Visus, kuri nepakļāvās krievu noteikumiem, nogalināja – tā par dzīvi Krievijas okupācijas laikā saka pirms mēneša atbrīvotās Balaklijas iedzīvotāji. Pilsētā joprojām nav atjaunoti sakari, elektrība un ūdensapgāde, bet cilvēki saka – nekas, visu pārdzīvosim, galvenais, ka okupanti ir prom, no Balaklijas vēsta TV3 Ziņas.
Jau izbraucot no Harkivas centra, iebraucot pilsētas mikrorajonā – Saltivkā, kas Rīgas mērogā salīdzināms ar mūsu Purvciemu – paveras baiss skats. Šis rajons atradās tuvāk Krievijas okupantu pozīcijām – līdz ar to šeit nav nevienas dzīvojamās mājas, ko nebūtu skārušas okupantu raķetes.
Tālāk virzāmies uz nesen – pirms nedaudz vairāk kā mēneša Ukrainas spēku atbrīvotajām Harkivas apgabala pilsētām, kas Krievijas okupācijā bija pus gadu.
Galvenie autoceļi sabombardēti, neizbraucami, Internacionālā bataljona karavīrs no Latvijas uz Balakliju mūs ved pa apvedceļiem.
Jau pie pilsētas robežzīmes redzams posts, ko Balaklijai atstājusi krievu pasaule, vīri šeit atbraukuši savākt dēļus, ko izmantot ziemā malkai, jo skaidrs, ka apkures šeit nebūs.
Kopš Balaklijas atbrīvošanas apritējis gandrīz mēnesis, bet šeit vietējie iedzīvotāji ar šausmām atceras dzīvi pus gada garumā zem Krievijas okupācijas, pilsētā joprojām nav gāze, nav elektrības vien pirms dažām dienām atjaunota ūdensapgāde
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Balaklijas iedzīvotājus sastopam pulcējamies pie teltī izvietotas lauka virtuves, šeit brīvprātīgo no Dnipro atveduši cilvēkiem silto ēdienu.
Andrejs
brīvprātīgais no Dnipro
"Mēs ar komandu esam no Dnipro atbraucām ēdināt Balaklijas iedzīvotājus, šeit nav ne elektrības, ne gāze, ne sakari, šobrīd notiek atjaunošanas darbi. Mēs esam atbraukuši šobrīd uz nedēļu, gatavojam silto ēdienu. Šodien piemēram esam pabarojuši 1200 cilvēkus."
Šajā pilsētā – tāpat kā citur, kur pabijusi krievu pasaule ir izpostīts viss, sabombardētas mājas, elektrostacijas, līdz ar to, lai atjaunotu ūdens un elektroapgādi paies ilgs laiks. Brīvprātīgie, kuri ik dienas šeit sastopas ar no krievu okupantiem atbrīvotajiem cilvēkiem saka – cilvēki šeit pus gadu dzīvojuši atrauti no pārējās pasaules.
"Dzīvot bija bail, neviens neko nesaprata, kas notiek apkārt Viņi zināja, kas notiek viņu pagalmā un viss. Sakaru nav, viņi bija atrauti no pārējās pasaules, neredzot, nezinot, kas notiek apkārt. Tā viņi dzīvoja līdz šeit parādījās Ukrainas bruņotie spēki un atbrīvoja viņus no Krievijas agresijas. Viņi ir laimīgi, cilvēki saprot, kas ar viņiem notika to nevar pat vārdos pateikt – Ukraina ir Ukraina tā ir mūsu zeme," saka brīvprātīgais no Dnipro.
Pie brīvprātīgo izveidotās virtuves sastopam Raisu, viņa piesēdusi apēst siltas pusdienas. Vaicāta par piedzīvoto okupācijas laikā, sieviete saka – tās šausmas nevar vārdos izstāstīt.
Raisa
Balaklijas iedzīvotāja
"Ļoti smagi bija, kā var būt, ka Tev šauj virs galvas. Smagi, ļoti smagi. Tas ir šausmīgi, to nevar izstāstīt vārdos. Mēs personīgi viņus neredzējām, dzirdējām tikai pilsētā apšaudes, sprādzienus, paši redzat kā pilsēta ir izpostīta. Karš ir karš, tas ir ļoti smagi. Elektrības nav, interneta nav, informācija nav, sēdējām pagrabā un neko nezinājām. Mūsdienās 21. gadsimtā kā tas ir iespējams – atstāt tūkstošiem cilvēkus bez nekā, pats galvenais ūdens nav. Tā arī dzīvojām, viņi te šaudījās mēs skrējām meklēt kaut kur ūdeni pasmelt."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Arī Olga ar bērniem atnākusi pēc pusdienām.. viņas ģimene knapi izglābusies no krievu okupantu zvērībām.
"Smagi bija morāli, fiziski… mēnešiem ilgi mēs nodzīvojām pagrabā.. Ko viņi darīja? Atņēma cilvēkiem automašīnas, daudzus cilvēkus nogalināja. Tos kuri nepakļāvās krievu noteikumiem, negribēja atdot kaut ko, tos nogalināja. Mēs divas reizes nokļuvām zem apšaudēm, mūsu mājā izdauzīja logus, paši brīnumainā kārtā izglābāmies," pauda Balaklijas iedzīvotāja Olga.
Lai gan pilsēta ir atbrīvota no okupācijas, Putina armijas nodarītās zvērības šeit atstās rētas uz visu atlikušo dzīvi. Arī miers pagaidām šeit ir relatīvs. Tāpat kā pārējā Ukrainā raķetes var atlidot jebkurā brīdī un vietā. Arī Krists no Latvijas saka – Krievija turpina raidīt raķetes pret Ukrainas pilsētām, lai iebiedētu cilvēkus, radītu paniku un nogalinātu. Viņš neslēpj – ka ir nogurums, jo pats šeit frontē karo no marta sākuma, taču atslābt šeit neviens negrasās.
"Ja jau es smaidu, tad viss ir labi nogurums, protams, ka ir – nav gulēts cīnāmies tālāk. Ja mēs viņus izdzīsim no Ukrainas ārā, tad arī viņi tālāk nelīdīs, tas ir iemesls, kāpēc šeit visi kareivji ir atbraukuši – ja Ukraina kritīs, tad viņi sāks mobilizēt visus okupētos ukraiņus un doties tālāk, visticamāk, uz Baltijas valstīm," pauda Internacionālā bataljona karavīrs no Latvijas Krists Ancāns.
