Gatavi pazaudēt seju, lai radītu emocijas. Politiķi ar izteikumiem internetā "iet pāri līķiem"

Dažkārt "Twitter" vētras epicentrā nonāk diskusiju aizsākošs ieraksts, citkārt visu uzmanību piesaista kāda reakcija. Jezgai pieaugot, nereti ieraksta autors savu ziņu dzēš, tādējādi cenšoties sev pievērsto uzmanību mazināt vai savu pausto padarīt par nebijuši. Taču jāatgādina – kas nokļuvis internetā, tas tur arī paliek.

Savukārt, kad publiskās diskusijas pāraug teju vājprātā, tviterotāji publiski pauž – tviteris jau atkal ir aizgājis par tālu un vēlas no šī "vilcienas" izkāpt. Tas gan neattur no līdzīgu diskusiju attīstīšanas nākotnē.

https://t.co/uyB20HxD66 pic.twitter.com/ZwA51ckJx0

— Gejbene 🏳️‍🌈 (@Gejba29) October 11, 2022

Jāteic, ka salīdzinoši bieži ar saviem publiskajiem vēstījumiem "Twitter" starmešu gaismās nonāk arī sabiedrībā publiskas personas, it īpaši politiķi. Lai arī mēs visi esam tikai cilvēki, kas mēdz kļūdīties vai rīkoties neapdomīgi, deputāta mandāts tomēr paredz vispirms septiņas reizes nomērīt un tikai astotajā nogriezt, un tas attiecas ne tikai uz valstij svarīgu lēmumu pieņemšanu, bet arī publisko komunikāciju.

Pozitīva reakcija vairo viastļautības sajūtu un normalizē nekulturālus vēstījumus

"tv3.lv" nejauši izvēlējās trīs politiķu "Twitter" ierakstus, kas pēdējā gada laikā raisījuši salīdzinoši plašu rezonansi, un lūdza tos komentēt filozofijas zinātņu doktorei, profesorei Skaidrītei Lasmanei.

Dienu pēc 14. Saeimas vēlēšanām, 2. oktobrī, epidemiologs Ņikita Trojanskis sociālajā medijā "’Instagram’’ pārraidīja tiešraidi, kurā publiski izpildīja iepriekš doto solījumu – ja politiskajai partijai "’Progresīvie’’ parlamenta vēlēšanās izdosies apsteigt apvienību "’Attīstībai/Par!’’, viņš apēdīs "’Nacionālās Apvienības’’ (NA) partijas programmu. Uz Trojanska gurmana izvirtībām pēcāk reaģēja daudzi – mediji, vēlētāji un arī politiķi, bet īpaši izcēlās NA 14. Saeimas kandidāts Zigurds Strīķis.

Lasi vēl: Trojanskis tur solījumu un apēd "nacionāļu" bukletu

Viņš "’Twitter’’ rakstīja: "’Žēl, ka "’cilvēks, kurš tur solījumu,’’ neizdomāja pakārties.’’ Lieki piebilst, ka tviteristi bija pārsteigti par publiskajiem nāves vēlējumiem un Strīķis savu ierakstu dzēsa. Tas gan nenozīmē, ka politiķa rakstītais pazudis nebūtībā.

Skaidrīte Lasmane puspajokam par Strīķa ierakstu "’tv3.lv’’ sakās – viņš pretendē uz smalku, nelabvēlīgu humoru. "’Bet vispār es to sauktu par zema līmeņa komunikāciju. Šeit reakcijai vajadzēja būt citādākai. Cieņa tomēr ir otra cilvēka atzīšana, neraugoties uz to, vai otrs cilvēks ir zemāks par mani vai es viņu tādu iedomājos. Es viņu atzīstu neatkarīgi no nekā. Un pieklājība ir viena no atzīšanas pazīmēm. Šajā gadījumā tā ir brutāla komunikācija, un par cieņu te nevar būt ne runas.’’

Šī gada sākumā arī Rīgas mērs Mārtiņš Staķis "’Twitter’’ guva lielu rezonansi, atbildot uz Alda Gobzema pārmetumiem. Gobzems savu ierakstu ir dzēsis, taču Staķa atbilde vēl ir saglabājusies – viņš politisko kolēģi rupjā veidā sūta "’trīs mājas tālāk’’.

Gobzem, vienkārši atpisies.

