"Latvijas Lepnums" Ilze Strēle: Bez savām saknēm mēs nekas neesam

Svarīgi! Piesaki savu "’Latvijas Lepnumu 2022’’ jau tagad, klikšķinot šeit, bet pirms šī gada balvu pasniegšanas atskatāmies uz līdzšinējiem "’Latvijas Lepnumu’’ stāstiem un lūkojam, kā šiem līdzcilvēkiem sokas šobrīd.

Ilze jau sarunas sākumā uzsver un tās laikā vairākkārt atgādina – ideja, par kuras realizāciju viņai piešķirts "’Latvijas Lepnuma’’ apbalvojums, ir viņas, taču to nebūtu bijis iespējams īstenot, ja Ilzei apkārt nebūtu viņas komanda un citi domubiedri. "’Jā, ideja ir mana, ar to tas viss sākās, un varbūt tāpēc man šo balvu pasniedza, bet es nevaru darīt viena, tas nav reāli.’’

No idejas par duci līdz grāmatai ar 120 stāstiem

Ideja apkopot tautastērpu stāstus radās 2015. gadā, pēc XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, un tiešs atspaids uz ieceri bijis līdzšinējiem Ilzes hobijiem. Viņa stāsta, ka jau kopš agras bērnības dziedājusi koros. 14 gadu vecumā viņa pēc mūzikas skolas devusies uz Jelgavas kora "’Zemgales’’ mēģinājumiem, jo korī dziedājuši Ilzes vecāki. Kādā no reizēm kora vadītājs Viesturs Lapiņš teicis: "’Ilze, ko tu tur sēdi aiz tiem aizkariem? Nāc dziedāt!’’

Kopā ar kori arī vairākkārt uzstājusies Mežaparka Lielajā estrādē dziesmu svētkos, kur, protams, visi tērpjas tautastērpos vai vismaz tautiskā stilā. Ilze atminas, ka 1990. gadā uz Atmodas laika dziesmu svētkiem kora dāmām uzšūti jauni brunči. Taču zemgalietes nav varējušas uzstāties jaunos brunčos ar veciem krekliem. Tā visas gājušas uz Tautas lietišķās mākslas studiju "’Atspole’’, kur tās vadītājas Ilgas Madres vadībā pašas sev izšuva Zemgales kreklus.

"’Dziesmu svētkos tu stāvi uz lielās skatuves. Tev apkārt ir tūkstošiem cilvēku tautastērpos, tūkstošiem dāmu ar ziedu vainadziņiem galvās, kur katram ir savs stāsts, spēks, enerģija. Katrs ir citādāks, neviens neatkārtojas,’’ stāsta Ilze.

Te jāpiebilst, ka bez dziedāšanas Ilze aizraujas arī ar fotografēšanu – tētis viņai 12 gadu vecumā uzdāvinājis "’Smena’’ kameru, un ar to patiesībā arī sācies tautastērpu iemūžināšanas stāsts. "’Skatījos bildes no dziesmu svētkiem, kurās redzami kori, dejotāji. Tajā brīdī sapratu, ka viss ir skaisti, bet nekur nebiju fotogrāfijās redzējusi katra personīgo tautastērpu. Tā man radās doma, ka vēlos safotografēt 12 latviešu sievietes viņu tautastērpos ar stāstu,’’ atminas Ilze.

12, jo gadā ir 12 mēneši – sākotnējā doma bija uztaisīt kalendāru ar vienu stāstu katram mēnesim. Ilze iepriekš bija iepazinusies ar dzejnieci Daci Sadaku, kura katram stāstam piekrita uzrakstīt dzejoli. Tiesa, uzreiz Ilzei nebija pārliecība, ka patiešām būs ducis dāmu, kuru tautastērpu stāstus iemūžināt, taču, pateicoties sociālajiem tīkliem, to saradies vesels pulks.

