TV3 Ziņas Ukrainā: sagrautas skolas, mācības lukturīša gaismā un ātri pieaugt spiesti bērni
Krievijas karš turpina postīt dzīvi miljoniem cilvēku. Pat tiem, kuri netiek tiešā, fiziskā veidā nogalināti vai ievainoti. TV3 Ziņu filmēšanas grupa Donbasā tikās ar ukraiņu bērniem, kuriem krievu okupanti atņēmuši bērnību. Tā vietā, lai domātu par rotaļām un koncentrētos mācībām, šie bērni jau ilgstoši cenšas vienkārši palikt dzīvi.
TV3 Ziņas pabija Jampiļā – ciemā Ukrainas austrumos, tuvu pie okupētās Lisičanskas. Arī šo apdzīvoto vietu trīs mēnešus bija okupējuši krievi, taču arī tagad pēc atbrīvošanas tā tiek nemitīgi apšaudīta ar smago artilēriju.
Anastasija, Zlata un Oleksijs šodien mājās ir vieni, pieskata saimniecību, vecāki aizbraukuši gādāt malku. Trīs mēnešus okupācijā bērni atceras kā murgu, tajā laikā no pagraba iziet nevarēja, arī ēdienu nācās taupīt.
"Okupanti humāno palīdzību nedeva, vienu reizi tikai iedeva kaut ko, un tad arī, lai to saņemtu, bija jābrauc divus ciemus no šejienes pakaļ. Tur bija makaroni un konservi, bet tagad katru dienu mums ved humāno palīdzību mūsu mīļie karavīri. Salīdzinot ar to, kas bija pirms tam, var teikt, ka tagad dzīve ir grezna. Raķetes vairs nepārsteidz, esam pieraduši. Vakar atlidoja centrā, cilvēkus ievainoja, šodien tepat mežā."
Tagad izpostītajā skolā bērni mācījās pirms kara. Ciematā ielās atrasties ir bīstami, raķetes lido nemitīgi, taču, par spīti tam, ukraiņu bērni mācās.
"Mēs mācāmies, mums ir skolas sekretāre, ejam pie viņas, viņa kaut kur sagatavo mācību materiālus, paņemam uzdevumus, nedēļu pildām un tad nesam atpakaļ," saka Jampiļas iedzīvotāja Anastasija.
Tikmēr citā mājā 10 gadus vecais Oleksijs ir atbildīgs par saimniecību, jāpieskata zosis no kaimiņu suņiem.
"Nezinu, laikam patlaban mājā esmu pats galvenais, svarīgākais un vērīgākais. Sargāju savas zosis no svešiem suņiem. Svešie suņi lec pāri žogam un tās ķer, grib apēst. Mums ir pārāk maz ēdiena rezerves, tāpēc zosis ir jāsargā."
"Ir jau pašam bail, jābūt uzmanīgam, jo, ja kāda šķemba man trāpīs, sanāk, ka mani ievainos. Es zinu, viss būs labi, vismaz ceru, ka būs labi. Nezinu, vai izdzīvošu, bet vajag," ir stiprs Oleksijs.
"Krievu pasaulē dzīvot, visu laiku šauj un iznīcina mājas. Simts reizes te šāva, kad bija krievi, kamēr mūsējo nebija, viņi šāva ar mīnmetējiem, artilēriju tankiem. Pa visām mājām šāva, šeit, Jampiļā, ļoti daudz iznīcinātu māju," saka Jampiļas iedzīvotājs Oleksijs.
Vēl kādā reizē apciemojām arī Alīnu un viņas četrus mēnešus veco māsiņu Margaritu no Krievijas okupantiem atbrīvotajā, pilnībā izpostītajā Jarovas ciemā. Meitenēm tētis gāja bojā, uzkāpjot uz krievu izliktās mīnas, nemaz nesagaidot savas jaunākās meitas piedzimšanu.
"Mums te tumsa, elektrības nav. Alīna visu laiku tik par Jums [TV3 Ziņu žurnālisti Ievu Vārnu – red.] runā, paņēma lelli un saka, mammu, viņa ir tantei Ievai līdzīga."
Arī Alīnas skolu krievi nobombardēja – angļu valodas skolotāja nav, uzdevumus šajā priekšmetā izdala fizikas skolotāja. Tie pašiem jāizpilda un tad jānes atrādīt. Elektrības mājās nav, bet labi, ka ir malkas apkure – istabā ir silti. Meitene mācās no rītiem, kad ir gaišs.
"Paņem citu lapu, sākumā uzrakstīsim melnrakstu un tad tu smukāk pārrakstīsi uzdevumu lapās. Tu saproti, kas tur ir rakstīts? Nē. Tad tev vajag sākumā vārdiņus iemācīties. Kā tu mācies vārdus angļu valodā? Es neprotu angļu valodu. Tu pati tad aizej nākamreiz un pasaki, lai tev uzdot iemācīties vārdiņus angļu valodā, labi? Cik banānu tev ir vajadzīgi? Banānus vari izskaitīt? Jā. Nu kuru tad tu te izmantosi? Šo. Jā, pareizi. Cik sulas tev vajag? Tas nozīmē, es to nedarīšu, es neatnākšu. Tā visu laiku? Nē, šodien ir īpaši daudz."
Krievu pasaule Ukrainas bērniem ir ne tikai laupījusi bērnību, bet arī atstājusi psiholoģiskas pēdas uz visu atlikušo dzīvi. Artilērijas dārdos šeit neviens vairs nesatrūkstas, un gada nogalē, kamēr mūsu bērni domā par dāvanām pie Ziemassvētku egles, Ukrainas bērni dzīvo ar vienu cerību – ka jaunais gads nesīs kara beigas, Ukrainas uzvaru.
"Drīz būs jaunais gads, kāda ir tava lielākā vēlēšanās? Atkal atlidoja, dzirdējāt, tur atkal atlidoja. Mana lielākā vēlēšanās ir, lai karš beidzas un man uzdāvina bumbu. Vienalga kādu bumbu, futbola. Bet es gribu skrejriteni. Man krēsls ritenim ir saplīsis, nav ērti braukāt. Tagad auksti ir, atnāks vasara, tad tev būs skrejritenis," saka Ukrainas austrumu – Jampiļas – iedzīvotājs Oleksijs.
"Vakar un šodien atlidoja, vakar tur uz skolas un centrā un šodien bumbas te nometa, un te kreisā pusē atlidoja. Ļoti skaļi, izgāju ārā, lai malku ienestu, un dzirdu – bah, bum bum. Tad sapratu, ka tā ir bumba, ātri ieskrēju iekšā, lai šķembas netrāpa," stāsta zēns.
Dodamies uz saimniecību, kur zēns rāda poniju vārdā Feja. Viņš apstiprina – arī viņai ir bail. Kad sākas apšaudes, zirgs skrien iekšā šķūnī.
Mēs – TV3 Ziņu filmēšanas grupa – aizbraucām prom, bet bērni palika. Pusstundu pēc mūsu aizbraukšanas Krievijas armija uz Jampiļu nometa kasešu bumbu, ievainojot trīs cilvēkus.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
