Kašera deju partnere Paula Kukute: Jāspēj cilvēkos radīt emocijas, ja to nespējam, tad arī rezultātam nav nozīmes

Kā nonāci šovā "Dejo ar zvaigzni"?
Atceros, ka runāju ar draugiem, ka sen nav bijis šovs. Viņi man jautāja, vai piedalītos, ja saņemtu piedāvājumu, teicu, ka nepiedalītos. Pasmējāmies un te pēkšņi dzimšanas dienā sociālajā tīklā "Instagram" saņemu vēstuli no Kašera. Padomāju, ka mani māna, jo neesam pazīstami, tad sekoja patīkams šoks un vārdi, ka man nepieciešamas trīs dienas pārdomām, jo svinu dzimšanas dienu. Nosvinēju, padomāju, sapratu, ka Kaspars ir cilvēks ar kuru varu mesties izaicinājumā.

Cik aktīvs ir mēģinājumu process?
Katru dienu. Pirms šova mēģinājumiem veltījām sešas dienas nedēļā, vienu dienu – atstājot atpūtai. Dalībniekiem deja ir liels darbs, bet dejotājiem papildus vēl jādomā horeogrāfija, nepieciešami iedvesmas avoti. Treniņi ilgst 2.5 h – 3 h. Paralēli vēl jārisina jautājumi par tērpiem, gaismām, dejas ideju.

Vēl jau jāatrod laiks profesionālajiem treniņiem, kā arī audzēkņu trenēšanai!
Man viss ir saplānots minūte minūtē. Vakar bija brīvākas divas stundas un biju apjukusi. Parasti man nav brīva laika, es no viena treniņa braucu uz otru, tad uz trešo un ceturto, nereti pat ēdu mašīnā. Pirms šova mana diena sākās 8.00 vai 8.30, nu rīti sākas pirms 7.00, jo septiņos jau izeju no mājas, apkrāvusies ar vairākām somām. Vakarā tam visam pievienojas vēl iepirkuma maisiņš ar vakariņām.

Tik liela slodze neveido māksliniecisko "izdegšanu"?
Mani no "izdegšanas" paglābj jūra. Tā ir mana relaksācijas vieta. Ja atrodu laiku, kaut stundu nedēļā, pastaigāt pa jūru, man tas ir pietiekami, lai atgūtu spēku un iegūtu enerģiju nākamajai nedēļai. Pietiek ar vienu dienu nedēļā, kuru veltu sev, esmu mājās, nesatieku cilvēkus, lai atkal uzlādētos. Šobrīd brīvāki ir sestdienu vakari, kad varu pastaigāties, ieiet pirtī.

Pastāsti par darbu ar Kašeru!
Viņš ir perfekcionists. Viņam patīk turēt "roku uz pulsa", viņam būtiski ir būt lietas kursā par visu, kas notiek. Man patīk viņa atdeve, komunikācija. Ja esam uz "viena viļņa" viss aiziet lieliski, ja nē, meklējam variantus. Viņam vienmēr būs redzējums par sevi priekšnesumā, par pašu deju, mūsu saikni, tas ir lieliski, jo rada punktu pret ko man balstīties, veidojot horeogrāfiju. Viņš ir arī paškritisks, vēlas no sevis "izspiest" visu, ļoti cenšas. Reizēm gribas, lai viņš sev uzsit uz pleca un saprot, ka darbs, kas izdarīts konkrētajā treniņā, ir ļoti liels. Viņš ir maksimālists, vēlas iet uz priekšu vēl un vēl vairāk, bet jāsaprot, ka viņš nav dejotājs, tikai apgūst dejas, viss nāks palēnām.

Kāds ir mērķis dalībai šovā – popularitāte, nauda?
Mans mērķis ir "atdzīvināt" Latvijā mūsu sporta veidu. Pandēmijas laikā deju pasaule diezgan "sagruvusi", pazuduši daudzi dejotāji, daudzi beiguši karjeras. Vēlos veicināt bērnu vidū sportisko aktivitāti un viena no labākajām sportiskajām aktivitātēm ir dejošana, tā ne tikai uzlabo stāju, bet arī attieksmi, komunikācijas prasmes, jo bērns ir spiests komunicēt, sadzīvot ar savu deju partneri. Mums ir komandu sporta veids, individuāli esam tikai mājās. Nemelošu, vēlos arī sevi pozicionēt kā deju treneri un dejotāju, jo joprojām profesionāli dejoju.

