Baiba Sipeniece‑Gavare: Jārāda sliktām dienām zobi

Uzsākot interviju, Baiba Sipeniece-Gavare neslēpj, ka viņas stāsts ir emocionāls, jo viss notika ātri un neplānoti. No pirmā zvana, lūdzot  palīdzēt sagādāt drēbes viņas meitu vienaudzei, kas bēg no kara Ukrainā, līdz pat lēmumam uzņemt cilvēkus savās mājās, savā ģimenē.

Baiba saka milzīgu paldies katram cilvēkam, kas nav vienaldzīgs un vēlas palīdzēt cilvēkiem, kas bēg no kara. Viņa zina, ka ir daudz dažādu veidu, kā varam palīdzēt Ukrainas kara bēgļiem. Viņas mājās patvērumu pašlaik ir atradusi 80. gadīgā Tamāras kundze, sešgadīgā Sofija ar brālīti, mammu un tēti, kā arī vēl divas sievietes.

Pilnīgi stihiski

"Galvenā lieta, ko es gribu pateikt. Mūsu bēgļi ienāca pilnīgi stihiski. Mums ir draudzība ar Lolitu Čigāni, kas ir cilvēktiesību aizstāve. Lolitai zvanīja kolēģis no Kijivas, kura 19 gadīgā māsa bija devusies ceļā uz Rīgu pārpildītā transportā. Viņa bija pilnīgi bez nekā. Man ir viņas vecuma meitas, tāpēc Lolita lūdza, vai es nevaru sagādāt pirmās nepieciešamās lietas. Tad es sapratu, nav godīgi, ka cilvēku, kas izmucis no kara, es ģērbšu drēbes, kas nav sliktas, bet es nevarēju galvot, ka viņai derēs.

Es aizgāju uz veikalu, nopirku pirmās lietas uz sajūtām – hudijs, treniņbikses, veļu, kas būtu elastīgs no 38 līdz 40 izmēram, higiēnas preces. Rīkojos pēc saprāta, ja es būtu pametusi mājas ar to, kas mugurā, kas man būtu nepieciešams. Tad sekoja zvans, vai es nevaru meiteni paņemt pie sevis. Protams, ka varu. Viņa ieradās Rīgā, bet bija skaidrs, ka viņa ir patstāvīga meitene. Paldies Dievam, ka Rīgā bija maz dzīvoklis, kur viņa var mitināties.

Pa to laiku mans telefons bija iedots citām meitenēm. Būs šovakar meitene, būs divas meitenes, bet tad viņas devās uz Vāciju. Viss notika ļoti, ļoti stihiski. Tad man zvanīja jau citi cilvēki, es vairs neprasīju, kas ir iedevis manu telefona numuru. Es teicu: "Brauciet šurp! Mēs uz vietas visu nokārtosim." Otra ģimene ielidoja naktī no sestdienas un svētdienu (5.-6. marts) – vīrs, sieva un divi bērniņi. Viņi bija atpūsties skolēnu brīvlaikā Ēģiptē. 19. februārī viņi izlidoja, un, kā mēs zinām, 24. februārī krievi sāka karu. Viņi dzīvo pie Kijivas. Viņiem māju vairs nav," par to, kā nolēmusi palīdzēt cilvēkiem, kas glābjas no kara Ukrainā, stāsta Baiba.

No sirds un ar ģenētisko atmiņu

Baiba uzsver, ka cilvēkiem, kas ir bēgļu gaitās, ir ļoti svarīgi, zināt, ka viņus galā sagaida nevis vienkārši kaut kāda abstrakta valsts, bet konkrēts cilvēks ar telefonu, ar vārdu, uzvārdu, ka viņi iebrauks šeit, vienalga cikos, ka viņi zinās, ka par viņiem pagādās.