— Mārtiņš Staķis (@MStakis) February 26, 2022

Lasmane atzīst – Staķis varēja atļauties Gobzemu lūgt distancēties, taču tam bija jāizvēlas citādāki vārdi. Savā ziņā Staķis ar šādu atbildi arī radījis izbrīnu, jo nepieder agresīvo politiķu vidum. Un, lai arī sabiedrība viens no otra nereti prasa pārāk daudz, tostarp savaldīšanos, tas tomēr neattaisno mēra rīcību – viņam šādi izteikumi nepiedien.

"’Bija nepieciešams nomainīt tikai vienu vārdiņu, un viss būtu labi. Gobzems tomēr nav cilvēks, kurš var neapnikt. Viņš ar savu apnicīgo mušas uzbāzību apnīk. Tomēr ar visu apnikumu, niknumu un visu pārējo valoda paliek racionāls komunikācijas veids. Tas nozīmē, ka no emocionālā sašutuma līdz uzrakstīšanai tomēr ir salīdzinoši garš ceļš, kurā var daudz ko pārdomāt. Domāju, ka tas [vārds "atpisies" – red.] bija pilnīgi lieks un tikai kultivē nekulturālību. Pret Gobzemu negribas lietot vārdu cilvēkcieņa, bet Staķa gadījumā tā nav cieņa pašam pret sevi,’’ stāsta profesore.

Tāpat arī 14. Saeimā ievēlētais NA deputāts Aleksandrs Kiršteins šoruden izcēlies "’Twitter’’ – viņš "’Latvijas Televīzijas’’ žurnālisti Aneti Bērtuli nosauca par politprostitūtu, jo viņa it kā ēterā melojot par Kiršteina pārstāvētās partijas interesēm. Arī šis ieraksts vēlāk tika dzēsts.

Lasmane norāda, ka publiski paust kritiku drīkst, bet, līdzīgi kā ar Staķi, Kiršteinam bija jāizvēlas atbilstošāki vārdi. "’Politprostitūta vispār ir dīvains vārds. Bērtuli politprostitūcijā, visticamāk, nevar vainot, jo tomēr vēl ir jāpierāda, ko vispār nozīmē politiskā pārdošanās. Jā, [Kiršteins] varēju izmantot vismaz šādu jēdzienu, tad izpaliktu prostitūta. Prostitūta vispār nav godājamākais nodarbības veids, līdz ar to tas pazemo žurnālisti.’’

Divos no trim minētajiem gadījumiem citu tvītotāju reakcija bija nosodoša, savukārt Staķis lielākoties saņēma soctīklotāju atbalstu. Taujāta, vai pozitīvās reakcijas uz publiskajiem izteikumiem nevar politiķiem un citām publiskām personām radīt visatļautības sajūtu – viņi publiski var paust pilnīgi jebko, Lasmane atzīmē – neapšaubāmi, šādā veidā tas tiek normalizēts.

"’Tas ir interesantākais šajā visā. Ne jau brutalitāte izteikumos, bet tas, ka kāda sabiedrības daļa to jau sāk uztvert par normu. Tajā nesaskata neko nekulturālu, brutālu vai vulgāru, bet pieņem to. Šāds izteiksmes veids sabiedrībā ir norma. Domāju, ka par to tiešām ir ceļama trauksme,’’ pauž profesore, piebilstot, ka vienlaikus prasīt politiķiem absolūtu skaidrību un tīrību arī nav pareizi.

Politiķi – arī tikai cilvēki, bet īstu valstsvīru ir maz

Ne reizi vien piedzīvots, kā kāds politiķu izteiciens iespiežas sabiedrības atmiņā un folklorizējas, kas gan ir pretēji bieži piesauktajam uzskatam – cilvēkiem ir īsa atmiņa. Lasmane teic, ka tā atceramies, piemēram, Valda Birkava "’reņģēdājus’’ vai Viļa Krištopana "’muļķu zemi’’. Un mēs to atceramies sacītajā ietvertās augstprātības, nicinājuma, attieksmes dēļ.

Jāteic, ka politiķi dažkārt pēc neveiksmīgajiem izteikumiem sevi mēģina kaut kā paskaidrot. Šāds, lieki piebilst, neveiksmīgs mēģinājums bija arī Zigurdam Strīķim pēc nāves vēlējumiem Trojanskim – viņš "’Twitter’’ pauda, ka epidemiologam nevar vēlēt neko labāku, jo viņš aģitējis vakcinēšanos ar, Strīķaprāt, nepārbaudītiem šķidrumiem, kas cilvēkiem kaitējuši.