Kur paliek cīņa par galveno laimestu?
Ja pašmērķis ir nauda, tad nav vērts piedalīties. Tad dejas nebūs ar degsmi, enerģiju. Naudu var citos veidos nopelnīt un daudz lielāku. Mēs esam mākslinieki, jāspēj cilvēkos radīt emocijas, ja to nespējam, tad kādi dejotāji, tad arī rezultātiem nav nozīmes. Domas par naudu neļaus radīt šīs emocijas.

Teici, ka pandēmija "patukšojusi" profesionālo dejotāju rindas, kā tev pagāja šis laiks?
Tas bija mierīgs posms manā dzīvē, bija laiks padomāt, sapratu, kāds ir mans aicinājums, ko patiesi vēlos, kādā virzienā vēlos darboties. Atpūtas posmā sapratu, ka bez dejas nevaru, apmeklēju dažādus "online" deju kursus, paplašināju zināšanas. Sapratu, ko vēlos sevī mainīt un sāku pie tā strādāt, pēc atsauksmēm zinu, ka tas kardināli mainīja kopējo izskatu, to, kā dejoju. Manā gadījumā pandēmija bija vērtīga, tā bija iespēja apsēsties, nomierināties un salikt visu pa plauktiņiem. Pirms tam bija grūti, jo papildus treniņiem un nodarbību vadīšanai katru nedēļas nogali braucu uz sacensībām ārzemēs.

Kā tu nokļuvi sporta deju pasaulē? Kā hobijs pārauga par nodarbošanos?
Sāku dejot bērnudārzā, jo mana labākā draudzene aizgāja dejot. Drīz vien draudzene vairs nevēlējās dejot, es arī uzreiz negribēju, vecāki teica, ka vēl mazliet jāpadejo. Drīz radās patika pret deju, sacensībām un cīņasspars. Bija asaras un raudāšana par trešajām vietām, bet nepadevos, sacensības sestdienās kļuva par ierastu lietu. Paldies vecākiem, kuri neļāva mest pie malas dejošanu un paldies draudzenei. Starp citu, mēs joprojām draudzējamies.

Sekoja pusaudžu gadi, pieaugšana, aicinājumi uz ballītēm, radiņiem, bet tev dejas un konkursi!?
Atceros laiku, kad sākās aicinājumi uz jubilejām, pusaudžu gados bija vairāk sacensības, ilgāki treniņi un es visu laiku atteicu. Drīz vien sapratu, ka mani vairs nekur neaicina. Paralēli izveidojās ciešs kontakts ar vienaudžiem no mana deju kluba, tajā laikā tie bija tuvākie draugi. Turējāmies kopā, pēc treniņiem braucām viens pie otra un palikām pa nakti, kopā braucām uz sacensībām. Arī tagad nav tik daudz draugu, kuri nebūtu daļa no deju pasaules, palikuši ir ciešākie, īstie draugi, kuri rēķinās, ka esmu sportiste un man ir turnīri, ka tāpēc netieku uz visiem svētkiem, kaut gan domās un sirdī esmu līdzās.

Par sporta dejām ir stereotips, ka pāri kopā dejo no mazotnes līdz pat karjeru beigām!
Tas ir ideālais gadījums, bet tā ne vienmēr notiek. Manā gadījumā ir bijušas partneru maiņas. Tagad man ir jauns partneris, ilgu laiku esam pazīstami, viņš bija licis deju pie malas, devies mācīties uz ārzemēm, bet atgriežoties, izlēmis atsākt dejot. Pirms tam dejoju kopā ar Maksimu Kravčenko, kurš arī piedalās deju šovā. Mums joprojām ir labas attiecības, tā sanāca, ka izvēlējāmies iet katrs savu ceļu. Mainījās mūsu nākotnes plāni, tie vairs nebija vienādi. Ar partneri būtiska ir cilvēcīgā saskaņa un kopīgi mērķi. Mērķi var būt dažāda mēroga – Latvijas čempionāts, Eiropas čempionāts, pasaules mēroga sacensības.