"Vispirms viss sākas ar sirdi, un tad rīkojos. Man ir laba ģenētiskā atmiņa. Mani vecvecāki ir bijuši bēgļu gaitās. Viņi man neskaitāmas reizes ir stāstījuši, kā viņi oktobrī ar manu mazu tēti un tēta māsiņu mukuši mežā un nakšņojuši zem klajām debesīm. Manā iztēlē šis stāsts vienmēr ir bijis ļoti dzīvs. Nekad tā arī viņi mājās neatgriezās, jo padomju vara, krievi atņēma viņiem mājas. Viņi nedrīkstēja tur vairs atgriezties. Citādāk viņiem būtu droša nāve, jo viņi bija saimnieki. Viņi bija sarakstos.

Es sapratu, ka man vienkārši ir jārīkojas. Un, paldies Dievam, man ir vīrs, kas ļoti, ļoti mani atbalsta. Viņš arī ir atbildīgs cilvēks. Mums ir tāda iespēja viņus izmitināt. Mūsu visai lielajai ģimenei. Ne tikai manai ģimenei, bet mana vīra ģimenei. Maniem vīra vecākiem tas nav no stāstiem. Vīra vecāki reāli ir karu izjutuši uz savas ādas. Tā ir milzīgā saliedētība."

Sociālo tīklu spēks

Šajā laikā savu spēku pierādījuši arī sociālie tīkli, un Baiba Sipeniece-Gavare lielu paldies saka saviem sekotājiem par atsaucību. Un atsaucība bijusi milzīga. "Nu, paldies Dievam, es beidzot varu jēgpilni izmantot savus sociālos tīklus gan "Instegram", gan "Facebook", gan "TikTok". Nopublicēju ziņu, ka es savās mājās uzņemšu bēgļus. Ja kādam ir tāda iespēja, palīdziet.

Uz manu ziņu atsaucās draugi, ģimenes draugi, paziņas un vienkārši cilvēki, kurus nekad varbūt dzīvē neesmu redzējusi, bet viņi mani zina. Katrs gadījums ir ļoti individuāls. Bet man ir jāsaka ļoti liels un sirsnīgs paldies visiem, visiem cilvēkiem, kas atsaucās. Atsaucība ir milzīga.

Piemēram, Dita no Aizkraukles. Viņa prasa: "Kā mēs varam palīdzēt? Mēs ļoti gribam palīdzēt." Es saku: "Ļoti labi. Jūs varat atbraukt ar viņiem parunāt, sarunāt un saprast, ko viņiem vajag." Bet, ko noteikti varat darīt, pilnīgi noteikti, varat atvest, piemēram, kartupeļus, burkānus, sīpolus. Ja nekā savādāk, tā ir lauku cilvēku palīdzība. Varbūt nevar pie sevis fiziski paņemt, bet katram ir pagrabā kaut kas, ko viņš var atvest. Tie ir pārtikas produkti. Tas jau ir daudz, jo tas mums nav jāpērk.

Tad man mamma piezvana: "Mēs, Jaunpils pensionāri, arī gribam palīdzēt bēgļiem. Kā mēs varam palīdzēt?" Es viņām arī saku: "Katram pagrabā iespējams ir pa kādai burkai. Ja jūs gribat, lūdzu, lūdzu, lūdzu." Ikvienam ir jāsaprot, ka tas ir ļoti atbildīgs solis, jo ir jārēķinās, ka bēgļiem būs jānodrošina ne tikai pajumte, apģērbs, bet pirmajā laikā būs arī jāpabaro.