Tad kopā ar rokdarbnieci Gintu Zaumani radusies jau nākamā ideja – pulcēt vairāk stāstu un veidot fotogrāfiju izstādi, kur Ginta katram stāstam izšūtu ziedu vainadziņu portretus. "’Pirmā izstāde tapa 2017. gada 1. aprīlī Bauskas tautas namā. Izstādes atklāšanā piedalījās gandrīz visas meitenes, kuras bija fotografētas. Tā bija tāda tautastērpu stāstu parāde. Tas bija tiešām kaut kas nebijis, ļoti silts, mīļš un jauks,’’ stāsta Ilze un piebilst: "’Mēs sapratām, ka apstāties nevar, ka jāturpina krāt stāstus.’’

Nākamā ideja bija radīt grāmatu ar 100 stāstiem, un, lai to vieglāk izdarītu, pavisam organiski tika dibināta biedrība "’Mans tautastērps’’. Kad 97 stāsti bija iemūžināti, biedrība "’Facebook’’ publicēja aicinājumu pieteikties vēl trīs tautastērpu īpašniekiem. Pieteicās 15. "’Visi stāsti bija unikāli, tāpēc nevarējām pateikt, ka tos neliksim. Labi, 12 mēnešus sareizinām ar desmit un iegūstam 120. Tā arī šie 120 stāsti ir grāmatā,’’ stāsta Ilze.

Viņa teic, ka tālāk sekojusi sapņu piepildīšanās. Biedrībā tika runāts, ka būtu skaisti Gaismas pilī sarīkot nākamo foto izstādi, bet tās bijušas vien runas. Tad kādā dienā Iveta Seimanova, kas darbojas Latgales etnogrāfiskajā vēstniecībā un ir liela biedrības atbalstītāja, zvanījusi un teikusi – jāiet uz Gaismas pili sarunāt visu par izstādi!

Tā 2018. gada 20. jūnijā, Saulgriežos, Latvijas simtgades gadā Gaismas pilī notika "’Mans tautastērps’’ grāmatas atvēršanas svētki un izstādes atklāšana. "’Šis notikums, manuprāt, Gaismas pilij pacēla jumtu dažus metrus uz augšu, jo pasākumā pulcējās vairāk nekā 100 spēcīgi cilvēki ar visiem domubiedriem, atbalstītājiem. Tas bija ļoti skaists notikums,’’ atminas Ilze.

Nelielai atkāpei: jāpiebilst, ka grāmata galu galā tapusi vispirms, bet pēc tās – kalendārs, kurš šogad iznācis jau ceturto reizi.

Biedrības rosība

Pie grāmatas atklāšanas svētkiem biedrība nav apstājusies. Pēc tam radusies ideja turpināt krāt stāstus nākamajai grāmatai, šoreiz iekļaujot arī ārzemēs dzīvojošo latviešu tautastērpu īpašniekus. 2018. gada septembrī Stokholmā, Zviedrijā, safotografēti nākamie 13 tautastērpu stāsti.

Savukārt tā paša gada novembrī Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (JV) Ilzi un Gintu uzaicinājusi uz Briseli, kur Eiropas Parlamentā notika izstādes "’Latvijas gadsimts’’ atklāšanas pasākums. Tajā Ilze un Ginta, protams, ieradās tautastērpos. Brauciena laikā arī abas satikušās ar latviešu meitenēm, pie kurām vēlreiz atgriezās pavasarī, lai iemūžinātu nākamos vismaz 16 tautastērpu stāstus.

Ilze paskaidro, ka otras grāmatas ideja ir "’Mans tautastērps pasaulē’’, kur kopā ar Ilzes uzņemtajiem foto un cilvēku stāstiem, ja vien iespējams, tiek piemeklētas arī senās fotogrāfijas, kurās redzami konkrētie tautastērpi. Un, lai arī varbūt sākotnējā doma bija iemūžināt sievas, jau pirmās grāmatas stāstos parādās kā ģimenes, tā arī vīri vieni paši. Tostarp arī Arnis Krauze, kurš "’Latvijas Lepnuma’’ pasniegšanas ceremonijā Ilzei apsolīja savu tautastērpa stāstu. Ar Arņa stāstu vari iepazīties, klikšķinot šeit.