Vaicāta, vai izlieto ūdeni sasmelt jeb pateikto vārdu paņemt atpakaļ var palīdzēt attaisnošanās vai piedošanas lūgšana, Lasmane sakās – Strīķis var taisnoties, cik grib, bet viņa rakstītais tāpat paliks kādas sabiedrības daļas atmiņā. "’Tas ir galīgi greizi pateikts.’’ Savukārt, runājot par Kiršteina politprostitūtu, šajā gadījumā gan publiska atvainošanās žurnālistei būtu no svara.

Tajā pašā laikā profesore par sabiedrības atmiņu uzdod retorisku jautājumu – vai mēs, par šiem izteikumiem atkal un atkal runājot, paši no vienas puses, iespējams, nevajadzīgi neturpinām ieņemto negatīvo kursu? Lasmanesprāt, lai arī tas izklausās pēc absolūta ideālisma, pietrūkst vairāk runu par labo.

Viņa arī vērš uzmanību, ka nereti rodas iespaids – šiem publiskajiem izteikumiem tiek pievērsta pārāk liela uzmanība, tādā veidā, iespējams, palaižot garām kaut ko citu, svarīgāku. Tas arī liek aizdomāties, kas patiesībā aiz tiem slēpjas, ar kādu mērķi tie tiek pausti. Varbūt tas ir tikai veids, kā novērst uzmanību no kaut kā cita.

Vērtējot politiķu izteikumus kopumā, Lasmane atzīmē – arī viņi ir tikai cilvēki, tomēr īstu valstsvīru ir maz. "’Es šo vārdu lietoju kā politiķa ideālu. Tas ir gudrs, godīgs, par valsti un valstiski domājošs cilvēks. Diemžēl priekšvēlēšanu debatēs ļoti daudz bija vērojams zems izglītības līmenis visu partiju vidū. Vispār mums ir gudri cilvēki, tikai viņi politikā neiet, jo politiķus visvairāk kritizē. Tevi no visām pusēm apspļauda. Tikai retais to var izturēt – tur ir nepieciešams īpašs rūdījums un stipra nervu sistēma. (..) Ideāls nebūs neviens, kritiku var atrast jebkuram, bet nevajadzētu ar to aizbaidīt potenciālos valstsvīrus.’’

Politiķu funktieris – jāuzsit emocija

Politiķu publiskie izteikumi, neapšaubāmi, ir vēstījumi, kuros dažkārt var atļauties izteikties arī skarbāk, asāk, tiešāk. Taču viss atduras pret nerakstītām, tomēr sabeidrībā pieņemtām robežām, kas nosaka, cik tālu varam atļauties iet. Balansēšana uz šāda veida robežām ir arī reklāmistu ikdiena, ko lieliski pierāda arī Māris Upenieks – neatkarīgi strādājošs reklāmas radošais direktors.

Ļoti iespējams, daudziem atmiņā palikuši viņa radītie saukļi Covid-19 pandēmijas sākumā, kuros ikviens tika aicināts palikt mājās jeb distancēties, un mudinājumi doties vakcinēties, kurus labprāt pilsētvidē un citviet bez atlīdzības izrādīja dažādi reklāmu izvietotāji. Radot tos, Māris pieslēdzis divus "’filtrus’’.

"’Abos gadījumos būtībā darbs bija ar pašcenzūru. Pirmais filtrs bija manis paša izpratne un vērtību sistēma par to, kas ir tās robežas. Visu laiku nācās čekot, ko var vai nevar, jo nokaitētība ap šo jautājumu bija ļoti liela. Bet mani neinteresē mazohisms, lai es publiski dalītos ar kaut ko neadekvātu, kā arī tā mērķis tomēr nebija uzputot kādu reakciju, bet gan likt aizdomāties. Tā bija izpratne, ka vajag darīt inteliģenti. Savukārt otrs filtrs bija reklāmu izvietotāji, kuriem pašiem bija sava izpratne par to, ko var vai nevar,’’ stāsta Māris.