Piezvana man kaimiņš, kas ir psihologs: "Mīļā, Baiba, es gribu viņām palīdzēt. Es varu sniegt psiholoģisku palīdzību." Es saku: "Ļoti labi. Aiziet, uz priekšu!" Tad man zvana draudzene, kas ir jogas pasniedzēja. Un saka: "Es nevaru nekā savādāk palīdzēt, bet es varu šīm meitenēm, kas ir cietušas no kara vardarbības, palīdzēt ar speciāliem jogas vingrinājumiem un elpošanas praktikām." Es saku: "Uz priekšu! Super! Baigi labi." Ir dažāda veida palīdzība, tāpēc es stāstu šos piemērus. Mana draudzene ir bērnudārzu tiklu vadītāja Latvijā. Viņa uzreiz pateica, ja kādam bērnam vajag bērnudārzu, lūdzu, dod šurp tos bērnus. Ukrainas cilvēkiem ir tāds atvieglinājums un tāda pateicība!" par dažādajiem palīdzīgas rokas sniegšanas veidiem saka Baiba.

Viņi negrib apaugt ar liekām mantām

"Es varu stāstīt tikai par savu pieredzi. Sākumā mums diezgan daudz laika aizņēma apģērbu, varētu pat teikt, tāda šķirošana. Cilvēki saved, viņi, protams, nezina ne tos izmērus, neko. Tur ir reizēm tāds apģērbs, kas ir, kā lai saka, nu ne gluži piemērots bēgļiem. Kurpes uz augstiem papēžiem. Kaut kādas biroja žaketes. Viņiem patlaban nav jāiet uz biroju.

Baiba Sipeniece-Gavare

Viņi negrib apaugt ar liekām mantām, jo viņi visi ļoti cer, ka tūlīt karš beigsies un viņi brauks atpakaļ uz mājām.

Protams, ka viņi neņem tās lietas, sauksim tā, komforta lietas, smalkas lietas. Viņi ņem ļoti, ļoti praktiskas manas. Es esmu trīs reizes izrevidējusi savu skapi. Tiešām trīs reizes gājusi pāri visam, kas ir saistīts ar brīvā laika apģērbu, un esmu atdevusi sievietēm, kurām ir mans izmērs. Ar apģērbiem patlaban nav nemaz tik traki, jo cilvēki patiešām nes un ziedo apģērbus. Nav tik vienkārši, bet var atrast," praktisku padomu sniedz Baiba.

Viņa arī stāsta, ka, piemēram, frizieris Kaspars atnesis kvalitatīvas labas drēbes un apavus un viena no šīm jakām lieti noderējusi 80 gadīgajai Tamāras kundzei, jo viņai ļoti vajadzējis siltu jaku. "Man pašai tādu jaku nav, bet viņa paņem uzmēra, der, ir, aiziet! Aktieris Dainis Grūbe atved man savu meitiņu kombinezonus, ko uzvelk Sofija, kurai ir seši gadi, kurai mājas vietā ir caurums palicis. Viņai nav zābaciņu. Tos atved Valters Pūce. Es viņai iedodu un viņa iesaucas: "Mammu, man ir zābaciņi, es varu iet laukā!" Jo viņa no Ēģiptes ir atbraukusi ar kroksīšiem. Kāds ir mūsu klimats? Ir daudz pozitīvu stāstu, kurus es pati vēl neesmu apkopojusi, un tagad es to stāstu tādā emocionālā uzrāvienā."

To sapratīs tikai sievietes

Sieviete, kas nonākusi Baibas mājā, bēgot no kara šausmām, somu kārtojusi lielā steigā. "Viņa man arī izstāstīja, kā tas bija, ka naktī viņai piezvanīja dēls no Kijivas un teica: "Mamma mūs bombardē." Vīrs viņai pateica, ka tūlīt jāsēžas mašīna un viņa tiks aizvesta uz robežu. Jābrauc uz Poliju, vienalga kur, jo ir skaidrs, ka karš atnāks līdz viņu pilsētai. Viņa steigā, ķēra un grāba čemodānu un pilnīgi nebiju gatava tam. Nu pilnīgi! Čemodānā ir pilnīgi neloģiskas lietas. Jums jāsaprot, ka cilvēks tādā stāvoklī, viņš ir neadekvāts. Viņš var savākt neloģiskas lietas," stāsta Baiba, kas nu jau kļuvusi gluži vai par seju pamācībai, kā jākārto soma nebaltai dienai. Video vari noskatīties šeit.

