Glābēji ik dienu sastopas ar neredzamu ienaidnieku, kas atnāk pēkšņi, nemanot un skarbi. Avārijas, ugunsgrēki, pašnāvības, neuzmanības. Režisors Armands Tripāns dokumentālo raidījumu ciklā "Glābēji" iepazīstina ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku ikdienu. Trešais stāsts ir par Viļakas VUGD vīriem – čangaļiem, kuri mīl savu zemi.
Viļaka. Stiepiena attālumā Krievija. Trīs vīri un viņu divi padomju laiku "zili" gaida darbu. Ir arī jaunā, modernā glābšanas mašīna, taču šodien brauks ar veco. Uz notikumu viņi aizbrauc lēnāk nekā atbrauc no tā, jo motors kamēr auksts vairāk par 60km/h "izspiest" nevarot.
"Man bija septiņi gadi. Redzēju, kā nodeg māja. Toreiz raudāju un apsolīju sev – es būšu glābējs," nosaka jaunākais maiņā.
Viņu depo ir maziņš ar pašu ierīkotu virtuvi koridorā, ar pašu spēkiem izremontētu atpūtas telpu. Kārtīgs un tīrs.
Viņi nesūdzas par valsti, politiķiem vai vietējiem. Esot labi kā ir. Paši ar visu tiks galā – sataisīs ūdens sūkni, mašīnas. Bet palīdzēt cilvēkiem – tas esot asinīs.
"Ja nedarīsim mēs, kas to darīs?" vaicā virsseržants Juris Romanvskis. Jā, Viļaka ir attāls Latvijas nostūris, taču arī tajā tāpat kā citur cilvēki iet uz darbu, uz skolu, un šeit arī notiek nelaimes, tāpēc arī te vajadzīgi glābēji.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vienlaikus neviens nenoliedz, ka ugunsdzēsēja alga nav tā lielākā, taču izdzīvot varot. Tas gan atkarīgs no tā, kā cilvēks dzīvo. "Kaut kādā brīdī pielika, vēl, tad vēl un vēl. Jau domā, ka nu tik būs, bet tad sākās krīze. Es sapratu, ka laikam neesam piebarojami, mums gribas vairāk, vairāk un vairāk to naudiņu. (..) Vismaz man pietiek ar to, kas ir, bet, protams, gribas drusku labāk, vairāk," norāda virsseržants.
Kāpēc glābēji neiet prom, ja zināms – valsts gadiem viņus atstājusi novārtā? "Tā ir mana ģimene," teic seržants Kaspars Bukšs. "Viņi man uztic savu dzīvību, es viņiem savu. Mēs esam kā roka un cimds. Ko nepamanīšu es, to pamanīs viņi, bet ko nepamanīs viņi, to pamanīšu es. Lai kas notiktu, mēs esam visi par vienu."
Kaspars arī uzsver, ka glābēja darbs ir kā dzīvesstils. Ikviens glābējs no tā gūst gandarījumu. Un, tā kā dzīvojam savā, brīvā valstī, mums tā arī ir jāaizsargā. Tāpēc viņi strādā.
Valsts sargāšana paredz arī sevis ziedošanu un dzīvības briesmas. Bailes ir, un katram no sava. Taču ugunsdzēsēji trenējas un dara visu par spīti šīm bailēm. Kaspars stāsta – uzvelkot formastērpu, tas kalpo kā bruņas, kurās bailes no uguns, no visa cita vienkārši izzūd. Jā, tas ir parasts tērps, kurš patiesībā ne no kā nepasargās, bet tas tomēr dod drošības sajūtu un drosmi.
Vienlaikus izsaukumi, kur galamērķī jāsastopas ar kādu bojā gājušo, liek paturēt prātā to, cik dzīve un nāve ir tuvu viens otrai, cik patiesībā šaura ir dzīves līnija.
Projektu "Glābēji" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Glābēji" saturu atbild producentu grupa SIA "Video Factory". #SIF_MAF2022
