Atskaite atskaites galā, kulinārās izvirtības un humors, kas glābj – diena Madonas ugunsdzēsēju depo

Modinātāja zvans atskan pulksten 3.50. Iepriekšējā vakarā esmu sev piekodinājusi – galvenais uzreiz pēc zvana celties un sākt dienu, nevis vēl mirkli pažūžot. Tas nav viegli, jo kārdinājums laisties slīpi ir spēcīgs, taču saņemos un pulksten 4.40, galvā skanot "’Prāta Vētras’’ dziesmas "’Neguļ tik daudzi’’ vārdiem: "’Gandrīz pieci no rīta, man nenāk miegs…’’, izeju no mājām un braucu tikties ar Armandu un operatoru Artūru Liepiņu.

Vēl pēc aptuveni stundas esam sasēdušies vienkopus un braucam uz šīs dienas galamērķi – Madonu, Saules ielu 8, kur atrodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona brigādes Madonas daļa. Savu mērķi sasniedzam nedaudz pirms pulksten 8, kur mūs sagaida viens no dienas galvenajiem varoņiem – virsnieka vietnieks Guntars Ragozins. Viņš smaida un nekavējoties velk mūs uz zoba.

Madonas daļas depo atrodas uz vienas no pilsētas galvenajām ielām. Tam iepretim uz stūra veras sens pasta nams un apģērbu veikali. Armands laiku pa laikam nosaka – ir sajūta, ka arī depo pilsētā izvietots kā veikals, kura "’skatlogiem’’ nemitīgi iet garām madonieši.

Daļa iekārtota ēkā, kas it kā sadalīta divās daļās. Pirmajā stāvā, ieejot pa galvenajām durvīm, pa labu roku paveras apmeklētāju lodziņš, virs kura izlikts liesmojošs karogs ar Madonas daļas logo, pilsētas ģerboni un saukli "’Dievam par godu. Tuvākam par sargu’’. Šeit nolikta arī apmeklētāju grāmata, kurā par savu ierašanos atzīmējas ikviens, kas depo ikdienā nestrādā. Blakus ir arī dažādi bukleti.

Tas ir dežūrmaiņas postenis. Ieejot tajā, uzreiz pa kreisi ir virtuve. Ledusskapis, mikroviļņu krāsns, plīts, lete, izlietne ar virtuves iekārtu, citi virtuves nieki un ēdieni, kā arī pāris sienas skapīši, no kuriem vienam kāds uzlicis atslēgu – Guntars gan atzīstas, ja gribas tikt iekšā, durtiņas var atmūķēt arī tāpat.

Turpat aiz stūra ir labierīcības. Savukārt no ieejas pa labu roku var plašāk ielūkoties telpā, kuru gaitenī caur stikloto lodziņu var tikai aptuveni nojaust. Tajā pie sienas ir Vidzemes reģiona karte, gulta, rācijas, sakaru uztvērējs, dators un dažāda veida dokumentācija, kas, kā dienas laikā atklājas, glābējiem jāpilda ik uz stūra. Kādā brīdī vada komandieris, virsleitnants Uģis Cirvelis nosmej – kā pacel pēcpusi, tā tev jāaizpilda desmit veidlapas.

Dziļāk dežūrmaiņā ir arī atpūtas telpa. Šeit ir stūra dīvāniņš, ēdamgalds, uz kura mūsu atbraukšanas brīdī jau stāv Guntara sievasmātes ceptā plātsmaize, divstāvu gulta, televizors, vairāki sēžamie. Pie sienām izvietoti plakāti, tostarp arī bērnu zīmējumi pateicībā par glābēju darbu.

Bet, iegriežoties vēl pa labi, ir guļamtelpa ar četrām guļvietām. Dienas laikā Armands vienu no tām arī izmēģina, kas, kā pēc viņa "’man tas bija ļoti vajadzīgs’’ noprotu, ir visai ērta.