Taujāts, kāds ir labs vēstījums, Māris norāda – viņaprāt, galvenais uzdevums ir radīt kādu emociju. Tam nav obligāti jāšokē, bet ir jāspēj cilvēkā radīt "’ahā!’’ momentu un palīdzēt tajā ieraudzīt sevi. Kā vienu no labajiem piemēriem viņš piesauc uzņēmuma "’Nike’’ pašu apspēlēto sloganu "’Just do it’’ jeb "’Vienkārši dari to’’, kas kādā reizē papildināts ar vienkāršu: "’Yesterday you said tomorrow’’ jeb "’Vakar tu teici rīt’’.

Kas attiecas uz politiķu komunikāciju "’Twitter’’ un attiecīgi viņu nodotajiem vēstījumiem, Māris sakās – politiķis nevarētu būt, jo viņā joprojām saglabājies naivais trešklasnieks, kurš uzskata, ka visiem jādzīvo saticīgi un internetā jākomunicē tāpat kā dzīvē. Līdz ar to viņam fantastisks liekas šis "’fenomens’’, kur mūsu salīdzinoši mazajā valstī cilvēki viens otru var [publiski] nozākāt. "’Es nezinu, kā viņi pēc tam nejauši satiekas uz ielas vai kādā pasākumā. Izliekas, ka viens otru nepazīst? Vai sasveicinās, smaidot ķirzakas smaidu, un spiež viens otram roku, izliekoties, ka nekas nav bijis?’’

Māksla nav tviterī ierakstīt labu tvītu. Māksla ir tviterī nerakstīt sūdu.

— Ance Tarvida (@ancetarvida) October 10, 2022

Tomēr Māris spriež, ka politiķu funktieris šai "’neparastajai’’ publiskajai komunikācijai līdzīgi varētu būt līdzīgi kā reklāmā – galvenais ir radīt emociju, kādu jautājumu dienaskārtībā. Vajadzīgs uzsist asinis, un cilvēkam, iespējams, pat ir vienalga, ka viņš tādā veidā "’zaudē seju’’ un izskatās pēc idiota. Galvenais ir šo uzdevumu izpildīt.

Vai ir vērts iet pāri līķiem, upurēt pašam sevi, lai tikai savā vēstījumā radītu kādu emociju? "’Domāju, ka tas ir jautājums politiķiem,’’ smejot saka Māris un turpina: "’Manā pasaulē tas nav tā vērts. Iztēlojos, ka viņu pamatojums pašiem savu rīcību kaut kā attaisnot varētu būt ticība, ka viņi vienkārši šādā veidā cīnās par savu pārliecību, ideoloģiju, tādēļ visi līdzekļi ir labi. Tāpat tā varētu būt cerība, ka cilvēkiem ir īsa atmiņa. Nāks jauni sūdi – šie aizmirsīsies.’’

Māris arī pauž, ka, pēc viņa subjektīvā viedokļa, politiķiem nepiedienas tik brutāla un vulgāra komunikācijas, par kuru viņam pašam ir nepārtraukts spāņu kauns (kauna sajūtu par citu izdarītajām darbībām – aut. piez.), taču šeit jāatceras pāris "’bet’’. Pirmkārt, viņi katrs runā ar savu auditoriju. Paturot to prātā, iespējams, izpaliek arī šoka moments par kādu konkrētu vēstījumu. Tā teikt, ja tas šokē, tu, visticamāk, neesi īstā auditorija.

Bet, otrkārt, jebkurš sociālais medijs, tostarp "’Twitter’’, paredz savus "’spēles’’ noteikumus un gaisotni, kas jāapzinās ikvienam tā lietotājam. "’’’Twitter’’ katrā valstī noteikti ir citādāks. Latvijā to ir atraduši cilvēki, kuriem gribas brīvo laiku pavadīt strīdoties. Attiecīgi liekas, ka no "’Twitter’’ Latvijā cilvēki jau sagaida kipišu. Tur iet cepties, nolaist tvaiku. Visi no tā iegūst – kaut ko toksisku, bet iegūst. Ko dabū miermīlīgie, pūkainie cilvēki? Nezinu. Varbūt kāds papaijā savu iekšējo mazohistu un ikdienā mazāk dusmojas,’’ savu redzējumu atklāj Māris un piebilst – "’’’Twitter’’ ir pašregulējies uz tādu ne sevišķi intelektuālu, bet tomēr savstarpējās komunikācijas formu. [Lietojot tviteri,] tu apzinies tos noteikumus. Tādēļ nevari būt šokā, redzot, kas tur notiek.’’