Bez grāmatā iemūžinātajiem 120 stāstiem, vēl safotografēti ir ap 60. "’Lēnā garā tuvojamies 200. Interese ļoti ir augusi gan no Latvijas latviešiem, gan ārzemju latviešiem. Viss notiek, bet šobrīd tas ir kaut kas blakus notiekošs, jo klāt vēl nācis ļoti daudz,’’ stāsta Ilze.

Tāpat biedrība rīkojusi virtuālās spēles, pastaigas, arī nometnes, kurās mācīja dažādas prasmes, piemēram, šuva kreklus un brunčus. Kopā ar Jelgavas pilsētas domi sarīkots pasākums "’Tautastērpu stāsti Jelgavā’’, kurā ar saviem stāstiem dalījās arī mazākumtautību pārstāvji. Biedrība arī kopš 2019. gada palīdz organizēt 4. maija tautastērpu parādi.

Uz Jelgavas pilsētas 755. gadu jubileju biedrība rīkoja sava veida akciju – pilsētai tika dāvināts mustura deķis, kura tapšanā piedalījās rokdarbnieces no Latvijas, Zviedrijas, Vācijas, Somijas, Briseles, Gērnsijas. Sākotnējā ideja bija deķi veidot no 755 kvadrātiņiem, bet galu galā tajā ir 1350 kvadrātiņi, kurus radījuši vairāk nekā 100 dalībnieku. Savukārt šobrīd top Jelgavas ziedu šalle, kas būs kā dāvana topošajai Jelgavas amatu mājai. "’Šalli ņemam līdzi visur, kur dodamies, un dodam iespēju jebkuram ieadīt kādu rindiņu,’’ pastāsta Ilze.

Katram stāstam ir savs es

Taujāta, vai ir kāda satikšanās, kas īpaši palikusi atmiņā, Ilze teic – visi stāsti ir ļoti īpaši. Katram ir sava odziņa, savs es. Tomēr viena no īpašākajām satikšanām, protams, bijusi ar bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Prezidentes stāsts nācis salīdzinoši ilgi – gadu.

"’Atcēla vienreiz, otrreiz un trešoreiz. Jau domāju, ka nekas nesanāks, jo grāmata arī bija jādod drukāšanai. Bija maijs, šķiet, otrdiena, mums bija sarunāts, ka pulksten 19.00 Vērmanes dārzā fotografējam Vairu. Sākumā bija runāts, ka Vairas kundze liks galvā savu Nīcas sievu cepuri, bet vainadziņu turēs rokās kā simbolu, tāpēc man bija uzpīts mazs vainadziņš. Pulksten 17.00 man zvana Daina (eksprezidentes sekretāre – aut.). Man jau bija aukstas kājas, jo domāju, ka atkal nāksies atcelt. Viņa saka: "’Ilze, ziniet, prezidente teica, ka viņa to vainadziņu tomēr liks galvā.’’ Labi, ka nebija pagalmā nopļauta zāle un bija palikušas mārpuķītes, panātrītes un citas puķītes, kuras varēju piepīt klāt,’’ smejot stāsta Ilze un turpina.

"’Kad safotografējāmies, izrunājāmies un šķīrāmies, Daina teica: "’Tagad ņemam to vainadziņu nost, un brauksim mājās.’’ Prezidente paskatījās, teica: "’Nē, man tas vainags ļoti patīk,’’ un paceltu galvu caur Vērmanes dārzu aizgāja prom.’’ Ar eksprezidentes stāstu vari iepazīties te.

Viņa atklāj, ka sākotnēji tautastērpu eksperti biedrībai pārmetuši, ka fotogrāfē sievas vainadziņos. Taču satikšanās ar eksprezidenti likusi saprast – biedrība ar ziedu vainadziņiem trāpījusi simtniekā un vairāk. "’Tajā brīdī arī sapratu, ka runas par to, kas ir vai nav pareizi, ir mazsvarīgas, jo tautastērpā nav nekā nepareiza. Tautastērps ir tas, kā tu pats to saredzi, gribi un jūti. Arī 19. gadsimtā saimniecēm nebija divi vienādi tautastērpi,’’ norāda Ilze.