Atkal atgriežoties gaitenī, pretim dežūrdaļai atrodas garāžas. Pirmajā telpā uzreiz pie sienas ir ugunsdzēsēju ģērbšanās stacija. Gadījumam, ja tiek saņemts izsaukums, formastērps stāv nepārtrauktā gatavībā: uz zemes nolikti zābaki, kas jau iemaukti biksēs, uz soliņa ir vēl jaka, cimdi, josta un ķivere. Ja ir izsaukums, ģērbšanai atvēlētas ne vairāk kā 40 sekundes. Savukārt pats tērps kopā ar elpošanas aparātu sver aptuveni 20 kilogramus.

Tērps izgatavots no īpaša materiāla, kuram klāt neķeras liesmas un kura audums nekūst. Tas joprojām ir degošs, taču aizdegšanai nepieciešams krietni ilgāks laiks nekā parastam audumam. Tiesa, pakust mēdzot tērpa atstarojošie elementi un diegi. Uģis pastāsta, ka pirms kāda laika depo apgādāts ar jauniem, sarkaniem tērpiem, taču jau pēc viena ugunsgrēka dzēšanas viņš daļā atgriezies ar izkusušu caurumu izraibinātu tērpu – pēc tam šī partija atsaukta.

Guntars piebilst, ka darba apģērbā vistrakāk esot vasarā, kad gaiss iesilis ap +20 grādiem pēc Celsija vai vēl vairāk. Šādās dienās tu saģērbies, aizskrien līdz mašīnai un jau esi slapjš. Taču ar to viss nebeidzas – vēl jādodas karstumā dzēst liesmas.

Tālāk garāžā ir visa kā, kas, šķiet, raksturīgs garāžai. Autokrēsli, riepas, sniega kvadracikls, ugunsdzēsēju auto un citi nieki.

Depo ir arī otrais stāvs – tajā gan uzejam tikai uz mirkli, jo visa rosība pamatā notiek dežūrdaļā. Otrajā stāvā iekārtota Madonas daļas vadība: grāmatveža, izmeklētāja, daļas komandiera un citi kabineti. Šeit ir arī garš gaitenis, kurš nedaudz atgādina kultūras namu.

Tāpat iespējams nokāpt pagrabstāvā, kur iekārtota pirtiņa, garderobes ar tumši zilu skapīšu rindām un dušas.

Vēlēdamies cilvēcīgākus apstākļus, telpas izremontē paši

Jāpiebilst, ka depo pirms vismaz gadiem 15 piedzīvojis vizuālas pārmaiņas. Nav noslēpums, ka daļa VUGD daļu spiestas strādāt visai necilvēcīgos apstākļos, telpās, kuras pat mēdz atgādināt, prasti sakot, bomžatņiku. Madonā tā nav, bet tas arī pateicoties tikai pašiem glābējiem. Guntars un Uģis stāsta, ka savulaik no pilsētas un dažādiem sponsoriem izdevies dabūt materiālus, proti, krāsas, flīzes, otas u. tml. Savukārt, ko nevarējuši dabūt, to gādājuši paši. Un tā, liekot galvas un rokas kopā, ugunsdzēsēji izremontējuši savas telpas.

Tāpat puiši šo to depo iekārtojuši par saviem līdzekļiem, piemēram, sametušies televizoram. Uģis gan pastāsta – ja zināms, ka depo ieradīsies inventarizācija, glābēji no mājām atnestās lietas visbiežāk steidz vest projām. Kāpēc? Viss, kas atrodas VUGD Madonas daļas telpās, neatkarīgi no tā, vai ir vai nav pirkts par valsts naudu, tiekot inventarizēts kā valsts īpašums.

Man šāda kārtība liekas negodīga, uz ko arī norādu. Uģis gan, šķiet,  ar to ir samierinājies. "’No vienas puses jā, bet no otras… Jāiztiek ar to, kas ir. Vairāk nevar atļauties,’’ viņš saka.

Līdzīgā veidā glābēji iekārtojuši arī pretī galvenajai ēkai esošo sporta zāli. Tur ir matrači, dažāda veida hanteles un svara stieņi, arī daži trenažieri. Uģis norāda, ka šeit inventārs piemeklēts visur kur, piemēram, kādam bijis lieks minamais trenažieris, kam jaunas mājas raduši glābēji. Uzturēt sevi formā neesot darba pienākumos, taču, tā kā reizi gadā ikvienam ir atkārtoti jākārto fiziskās izturības normatīvi, ugunsdzēsēji teju katru maiņu pēc galvenajiem dienas darbiem notur kādu treniņu, lai uzturētu sevi formā.

