Valsts svētkos izskanēs koncerts "Mārtiņš Brauns – Latvijai!"

Runājot par mūziku, Mārtiņš Brauns teicis: "Domāju, ka profesionālis no amatnieka atšķiras tieši ar to, ka viņam patīk, interesē viss jaunais mūzikā, nevis tikai tas, ar ko viņš zaudējis nevainību. Nereti mani vienaudži, paziņas klausās tikai rokenrolu vai roku, jo, viņu vārdiem runājot, mūzikā attīstība nenotiek. Bet attīstība notiek visu laiku."

Aizvadītā gada rudenī, gatavojoties 70. dzimšanas dienas svinībām, komponists M. Brauns kopā ar diriģentu Sigvardu Kļavu izveidoja dziesmu programmu, lai svinētu savu un Latvijas jubileju. Ar kori kopā spēlēs instrumentālā grupa: flautists Andis Klučnieks, flīgelhornists Mārtiņš Zujs, taustiņinstrumentālists un perkusionists Henrijs Brants, taustiņinstrumentālists Juris Kristons,  basists Mārcis Lipskis un Reinis Tomiņš – vibrofons, marimba.

"Programma "Mārtiņš Brauns – Latvijai!" aptver komponista kordziesmas mantojumu no tās pašiem sākumiem – 1982. gada, kad Edgara Račevska rokas vadīta Latvijas Radio kora sniegumā  pirmo reizi izskanēja barokāli kameriskā "Ziedu kompozīcija", līdz partitūrai "Ziemeļmeitas" ar Brauna iedomātas valodas zilbēm, ko reizē ar gaišu pirmatskaņojuma sveicienu sūtīsim Mārtiņam uz Veļu valstību. Programma izsapņota, sagatavota un atstāta klausītājiem. Skaņdarbi aranžēti speciāli šim notikumam un sastāvam," stāsta koncerta veidotāji.

M. Brauns savu darbu atskaņojumos piedalījās lielākoties kā pianists un koncertos dziedāja visai reti, taču, šķiet tieši viņa radošā dzirksts un īpašais balss tembrs visprecīzāk spēja nolasīt paša komponētās mūzikas temporitmu un emocionālo temperatūru. "Arī šo – lielākoties paša izraudzīto dziesmu programmu, Mārtiņš vēlējās atklāt pats – dziedot," atklāj koncerta veidotāji.

Domājot par Mārtiņa Brauna korim rakstītajiem darbiem, nenāk prātā latviešu kordziesma tās klasiskajā izpratnē. Lai arī  nākdams no roka un tā sauktās vieglās, teātra mūzikas skatuves, Mārtiņš Brauns prata radīt unikālas – izklāstā tik saprotami vienkāršas un garīgajā izteiksmē – neizmērojami dziļas dziesmas, ka tās vienlīdz spēcīgi skar gan jaunieša vēl trauksmaini nestabilo apziņu, gan pieredzējuša sirmgalvja sirds stīgas. Viņa kordziesma ir aicinoša. Tā uzrunā ar reizēm nesafrizētu safrizētu akordu sabalsojumiem un iedrošina dziedāt līdz. Tā ir piedodoša, kaut vārdi caur sakostiem žokļiem sprakšķ, Raiņa "Daugavas" likteņu sāpi izteicot. Brauna mūzika trāpa tieši sirdī, bez liekvārdības un aplinkiem. Un ne velti mūsu nerakstītā himna "Saule, Pērkons, Daugava", kas noslēdz "Daugavas" ciklu, kļuvusi arī par Kataloniešu tautas neatkarības idejas skanisko balsi.

M. Brauna pirmā kaislība bija rokenrols, kura moto visspilgtāk izteica grupa "Sīpoli". Visai drīz tam stabili līdzās nostājās teātris un arī kino – žanri, kuros M. Brauns jutās kā zivs ūdenī. Taču, līdz ar attīstību un dažādiem sānsoļiem, jau 20. gadsimta 80. gadu vidū M. Brauns, būdams kompozīcijas un mūzikas teorētisko priekšmetu katedras absolvents, kļuva par jaunatnes kamerkora "Sindi Putnu dārzs" māksliniecisko balstu: aranžēja un pārveidoja, komponēja un radīja uzvedumus, kuros korim bija "jāizkāpj" ārpus skatuves podestu rindām. Ap to laiku no roka balādēs un tautasdziesmās bāzētām melodijām piedzima cikls "Daugava" (1988).

Attālinoties no aktīvās koncertdarbības 90. gados, M. Brauns turpināja rakstīt teātrim un kino, kā arī – korim. Tieši mūža otrajā pusē radušās dziesmas ar Andra Slapiņa, Aleksandra Pelēča, Jāņa Petera tekstiem, svētsvinīgā "Kur miers" ar Bībeles tekstu, kas pārceļojusi no Jurim Podniekam veltītās dokumentālās filmas, kā arī virkne dziesmu ar Broņislavas Martuževas glāsmaini kodīgo dzeju. M. Brauns bija pazīstams ar Martuževu, ciemojās pie viņas Lubānas "Dārziņos". Viņi sazinājās pa telefonu, atbalstīja un iedvesmoja viens otru.