Atmiņā arī palikusi satikšanās ar Ievu Strodi, kuru fotografēja ziemā, Ķemeru purvā. Togad tā bijusi vienīgā ziemas diena, kad ārā bija -16 grādi pēc Celsija. Kad dāmas purvā bija nogājušas pirmos metrus, Ieva piesmēla zābakus, bet, lai arī Ilze mudināja atgriezties pie auto un braukt mājās, turpināja iet uz priekšu. Ievas stāstu lasi šeit.

Tāpat Ilze atminas satikšanos ar bijušo kultūras ministri Daci Melbārdi, ar kuru bijis jātiekas novembra vidū, slapjas miglas pielietā dienā. Eksministres sekretāre nebija pārliecināta, vai tiešām šādā laikā jāfotografējas, bet satikšanās vietā Melbārde teikusi: "’A kāpēc ne?’’
"’Tautastērps cilvēkam atņem problēmas, kuras varbūt ir kādam vienkāršam cilvēkam. Uzvelc tautastērpu un tu jūties pavisam citādāk. Tas ir tas maģiskais, un tāpēc katram cilvēkam viņa tautastērps ir tas īstais,’’ norāda Ilze. Melbārdes tautastērpa stāstu iepazīsti te.

Katrs tērps – savam brīdim un ar savām sajūtām

"’Latvija Lepnuma’’ saņemšanas ceremonijā Ilzei mugurā bija Zemgales tautastērps ar pašas izšūto kreklu. Pēc tam Ilzes garderobē pievienojušies vēl divi – arheoloģiskais un etnogrāfiskais lībiešu tautastērps. "’Sākotnēji gribēju Zemgales, bet tas pie manis nenāca ne par kādu naudu. Tajā brīdī sāku lasīt savas mammas atmiņas, kur stāsts iesākās par mūsu dzimtu – dzimtas saknes ir Mazirbē, Lībiešu krastā, kur avarējis franču kuģa matroža dēls, kurš izceļas krastā un satiek lībieti Katrīnu.

Man jau iepriekš ļoti patika lībiešu tērpi, bet nesapratu, kāpēc man tāds ir vajadzīgs. Kad izlasīju šo stāstu, man bija skaidrs, un pus gada laikā pie manis atnāca šis tērps. Sākot ar Lindas Šikures-Važas rotām, Dagnijas Pārupes austo villaini, Ilzes Mailītes austo audumu, Agritas Krieviņas-Siliņas darinātajiem zābaciņiem, Ingas Geduševas jostu, pašas šūtu kreklu – salikās kopā visi labie, stiprie cilvēki, un radās šis tērps, kurā jūtos ļoti labi,’’ stāsta Ilze.

Arī viņas etnogrāfiskajam lībiešu tērpam ir savs stāsts. "’Gribēju Mazirbes lībiešu tērpu, bet brunčus nekur nevarēju atrast. Aizbraucu uz Dundagas pili parunāt par nometni. Tur satiku Ilzi Kriķīti, kurai, kā izrādījās, ir Kačas jeb Katrīna Krasones – lībiete, kura kādreiz dzīvoja Mazirbē, – brunči. Interesantākais ir tas, ka 1976. gadā mēs ar kori "’Zemgale’’ bijām koru nometnē Zemgalē un arī ciemos pie Kačas, kura dziedāja lībiešu dziesmas. Tas viss, protams, ir zīmīgi,’’ atklāj Ilze.

Tā Kačas brunči tika paņemti kā paraugs, un Aija Mālkalna uzauda identiskus brunčus. Tapa krekls, priekšauts ar Ilzes māsas tamborētu mežģīni, villaine, kuru auda Ilze Mailīte, bet aubi Ilze izšuva pati. "’Visos tērpos jūtos ļoti labi, bet katrs tērps ir kādam brīdim, ar savām sajūtām,’’ viņa piebilst.