Vai visos šajos mērķos galvenais nav dejot?
Atšķiras intensitāte, ārzemju sacensību daudzums, sastrādāšanās ar ārzemju treneriem. Liela uzmanība jāvelta darbam ar saviem mīnusiem, nevar atnākt un patīksmināties, cik forši kusties, cik forši mūzika skan.

Cik lielā mērā šos mērķus ietekmē latviešiem raksturīgā zemā pašapziņa?
Latvieši ir spējīgi cītīgi strādāt, darbs rada rezultātu un tas savā ziņā dod pārliecību par sevi. Kad redzi – man sanāca, tad sāc noticēt sev. Reizēm nepieciešams atbalsts un pamudinājums no malas. Esam gana labi kritiķi sev, jāiemācās reizēm uzsist sev pa plecu un novērtēt paveikto.

Atmiņās paliekošākās sacensības?
2019. gadā notiekošais Eiropas kauss, sacensības notika Salaspilī, kas uzlika papildus atbildību, jo tāda mēroga notikums mūsu Latvijā. Liela atbildība gatavošanās procesā, tik saviļņojoša un atbildīga, stresa pilna diena. Izejot ārā uz deju grīdas, redzu, ka malā stāv ģimene, citā malā treneri, vēl citā audzēkņi un kolēģi, kuri atbalsta, tas sniedza lielu enerģijas pieplūdumu. Jutu, ka no spēka, no adrenalīna dreb viss ķermenis, ka ķermenis "uzsprāgs" ja nedejos! Emocionāli un snieguma ziņā labākās sacensības.

Šovā esat apdrošināti pret iespējamajām traumām, vai deju sportā tādas gadās bieži?
Man ir gadījies pamežģīt potīti. Tas bija sen, gatavojos sacensībām, bija intensīvi treniņi, pēkšņi sāka sāpēt potīte, ārsts uzlika ģipsi, jo bija mirko plīsums. Ir bijis, ka sacensībās celis izkrīt no vietas, tā ir ierasta lieta, jo man ar ceļiem ir problēmas. Izlikos, ka nekas nav noticis un dejoju tālāk. Pēdējais negadījums bija, ka sacensību laikā iesitu partnerim pa degunu un viņam bija lauzts deguns.

Cilvēkiem ar sliktiem nodomiem tev uz ielas labāk netuvoties?
Īpaši ja man kājās augstpapēžu apavi, tas ir mans lielākais ierocis. Varu iespert. (smejas)

Zinu, ka tev ir mīļotais cilvēks. Tu daudz laika pavadi ārpus mājas – sacensības, mēģinājumi, nu arī šovs, kā tas ietekmē tavas attiecības?
Viņš zināja uz ko parakstās. Kaut kādā brīdī, kad biju bez deju partnera un domāju par to, ka varbūt jābeidz sportiskā karjera un jāturpina tikai kā pasniedzējai, tieši draugs un pārējā ģimene teica – nekādā gadījumā. Viņi apzinājās, ka vēlos vēl dejot profesionāli un motivēja man nepadoties, meklēt iespējas. Paldies ģimenei, paldies draugam, ka turpināt man ticēt pat brīžos, kad es pati sev vairāk neticu. Cenšos izbrīvēt mirkļus, vakarus, kad palutināt mīļots, kaut pagatavot vakariņas, iziet kopīgā pastaigā, ticu, ka mazās lietas veido lielo laimi. Par mazajām lietām nevajag aizmirst ikdienas skrējienā. Neaizmirstu lieku reizi pateikt, ka novērtēju, ka viņi ir līdzās, ka atbalsta, ka mīlu viņus.

Šovu "Dejo ar zvaigzni" vēro katru svētdienu telekanālā TV3, plkst.20.30!