"Es ļoti labprāt rādīju, kā kārtot somu pirmajām stundām, kas ir nepieciešams. Cilvēkam ir jābūt somai, kurā ir mantas, kas ir nepieciešamas, vai tie ir kara apstākļi vai tās ir kādas dabas katastrofas. Nu lūk, viņai tādas nebija un viņa bija ķērusi un grābusi," atstāsta Baiba, piebilstot, ka stāsta turpinājumu sapratīs sievietes.

"Krāmējot somu, viņai nolūza divi nagi. Viņa man lūdz, vai es nevaru sarunāt kādu nagu meistari, lai viņai palīdz noņemt tos gēla nagus. Mana manikīra meistare ir aizbraukusi uz ārzemēm. Man nav citas zināmas manikīres.

Tagad būs maza epizode no dzīves, kas kādreiz iederēsies kādā leģendā vai stāstā. Es ielieku Facebook: "Meistarītes, atsaucieties. Mums vajag manikīri tāpēc, ka ir noticis tāds negadījums." Un slavena, ļoti slavena Latvijas dziedātāja, kurai šogad ir liela jubileja un viņa grasās braukt pa Latviju ar savu jubilejas koncerttūri, tāda, kas dziedājusi par brīvību, brīvību Baltijai. Viņa ierakstīja ārprātīgi indīgu, ārprātīgi nepieklājīgu, aizvainojošu komentāru par to, ko viņas visas te iedomājas! Manikīrs viņām vajadzīgs! Zini, ir situācijas, kad var izmantot tādu iespēju, ka labāk neko nerunā, paklusēt.

Baiba Sipeniece-Gavare

Šo sieviešu vīri cīnās par mūsu brīvību, un esmu gatava darīt visu, lai viņu ciešanas kaut kā mazinātu. Viņas patiešām katru vakaru sēž un raud. Katru. Un mēs katru vakaru pie viņām ejam un izklaidējam, un mēģinām nerunāt par karu.

Katru vakaru mēs mēģinām viņam teikt, ka tagad nevajag raudāt un tagad vajag vienkārši taupīt spēkus un nervus, un raudāsim visi pēc kara. Un tā būs ārkārtīgi smaga postkara trauma mums visiem, ne tikai viņām."

Mēs varējām būt ukraiņu vietā!

Baiba stāsta, ka šis ir sirdsdarbs un viņa negaida pateicību. "Apzinos, ka mēs varējām būt viņu vietā! Tieši tajā kanālā, kur Busulis tik aizrautīgi vēl decembra beigās Kremlī dziedāja un uzstājās. Pēc viņa koncerta tūlīt nākamais nāca Kremļa propagandists Dmitrijs Kiseļovs un kliedza, ka pēc Ukrainas nāks Baltija, un, lai viņi neiedomājas, ka viņi izspruks sveikā cauri.

Es šo ļoti labi atceros. Es atceros, ka man tas iedūrās sirdī un sapratu, kas tā ir par tuvredzību braukt un koncertēt pie noziedzniekiem. Faktiski pie noziedzniekiem. Es to izjutu kā tādu svētu pienākumu un saprotu, ka katrs cilvēks, kas man piezvana un piedāvā palīdzību, ir zelta vērts. Vai viņš man piedāvā kartupeli no pagraba, vai piedāvā tiem cilvēkiem dāvanu karti no pārtikas veikaliem, vai viņš vienkārši grib atbraukt un ar viņiem parunāt. Un tad ir tās indes mutes.

Mūsu vēsture ar ukraiņu tautas vēsturi patlaban iet nu pilnīgi soli solī. Tas mums visiem ir jāsaprot, ka ukraiņu tauta patlaban pasaulē cīnās par mūsu visu brīvību. Viņu nāves izies pa taisno caur mūsu sirdīm. Tāpēc es uzskatu, ka viņi ir mani brāļi un māsas, kuri patlaban iet bojā. Nevis kaut kādi attāli kaimiņi, no kaut kāda sveša zeme, kuri ir paši uzsākuši kaut kādu kara konfliktu, un nu tā ir sanācis.

