Krimuldas jostiņsegu aušanas tehnika iekļauta kultūras mantojuma sarakstā

Laila Šteinberga mūs uzņem Krimuldas tautas lietišķās mākslas studijā. Rokdarbniece stāsta, ka vēsturiski jostiņsegas radušās 19.gadsimta beigās, bet dažas desmitgades vēlāk, kad Latvija ieguva neatkarību, lielu popularitāti tekstilizstrādājumos ieguva latviešu ornamenti, tādēļ audējas sāka meklēt labākos paņēmienus, kā tos iestrādāt savos darbos.

"Pārsvarā audējām laukos bija līdz astoņām nīšu kārtām stelles, kas bija ne ļoti sarežģītas un bija jautājums kā ar šādām stellēm to var izdarīt. un tad bija pirmie mēģinājumi jau 30 gados un tas, ko mēs šobrīd ierakstām kultūras mantojuma sarakstā, tas nav nekas ļoti jauns, tas ir vecais, ielikts jaunās skaņās," saka audēja.

Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta jostiņsegu aušana rakstainā audu ripsa tehnikā. Krimuldnieces to atjaunojušas 80mitajos gados, kad viena no kolektīva dalībniecēm atnesusi mātes mantojumā atstāto klaviersedziņu, kas bija tapusi Kaucmindē.

"Jautājums bija tāds, vai mēs varam šo izaust, kā un vai ir vērts, tad mūsu tā laika studijas vadītāja Vija Ābele sāka pētīt to rakstu, atrisināja un ieliekot stellēs tika izausta pirmā sega," norāda audēja.

Rakstainā audu ripsa tehnika pēc būtības neesot nekas unikāls – to māk daudzi amata pratēji. Tas, kas licis Krimuldas rokdarbnieču paveikto iekļaut kultūras mantojuma sarakstā ir steļļu minums un darbos izmantoto krāsu daudzveidība.

"Krimuldai raksturīgais ir tas, ka mēs izmantojam ļoti lielu krāsu toņu bagātību un to es neatradu nekur līdz šim vairāk un otrs, izmantojot mūsu minumu mēs iegūstam dažādus ornamentus. Šeit ir piemēri , tas ir tas minums – atslēga visam. Un no šīs programmas lūk kādu dažādību ornamentu mēs varam izveidot," stāsta Laila Šteinberga.

Mūsdienās rakstu dažādību palīdz veidot arī datorprogrammas, kas audējām aiztaupa vairāku dienu darbu: "Bieži vien ir tā, ka visa audekla virsma ir noklāta ar atspolēm, jo visām nav vietas , jo ja paskatāties, tad šeit josliņa sastāv no vairākām krāsām un reizēm pat 10-12 atspoles man ir uz stellēm, kad es aužu vienu josliņu. Grūti ir atrast tādas josliņas, kas ir vienādas. Kāpēc? Tāpēc, ka ja paņemam vienu un to pašu rakstu tehniski, bet ieliekam citas krāsas, viņš izskatās savādāk,viņš mainās, līdz ar ko pie mums patiesībā tiek teikts tā ir augstākā pilotāža, ko audējs var sasniegt."

Amatniece gan neslēpj – lai iemācītos audējas amatu, rindā neviens mūsdienās nestāv. Tam vajadzīgas ne vien stelles, bet arī liela pacietība, jo vienas segas noaušana var aizņemt līdz pat mēnesim: "Viena mana audēja savu skaistāko segu uzdāvināja savai mazmeitai un cik liels viņas pārsteigums bija pēc mēneša, kad viņa ieraudzīja, ka šī viņas augstākās pilotāžas sega bija noklāta sunim. tad jūs saprotat, kāda ir attieksme jaunatnei tagad un kā tas tiek uztverts."

Mūsdienās visi visu gribot ātri, un ieguldīties rokdarbos cilvēki nav gatavi, lai gan šādiem izstrādājumiem esot arī biznesa potenciāls.

"Mēs varam aust spilvenus, tikpat labi apģērba audumus un es domāju, ka te būtu liela iespēja attīstīt tieši apģērbu, jo, ja paskatās adītās šalles ar ornamentiem, nu katram ziemā ir ap kaklu ornamentu šalle, tātad tas ornaments ir vajadzīgs," teic audēja.

Rokdarbniece uzskata – audēja aroda nākotnē ir jauniešu rokās, kuriem šobrīd trūkst izpratnes un informācijas par šādu darbu vērtību, jo nevienā izglītības iestādē aušanu apgūt nevar. Viņa priecātos, ja aušanu skolās pasniegtu vismaz pulciņu līmenī.