Sarunu laikā arī atklājas, ka daļai pietrūkst šis tas no tehnikas, piemēram, modernāka navigācijas sistēma automašīnās vai eholatori, kurus izmanto zemūdens meklēšanai. Iztrūkstošajam gan glābēji iemācījušies pielāgoties. "’Praktiski visa dzīve ir viena pielāgošanās,’’ piebilst Uģis.

Visbeidzot blakus trenažieru zālei ir vēl viena garāža. To pirms dažiem gadiem palīdzējuši atjaunot amerikāņi. Tiesa, uzdevums neesot bijis vienkāršs, jo, lai garāžā dabūtu iekšā jauno auto, bijis jādomā, kā paplašināt durvju aili. Arī šeit līdzīgi kā otrā garāžā atrodas viss šādai telpai raksturīgais: glābēju auto, laiva, ūdensvadi, sniega lāpstas, instrumenti, tērpi u. tml.

Trīs glābēji uz 10 tūkstošiem madoniešu

Atgriežoties dienas sākumā, pirmoreiz kopā ar Guntaru ieejot depo, samulsu. Ne tāpēc, ka man pretī nāca vīrieši ugunsdzēsēju formastērpos, bet gan ikviena glābēja platā smaida un siltās uzņemšanas dēļ. Mēs tikāmies pirmo reizi, bet bija sajūta, ka esi ieradies pie seniem draugiem. Katrs paspieda roku, iepazīstināja ar sevi un pajokoja. Tobrīd uz vietas atradās divas maiņas – kopā 12 cilvēki.

Precīzi pulksten 8 Madonas daļas komandieris Arnis Šmugais nodeva maiņu Uģim Cirvelim. Visi seši maiņas glābēji bija sastājušies rindā, tikai Uģim uz brīdi izkāpjot uz priekšu un salutējot komandierim. Jāatzīst, ka tas izskatījās pārspīlēti teatrāli, nevajadzīgi oficiāli, taču, kā izrādās, tā tas notiek katru rītu. Pēc tam trīs glābēji sasēdās vienā no mašīnām un devās dežurēt uz Cesvaini, pārējie trīs: Guntars, Uģis un ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs) Mārtiņš Kaulačs palika Madonā.

Pieņemot maiņu, tiek pārbaudīts, vai viss ir darba kārtībā, vai nekā netrūkst. Ja tomēr kaut kas nav lāgā, tas tiek fiksēts dienesta grāmatā. "’Sekojam līdzi, lai viss neiet pašplūsmā,’’ norāda Uģis.

Viena maiņa ilgst 24 stundas, pēc tam glābējiem ir divas brīvdienas. Uģis pastāsta, ka ir arī gadījumi, kad jāstrādā 25 stundas – tā gadās dienās, kad naktī par stundu atpakaļ jāpagriež pulkstenis.

Runājot par šķietami nelielo maiņu – trīs glābēji vienā dežūrdaļā, Uģis norāda, ka maiņā parasti ir astoņi cilvēki. Seši ir pastāvīgi, bet divi atvaļinājumā vai citā prombūtnē. Kopumā ir trīs maiņas. Patlaban glābēju ir mazāk, jo VUGD notikusi pārorganizācija, bet vēl pirms tam štatu samazināšana. Taču patlaban ugunsdzēsēju iemaņas apgūst četri jaunie kadri, kas ar laiku pastāvīgi pievienosies Madonas daļai.

"’Klātienē viņiem jāmācās divi mēneši, pēc tam četri te praksē. Tad atkal atgriežas skolā, kur kārto eksāmenus u. tml. Tiesa, kamēr viņi mācās, mums jāstrādā viņu vietā, kā dēļ sanāk virsstundas. Kad beigs mācīties un atnāks, tad gan viņi strādās un mēs atpūtīsimies,’’ smejot stāsta Uģis.

