtenē, ko pirms izvešanas uz Sibīriju daudzas latviešu ģimenes redzēja pēdējo reizi.

Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs stāsta: "Es atbraucu mājās un saku tēvam, – viņš atbild, ka viņi sūta cilvēkus projām, mums ir jāpakojas, es nekad nedabūju viņam paprasīt, kāpēc viņš domāja, ka mums ir jāpakojas, katrā ziņā pēc mums toreiz neatbrauca. Katrā ziņā nekāda sveša, ļauna vara nedrīkst tā kaut ko nodarīt bērniem, glabāsim mūs bērnus un gādāsim, ka mūsu valsts ir stipra diezgan, lai tas nekad, nekad neatkārtotos."

Kopš drastiskajām represijām pagājuši nu jau 72 gadi. Pandēmijas dēļ jau otro gadu šī diena norit bez lieliem piemiņas pasākumiem, cilvēki PSRS noziegumu upurus šodien visā Latvijā piemin, noliekot ziedus un sveces bez pulcēšanās.

"Man toreiz bija 7 gadi, kad deportēja, un es nokļuvu Omskas apgabalā ar ģimeni māte, trīs nepilngadīgi, bērni un vecāmāte, kurai tuvojās 80 gadu. Mana laime smaidīja tā, ka manu ģimeni atbrīvoja, 1956. gadā atbraucām dzimtenē mājās. Visus turpmākos gadus līdz atmodai visu laiku skatījās, un, ja arhīvā atrada dokumentus, ka esi izsūtīts…, un mēs līdz atmodai skaitījāmies kā otrās šķiras cilvēki," bilst Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Arī Valsts prezidents Egils Levits, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, uzsvēra, ka 25. marts ir viens no traģiskākajiem datumiem latviešu nācijas vēsturē un to nedrīkst aizmirst nekad.

"Šodien ir grūti atrast kādu ģimeni, kura nebūtu cietusi šajās deportācijās, arī mana ģimene smagi cieta, katru nāciju veido arī tās vēsture un kolektīvas atmiņas, un šodien mēs atceramies tos 10 000 cilvēku, kuri pēkšņi vienā dienā tika izrauti no savas dzīves šeit dzimtenē, Latvijā, un aizvesti uz Sibīriju, kur daudzi gāja bojā – tas ir mūsu šodienas brīvās Latvijas uzdevums šo piemiņu turēt cieņā un godā," teica Levits.

Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļautas 9000 ģimenes. No vairāk nekā 42 000 izsūtīto, vairāk nekā 10 000 dzimtenē neatgriezās – izsūtījumā gāja bojā.