"Nevaram dusēt saldā miegā, jo esam NATO." Intervija ar Vairu Vīķi‑Freibergu

Plašu rezonansi visā pasaulē izraisījis okupantu armijas nestais posts, tostarp masu slaktiņš, Kijivas apgabala Bučā. Kremlis gan turpina noliegt, ka Krievijas armija pilsētā būtu pastrādājusi zvērības, un apsūdzības par tām sauc par inscenējumiem. Runājot par kara noziegumiem Bučā, Vīķe-Freiberga norāda: "Viņi seko savām tradīcijām. Acīmredzot nav nekas mainījies no tā laika, kad Austrumvācijā mēnešiem ilgi notika sistemātiskas grupu izvarošanas pret Austrumvācijas sievietēm, kad vairāki tūkstoši, ja nemaldos, 3000 vai pat vairāk, no viņām noslīcinājās upē tāpēc, ka viņas to vienkārši nevarēja izturēt. Tā necilvēcība pret civiliedzīvotājiem ir viena lieta.

Bet šī absolūtā nespēja skatīties īstenībai acīs un mēģināt visai pasaulei iestāstīt, ka balts ir melns un melns ir balts (..) Savā ziņā prezidents Putins to ir darījis jau gadu desmitiem – viņš savu tautu audzina šajā "staļiniskajā" gaisotnē, kas balstās uz paranoju, kas ir: "Visi mani nīst, neviens mani nemīl, bet kāpēc nemīl – tāpēc, ka mēs esam labāki par viņiem, mēs esam tik vareni un viņi – skaudīgi. Tāpēc viņi mūs nīst. Tamdēļ viņi grib mūs iznīcināt. Un mums ir jācīnās pretī." Un, protams, ar šo cīnīšanos pretī "viss ir atļauts", jo tie ir absolūti sliktie, cauri un cauri. Kad skatās, ko viņi dara, tad iznāk, ka viņi runā par sevi.’’

Vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā pasaules līderi lika lielas cerības uz miera panākšanu diplomātisko sarunu ceļā, taču, kā zināms, tās nebija veiksmīgas. Neraugoties uz to, savu diplomātijas ceļu kopš kara sākuma joprojām turpina iet Francijas prezidents Emanuels Makrons, par kura biežajiem zvaniem Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam citu valstu līderi un amatpersonas ir neizpratnē, jo tie nekādus augļus nav nesuši.

Eksprezidente Vīķe-Freiberga intervijā pauž, ka Francijā jau vēsturiski ļoti augstu tiek vērtētas diplomātiskās tradīcijas un iecere atrisināt domstarpības sarunu ceļā ir korekta, jauka un pareiza. Taču Ukrainas kara gadījumā ir kāda problēma – sarunās ir vajadzīgas divas puses, kas ir spējīgas viena otrā klausīties un kas lieto vienu un to pašu valodu kaut ar tulku palīdzību.

"’Mans jautājums ir – kā var runāt ar cilvēku, kas acīmredzami visu noliedz, kas reāli notiek pasaulē, kas savos paziņojumos, savās uzrunās publiskās tik klaji melo, ka viņam burtiski ausis kustas katru reizi, un kas lauž visus līgumus, sākot ar visu dalībvalstu parakstīto Apvienoto nāciju hartu par citu valstu suverenitātes un teritoriālas identitātes respektēšanu? (..) Kas turpina melot: "’Mēs tagad atkāpsimies no Kijivas un apkārtnes.’’ Un turpina tur uzbrukt ar gaisa uzbrukumiem, faktiski intensificē savu aktivitāti, kaut arī no dažiem ciemiem tiešām notiek atkāpšanās. (..) Man ir vēl viens jautājums – kāda jēga no sarunām ar šāda tipa cilvēku?’’ saka Vīķe-Freiberga.

