Neviens man neticēja, bet pierādīju pretējo. Latvijas boksera Ričarda Bolotņika stāsts

Faktiski jau no bērna kājas Bolotņiks nodarbojās ar hokeju, taču, kad pienāca pusaudžu gadi viņš sāka aizrauties ar jauniešu "stilīgo" dzīves veidu – ballītes, alkohols un viss pārējais.

Sācis saprast savas patiesās dzīves vērtības, viņš krasi izmainīja savu ierasto ikdienas rutīnu un pievērsās boksam, lai dzīvē pieņemtu jaunus izaicinājumus un sasniegtu, iespējams, jaunas virsotnes.

Tagad Bolotņiks ir profesionāls bokseris, kurš savu atpazīstamību boksa pasaulē iemiesojis ar neticamu ticību pār saviem spēkiem, lai allaž pieradītu pretējo, ka viņš var un grib paveikt lielas lietas boksa ringā.

Dzīves izaicinājumi Bolotņikam turpinās, jo tagad viņš ir kļuvis par tēti savam mazajam dēliņam, un viņš ir mīlošs vīrs savai sievai. Liela sirds un lauvas spēks, tā varētu raksturot Latvijas vadošo bokseri Ričardu Bolotņiku.

Kas ir jāzina tiem cilvēkiem, kas tevi nepazīst?

Esmu dzīvespriecīgs, viegli aizkustinošs un godīgs. Visi, kuri mani pazīst, zina, ka esmu ļoti laipns un atsaucīgs.

Gribētu teikt, kā mana sieva saka – man ir ļoti liela sirds. Skatoties bēdīgas filmas es arī varu paraudāt, tas tiem, kas mani nepazīst. Ringā esmu nopietns un nikns, bet dzīvē mierīgs, nesatracināms. Galvenais mani neaiztikt un tad mēs būsim draugi. Smejas.

Kāpēc tieši izvēlējies kļūt par bokseri, bērnības sapnis?

Nē, tas nebija bērnības sapnis. Mana ģimene ir ļoti sportiska. Tētis izbijušais peldētājs, savulaik, pat piedalījies nozīmīgās sacensībās. Vectēvs bija volejbolists. Mammai vienmēr aizrāvuši cīņu sporta veidi, viņa pat gājusi džudo.

Tētis mani bērnībā veda gan uz hokeju, gan kikboksu, gan karatē. Aizrāvos ar hokeju, nospēlēju desmit gadus. Pienāca pusaudžu gadi, aizrāvos ar jauniešu neveselīgo dzīves veidu – ballītes, alkohols un viss pārējais.

Neatceros īsti, bet pie boksa pievērsos tādēļ, ka man sāka aizraut cīņu sporta veidi un šajā gadījumā tas bija bokss. Aizgāju uz pirmo treniņu. Treneri redzēja, ka man kaut kas sanāk.

Aizbraucu uz vairākām sacensībām, kas notika ārzemēs. Izcīnīju sudraba godalgu Eiropas kausā. Pēc cīņas iepazinos ar treneri Dmitriju Šiholaju, kurš vēl ir aizvien mans treneris.

Viņš piedāvāja pie sevis trenēties. Es piekritu. Mana ģimene neatbalstīja šo ideju, ka es kļūstu par profesionālu bokseri, bet man gribējās jaunus izaicinājumus dzīvē un vēl joprojām esmu pateicīgs par to!

Profesionāli boksā debitēji 2013. gada 15. augustā, Rīgā. Pirmajā raundā ar nokautu uzveici Pāvelu Veselovu. To cīņu atceries spilgti?

Atceros to cīņu. Gribēju to cīņu, jo ar to cīņu varēja nopelnīt kaut kādu naudiņu un tā bija pirmā lielā iespēja, ka mani kāds pamanīs. Toreiz tās emocijas bija pārsteidzošas, gan uzvara, gan mani pamanīja. Biju laimīgs.