Vaicāta, vai šīs zīmīgās sakritības un tautastērpu spēja cilvēku pārvērst ir tas, kāpēc šie stāsti ir jāstāsta, Ilze noteic – viennozīmīgi! "’Tās ir mūsu saknes, no kurām esam sākušies. Katrs koks aug no saknes, lai zarus pret debesīm varētu sliet, un bez šīm saknēm mēs nekas neesam.’’

Viņa stāsta, ka, lai izzinātu savas saknes, kopā ar mammas māsīcu šobrīd veido savas dzimtas koku. Abas meklē savas saknes tik dziļi, cik vien tas iespējams. "’Šīs saknes, vēsture ir ļoti svarīga, jo bez tās mēs nebūtu. Tādā veidā tu iepazīsti pats sevi – no kurienes esi nācis, un kāpēc tas ir tā,’’ paskaidro Ilze.

Izzināt savas saknes, domāt un darīt labu

2018. gadā Ilze saņēma "’Latvijas Lepnuma’’ apbalvojumu nominācijā "’Novadnieks’’. Viņa stāsta, ka pārsteigums bijis liels. Saņemot zvanu, Ilze sēdējusi mašīnā un no saviļņojuma lējusi laimes asaras.

Viņa norāda, ka neparasts šķitis jautājums: "’Vai piekrītat šo balvu saņemt?’’ Tajā brīdī Ilze pie sevis domājusi: "’Kā es varu nepiekrist?!’’ "’Ja cilvēki ir novērtējuši, kā es varu nepiekrist saņemt šo balvu? Sapratu, ka tātad tas mūsu darītais ir vajadzīgs ne tikai man, bet arī citiem,’’ stāsta Ilze un piebilst, ka saņemtais apbalvojums bijis kā atspēriena punkts tālākajiem darbiem.

Nepārprotami Ilzes ikdiena ir piepildīta – ģimenes ārstes prakse, dziedāšana, darbošanās biedrībā, ģimene un vēl visa kā cita –, kas, protams, prasa daudz spēka un enerģijas. Ilze stāsta, ka "’uzlādēties’’ no jauna viņai palīdz kustība un darīšana. "’Ko tu mājās izsēdēsi? Ej, dari, kusties!’’ mudina Ilze.

Viņai pašai ļoti patīk aizbraukt uz jūru vai mežu izstaigāties un ne par ko nedomāt. Tāpat prieku un mieru rod adīšanā, bet spēku dod dziedāšana senioru vokālajā ansamblī. "’Galvenais ir darīt. Kaut vai mazdrusciņ, bet darīt. Ja tu neko nedarīsi, nekas nenotiks, nekas nebūs,’’ uzsver Ilze.

Tāpat viņa atgādina – ir jāsapņo, jo sapņi piepildās. "’Pirms balvas saņemšanas šo ceremoniju skatījos jau ļoti sen, un kādā no reizēm sēdēju un domāju: "’Smuka ābelīte – man ar tādu vajag!’’ Palaidu to domu gaisā, un ir man ābelīte.’’

Sarunas nobeigumā lūgta kaut ko novēlēt ikvienam, Ilze vēlreiz mudina uzmeklēt savas saknes un izzināt savu vēsturi, kā arī aicina domāt un darīt labu, it īpaši šobrīd. Un pietiek arī ar mazdrusciņu. "’Mums nevajag ieguldīt miljonus, mums pietiek ar labām domām, dažiem maziem, labiem darbiņiem, lai pasaule kļūtu labāka. Tādā veidā arī mēs ap sevi pulcējam labus cilvēkus, un šīs labās domas vairojas. Tā kaut mazdrusciņ pasaule kļūst labāka. Bet, lai to darītu, mums kaut nedaudz ir jāzina savas saknes, sava vēsture, jo bez saknēm mēs neesam nekas. Mēs nerodamies šeit un tagad, mēs esam radušies kaut kad sen. Un mūsu saknes mums dod spēku, un to dēļ mēs varam tiekties uz debesīm.’’