Karš Ukrainā licis doties bēgļu gaitās vairāk nekā četriem miljoniem ukraiņu, no kuriem daļa ir nonākusi arī Latvijā. Vaicāta, kādu gribētu redzēt Latvijas sabiedrības attieksmi pret kara bēgļiem, eksprezidente uzsver nepieciešamību šiem cilvēkiem nodrošināt psihoemocionālo palīdzību: "’Viņiem vispirms ir nepieciešama fiziska atkopšanās no pārdzīvojumiem. Ir jāsaprot, ka viņi cietīs no posttraumatiskā šoka, tamdēļ domāju, ka valstij vajadzētu iekārtot psihologu kabinetus, kas ir tieši bēgļiem pieejami. Šādā veidā, profesionāli reaģējot uz pirmajiem simptomiem no posttraumatiskā stresa šoka, ir iespējams ietaupīt ilgstošus traucējumus, kas var radīt gan fiziskas slimības, gan arī garīgas nestabilitātes, ilgstošus simptomus, piemēram, bailes, murgus naktīs u. tml.’’

Eksprezidente norāda, ka daudzi, ļoti iespējams, sūdzēsies, ka mūsu veselības sistēma jau par mums pašiem nespēj parūpēties, taču šeit jāsaprot – ir izveidojusies ārkārtas situācija, un ārkārtas situācijā ir vajadzīgi ārkārtas mēri. Līdz ar to viņa aicina Veselības ministriju par to parūpēties, tostarp izsniegt vairāk stipendiju studentiem, kas studē klīnisko psiholoģiju, vai sarīkot esošajiem psihologiem īpašus apmācības kursus posttraumatiskā stresa ārstēšanā.

Tāpat Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka ir svarīgi bēgļu bērniem saglabāt drošības sajūtu un iespējas turpināt savu izglītību. Un visbeidzot, runājot no savas pieredzes, bēgļiem ir ļoti svarīgi uzturēt kontaktu savā vidū. "’Viņi ir pazaudējuši visu sev pazīstamo vidi. (..) Tāpēc viņiem ir ļoti svarīgi gūt morālo atbalstu no citiem bēgļiem, no saviem tautiešiem.’’

Sarunas nobeigumā, runājot par nākotni gan attiecībā pret notikumiem Ukrainā, gan citu valstu nepieciešamību būt gataviem šādām vai cita veida krīzēm, Vīķe-Freiberga pauž – ja ukraiņi var cīnīties un izturēt, tad mums, visiem citiem, jādara tas pats. Viņa arī vērsa uzmanību, ka Latvijā nepieciešams domāt par un strādāt pie valsts aizsardzības.

"’Ņemot vērā, kas var notikt vienā valstī, es domāju, ka Latvijai tiešām jādomā par savām ne tik vien militārās aizsardzības spējām un to uzlabošanu, ekipējuma iegūšanu, bet mums civilās aizsardzības sistēma Latvijā, manuprāt, ir neadekvāti attīstīta. (..) Latvijai būtu ļoti nopietni jāsāk domāt par civilās aizsardzības, teiksim, sagatavošanos katrai mājai, katram dzīvoklim, kas viņiem ir vajadzīgs krīzes situācijā. Var būt kādi nenormāli plūdi, kāds nenormāls sausums, vienalga kāda krīze – kā uz to var civilā aizsardzība reaģēt. Un arī bumbu patvertes. Ja Rīgā, kā noprotu, patlaban nav jēdzīgas bumbu patvertnes, tad tā nedrīkstam turpināt. Tur ir jāsāk kaut kas darīt. (..) Domāju, ka mums, kā valstij, ir jāiegulda arī civilā drošībā un krīzes gatavībā. Ne tikai, kā saka, dusēt saldā miegā tikai tādēļ, ka esam NATO, jo, kā zināms, NATO no mums prasa sagatavotību un tamdēļ vien mēs tur nonācām, ka mēs bijām gatavi to sagatavošanos tik tiešām izvest līdz NATO līmenim. Mums ir jāturpina to pašu darīt.’’