Tu esi mierīgs, tev bail nebija?

Es gribētu teikt, ka man vispār nav bail no dzīves. Es ne no kā nebaidos, tāds es esmu.

Pēc tam nākamajās septiņās cīņās uzvarēji tikai trīs reizes. Saprati, ka kaut kas ir jāmaina?

Es nekad neskrēju pēc statistikas. Zaudējumi ir un būs, bet man vairāk interesē, cik svarīgas ir uzvaras. Es nebaidījos no zaudējumiem, bet atceros, ka toreiz man bija svara problēmas, cīnījos tādā svara kategorijā, kurā nemaz nevajadzēja man būt.

Es ar treneri nolēmu, ka vajag kaut ko mainīt un pārgājām uz vieglāku svara kategoriju, kas nāca man par labu. Es kļuvu stiprāks un uzvaras sāka nākt, arvien vairāk un vairāk.

Visiem sportistiem prasa par rituāliem pirms cīņas. Kā ir ar tevi?

Man palīdz filmas. Tā ir filma "Gladiators". Galvenais varonis filmā nepieļauj to, ka viņš var zaudēt, cīnās, nepadodās un atriebj visu sāpīgo, kas ar viņu noticis. Tā filma mani motivē. Vienmēr, to daru pirms cīņas – slēdzu iekšā datoru, vai televizoru un skatos "Gladiotoru". Iesaku!

Runājot par tavu ēdienkarti. Ir kaut kas savādāks, ko vari izcelt?

Tā ir sarežģīta lieta, ko izprot, katrs savādāk. Ēšanas plāns man katru nedēļu mainās, bet viss ir ļoti vienkārši. Ēšanas paradumus man ir sastādījis speciāls cilvēks, kas ir šajā sfērā.

Ēdienos ietilpst gan rīsi, gan garneles, gan zivs, gan vista. Ir no kā izvēlēties. Es ēdu ne vairāk, ne mazāk, cik man liek, tik es ēdu. Ir jāievēro lietas, ko tev liek darīt, tas arī viss.

Pirms cīņām tev ir kaut kādā īpašā diēta?

Jā! Parasti diēta sākas, kad līdz cīņai ir palikušas no desmit līdz astoņām nedēļām. Diēta un ēšanas plāns ir vispār viens no svarīgākajiem faktoriem cīkstoņu dzīvē. Dažreiz, var sanākt tā, ka no ēšanas var būt atkarīga tava uzvara. Ja tu darīsi pretējo, tad vienā dienā tu saņemsi atpakaļ divkārši.

2019. gadā 12. oktobrī tev izdevās izcīnīt pirmo titulu karjerā. Kas sekoja tālāk pēc titula izcīnīšanas?

Vispār, tā bija pirmā cīņa, kurā bija 12 raundi. Atceros, ka manam pretiniekam nebija zaudējumi tolaik. Uzvarēju un man piedāvāja prestižo "The Golden Contract" pussmagajā svarā, kas uzvarētājām nodrošināja divu gadu piecu cīņu līgumu ar "MTK Global".

Man izdevās turnīrā triumfēt, uzvarēju favorītu pirmajā raundā un izcīnīju 5000 tūkstošu mārciņu bonusu par nokautu. Tas bija kaut kas neticams, jo es taču biju puisis, kuram bija jāzaudē jau ceturtdaļfinālā. Man patika visus pārsteigt.

Tajā brīdi tu saprati, ka tu vari cīnīties boksā ar labākajiem?

Domā. Cīnīties mēs visi varam, katrs var cīnīties ar labākajiem. Man patīk ar tādu domu cīnīties – neviens man netic, bet pienācās visiem visu pierādīt. Ja tev nav šīs domas, tad ir grūti būt labākajam savā nozarē. Tici sev un tev izdosies lielas lietas.

Kas notiek parasti pēc cīņas? Atvaļinājums?