Ukraiņi saka, ka mēs nekad nebijām iedomājušies, ka baltieši ir sirsnīga un silta nācija. Viņi vienmēr domājušies, ka mēs esam kaut kādi skandināvi – atturīgie. Ka mēs esam soli priekšā viņiem, ka mums ir noveicies, vai kaut kā tamlīdzīgi. Patiesībā jau par tautu un zemi stāsta cilvēki, ne jau mašīnu markas vai māju fasādes. Tas ir jāņem vērā. Šajās dienās man ir tik daudz bijusi tāda cilvēku vētīšana… man tomēr ar gandarījumu ir jāsaka, ka labais ir vairāk, gaišā, gaismas ir vairāk."

Paģiras viņiem būs smagas

Baiba arī uzskata, ka svarīgi ir runāt par šo karu, informēt savus kolēģus, kaimiņus, kuri vēl joprojām dzīvo krievu informatīvajā telpā. Turklāt viņa novērojusi, ka tādu nav maz. "Es biju šokēta, kad es to uzzināju. Viena no mūsu kolēģēm ienāca pie mums no rīta radio studijā, dienā, kad bija sācies karš, lai mēs nerunājam nepareizas ziņas, jo ir pilnīgi otrādi, ukraiņi ir uzbrukuši. Es izrunājos ļoti nopietni par šo tēmu. Viņa vēl joprojām palika pie sava, ka ukraiņi paši ir vainīgi pie visa, bet pie viena man ir jāsaka, ka viņa nemācēja nosaukt ne mūsu prezidenta, ne ministru prezidenta uzvārdu. Es saprotu, ka viņa nav.

NEPLP šeit ir jāatbild, kāpēc tik ilgi auklējās ar to visu pasākumu. Ļāva mūsu pašu sabiedrībai būt šķeltai, jo ļāva būt šajā ārprātīgajā dezinformācijas telpā."

Tomēr arī katram pašam jāiesaistās, lai notiktu kādas izmaiņas. "Ko es daru? Vienkārši kolēģei vaicāju, vai viņa ir ar mieru atbraukt pie mums ar bēgļiem parunāt. Es tā arī saku: "Tu taču esi gudrs cilvēks, tu taču saproti, ka viņi nemelo. Viņi nav aktieri. Tu taču varēsi atšķirt vai viņi melo, vai nē. Vai viņu asaras ir īstas, vai nē." Tas ir ļoti svarīgi ar mūsu līdzcilvēkiem runāt. Nu vēl joprojām viņa nav sadūšojusies atbraukt, bet vismaz es viņai esmu iedevusi tas interneta adreses, vietnes, kur krievu valodā ir visa informācija. Tas arī ir ļoti svarīgi, jo tās paģiras viņiem būs smagas. Patiešām būs," saka Sipeniece-Gavare. Viņasprāt, jau pašlaik pasaules attieksme ir mainījusies, un arī tas ir viens no ļoti svarīgiem aspektiem.

"Mēs pārāk ilgi esam ļāvuši katram dzīvot savu dzīvi un tas diemžēl apdraud mūsu nacionālo drošību. Es nerunāju kaut kādus brīnumus. Mums valsts atbildīgās amatpersonas nenoliedz, nu jā, diemžēl esam aizlaiduši šo visu atmatā. Arī tas ir ļoti, ļoti svarīgs aspekts. Nevis naidīgi runāt, bet runāt un runāt, un runāt, un dot viņiem šo informāciju. Nu vismaz dot. Vai viņi to izmanto, to es nezinu, bet vismaz dot. Kaut kur ir maza, maza cerībiņa, ka tomēr paskatās un izdara no tā kaut kādus secinājumus."