Viņš neslēpj, ka seši cilvēki vienā maiņā ir par maz, it īpaši ņemot vērā, ka Madonā vien esot aptuveni 10 tūkstoši iedzīvotāji. Pastāvīgi astoņi glābēji būtu daudz labāk, bet arī ar tiem nemēdz būt gana. Taču jauno kadru piesaiste ne vienmēr sekmējas labi. Bijis laiks, kad nepieteicās neviens, tagad situācija uzlabojas. Uģis skaidro, ka to tiešā veidā ietekmē arī situācija valstī. "’Ja var jebkur atrast labi apmaksātu darbu, pie mums nenāk. Kad ir krīze, kaut kas dzīvē pajūk, tad interese pieaug.’’

Grūtāk esot atrast šoferus, jo šim amatam nepieciešama C kategorijas autovadītāja apliecība jeb atļauja vadīt kravas auto. Tādu brīvprātīgi kārto vien retais. Lai situāciju risinātu, savulaik dienests esošajiem darbiniekiem "’uzsaucis’’ C kategoriju ar nosacījumu – jāpaliek dienestā un jākļūst par glābēju-šoferi.

Atskaite atskaites galā

Pulksten 9 notiek sakaru pārbaude, kur Vidzemes reģiona brigādes daļas viena ar otru sazinās. Notiek arī atskaitīšanās par pēdējo 24 stundu izsaukumiem. Paralēli tam glābēji brokasto. Šoreiz galdā likta jau pieminētā Guntara sievasmātes plātsmaize, marinēti gurķi, vārītas sardeles ar ķimenēm, baltmaize, kausētais siers, sinepes, kečups, marinēti ķiploki, tēja un kafija pēc izvēles.

Jāpiebilst, ka šīs dienas galvenais pavārs ir tieši Guntars. Viņš visas dienas garumā parūpējies, lai neviens nepaliktu neēdis. Pie kārtējā galdā liktā ēdiena un atkal priekā starojošajām garšas kārpiņām pie sevis nodomāju – glābēju gastronomiskās izvirtības būtu pelnījušas atsevišķu raidījumu.

Pēc tam līdz pulksten 11 notiek tehnikas apskate un pieņemšana. Pulksten 11 sākas nodarbības, kas ilgst līdz aptuveni pulksten 17 – gan praktiskās, gan teorētiskās, jo katra mēneša beigās ugunsdzēsējiem jāpilda tests, lai pārbaudītu, vai tie joprojām zina lietu kārtību.

Pa vidu mācībām ir pusdienas. Šoreiz Guntars no mašīnas izceļ zupas katlu ar viņa versiju par soļanku. Klāt tiek pasniegts krējums un sakapāti svaigie lociņi. Soļanka nav mana iecienītākā zupa, patiesībā vispār neesmu zupu cilvēks, taču te gribējās arī otru porciju.

Glābēji filmēšanas nolūkā arī demonstrē pagraba pārbaudi pēc izsaukuma. Tumsā ar skābekļa maskām dodas Guntars un Mārtiņš, bet Uģis kā vada komandieris paliek ārā un rācijā pieņem nākamos rīcības soļus vai pats tos dod. Glābēji pagrabā līdzi ņem ugunsdzēsības ūdensvadu, kas gan ir tukšs, lukturīšus, ir aprīkojušies ar skābekļa baloniem un ik pa brīdim rācijā ziņo par aktuālo situāciju un novērojumiem.

Pēc situācijas izspēles gaisa baloni tiek aiznesti uzpildīties. Uģis piekodina – gaisa aparātam iepretim nedrīkst stāvēt, tikai iesānis. Kāpēc? Ja spiediena dēļ kaut kas aizies pa gaisu, tas izlidos cauri jebkam, kas stāsies tā ceļā. Citiem vārdiem – tas ir dzīvībai bīstami.