Smejas. Es aizbraucu mājās – nobučoju sievu, samīļoju bērnu un esmu laimīgs būt mājās. Pēc cīņas ir vairāk brīvs laiks, tā ir iespēja satikt draugus, radus, vecākus. Izbaudu savu brīvo laiku, cik vien tas ir iespējams. Varu izdzert arī kādu alus kausu, tāpat ar sievu varu izdzert vīna glāzi. Tas ir laiks, kad vari par neko nedomāt.

Kam tu labprāt atvēlētu vairāk laika, ja tev tas būtu?

Tagad uz doto brīdi tā būtu ģimene – sieva un dēls. Dzīve ir mainījusies, esmu tagad tētis un vīrs. Jauni dzīves izaicinājumi ir paši labākie.

Novembra izskaņā tev diezgan nesaprotamos apstākļos nenotika plānotais duelis par Pasaules Boksa asociācijas (WBA) starptautiskā čempiona jostu pussmagajā svarā. Tas bija grūtākais notikums tavā boksera dzīvē, kas līdz šim noticis?

Tā gadās, tā ir dzīve un tas ir darbs. Dzīvē var notikt sliktākas lietas. Tā jau ir otrā reize, kad man atceļ cīņu, sajūta, protams, nav labākā, bet jācenšas kaut kā sadzīvot ar to.

Žēl par to, ka tikai biju ieguldījis milzīgu darbu, bet dažas dienas pirms cīņas tev pasaka, ka tavs pretinieks ir pazudis un necīnīsies ar tevi. Sajūtas bija dīvainas. Parāds nav brālis, un viņam tas būs jāatdod.

Un, kas notiek tagad? Ir kādas sarunas par cīņu?

Visu laiku ir kaut kādas pārrunas. Visi cīņā iesaistītie veicina pārrunas, varu teikt, ka kaut kas briest. Drīz varētu būt nolīgts datums, tuvākajā laikā būs jaunumi. Gaidiet, jo es arī gaidu ar nepacietību jaunumus.

Tev pašam nav sajūta, ka esi izsists no ierastā ritma?

Īsti nē, tikai žēl, ka savus tuvākos neaizvedu atpūsties. Mēs ar sievu un dēlu ļoti gribējām aizbraukt atpūsties uz siltajām zemēm, bet tev visu laiku jābūt gatavībā, ka jebkuru dienu, tev var paziņot, ka cīņa jau var būt pēc pāris nedēļām. Tas varbūt ir tas vissāpīgākais –  tā neziņa.

Kā to var izmainīt?

Sagaidīt cīņu un aizbraukt pēc tā, kas pienākas man – WBA čempiona josta. Atvedīšu savu čempionu jostu savam dēlam, lai paspēlējas un pakož, jo viņam ir tas vecums, ka zobiņi nāk. Smejas.

Ko tu ieteiktu darīt vai nedarīt, tiem jauniešiem, kas nezin dzīvē, ko darīt?

Es neesmu cilvēks, kurš varētu daudz ieteikt, pašam ir jāatrod savs ceļš un jāsaprot katram savas dzīves vērtības. Dari to, kas tev patīk, bet nekad nemelo sev, to ko tu dari, kas tu neesi. Varbūt tā.

Ar ko tu vēlētos, lai tevi atcerētos pēc karjeras beigām?

Domā. Pagaidām karjeras beigas vēl ir tālu. Gribu, lai cilvēki atceras, ka biju "lauva" un sportists ar lielu sirdi. Vai arī, tas taču bija Bolotņiks, kurš nebaidījās ne no kā.

Intervija nobeigumā – kādu dienu es… – pabeidz teikumu.

Kādu dienu es piecelšos no rīta un sapratīšu, ka esmu pasaules čempions boksā. Man blakus būs WBA čempiona josta un pateikšos cilvēkiem, kas man bija blakus šo visu laiku. Tāda diena pienāks, ticiet!

Paldies par interviju, Ričard! Tiekamies virsotnēs.

Paldies!