Glābēji arī izspēlē izsaukumu. Uģis dežūrtelpā nospiež signāla pogu, kas visā depo izdveš ausij netīkamu skaņu, bet kas palīdz vienkopus sasaukt visus ugunsdzēsējus. Tie nekavējoties dodas uz garāžu, kur nepilnas minūtes laikā ir ģērbušies pilnos tērpos, un tālāk skriešus steidzas uz amerikāņu atjaunoto garāžu. Kamēr divi kāpj mašīnā, trešais spiež pogu, kas atver garāžas durvis. Šoferis mašīnu izbrauc ārā, tikmēr trešais atkal piespiež pogu, lai durvis aizveras, un arī lec mašīnā.

Jau tajā esot, Uģis paziņo dispečeram, ka daļa ir ceļā. Tiek ieslēgtas bākugunis, arī skaņas signāls un glābēji izbrauc loku pa pilsētu. Atgriežoties atpakaļ, Mārtiņš kā daļas autovadītājs kladē fiksē nobraukto attālumu.

Jānorāda, ka, lai arī ko glābēji šajā dienā demonstrēja, par katru darbību tiem bija jāziņo un jāaizpilda dokumentācija gan pirms, gan pēc. Interviju laikā Armands Uģim jautā, kura no atskaitēm ir bezjēdzīgākā, glābējs gan nevienu nesteidz kritizēt un visas sauc par nepieciešamām arī tad, kad tiek oponēts, taujājot – kāpēc gan jaunu cimdu saņemšanai glābējam būtu jāraksta pieņemšanas nodošanas akts. Komandieris vien noteic, ka tās ir prasības, kas palīdz uzturēt kārtību. Ja kontroles nebūtu, latvieša mentalitātē tomēr ir šo brīvību izmantot savā labā, proti, ļaunprātīgi.

Nodarbībām seko kārtējā dokumentācijas aizpildīšana un, protams, vakariņas. Te galdā tiek celti maisiņā cepti kartupeļi ar ribiņām, ķiplociņu un citām piedevām. Šeit papildu komentāri ir lieki.

Līdz pulksten 20 aktīvā dienas daļa ir beigusies, tad iestājas tā dēvētais gaidīšanas režīms. Kā glābēji nosit laiku līdz rītam? Paskatās televizoru, piemēram, basketbolu vai kādu filmu. Ja nakts ir mierīga, var pasnaust. Tiesa, kādam vienmēr jābūt pie rācijas, arī tad, ja acis tiek atpūtinātas.

Šādi arī izskatās parasta diena ugunsdzēsēju depo, ja vien glābēji nesaņem izsaukumu. Kādā brīdī par darbu "pažarkā" Uģis noteic: "Cilvēkiem patīk skatīties uz trim lietām: kā deg uguns, kā tek ūdens un kā citi strādā. [Ja grib visus trīs,] jāskatās uz ugunsdzēsējiem."

Humors glābj no dažbrīd neizturamās realitātes

Visas dienas garumā, arī ārpus raidījuma intervijām, glābēji dalās dažnedažādos stāstos iz daļas ikdienas. Pārliecinoši dominē stāsti par satikšanos ar nāvi, bet pēc tam seko cilvēku stulbums. Piemēram, Guntaram reiz bijis gadījums, kur glābēji izsaukti uzlauzt dzīvokļa durvis, jo tur dzīvojošo kundzi sen nav redzējuši kaimiņi. Durvis atver, Guntars redz – tante sēž krēslā, ies klāt un uzrunās, bet tad atklājas patiesā aina – kundze vairs nav dzīva, viņas sejas vietā ložņā kāpuri.

Ir arī notikumi, kas salauž. Kādam kolēģim piedzimis dēls, tajā pašā vai nākošajā dienā ir izsaukums uz avāriju. Tur cietis arī trīs mēnešus vecs zīdainis, kuru nepieciešams elpināt. Diemžēl bērniņš nomira glābēja rokās.

Kas attiecas uz cilvēku stulbumu – reiz no noslīkšanas ledainā upē glābti tēvs ar dēlu, kas bija nodevušies zemledus makšķerēšanai un ielūzuši ledū. Abi izglābti un jau pēc pāris dienām atkal sēdējuši uz ledus. Tāpat gadījies aizbraukt uz izsaukumu, bet tur cilvēks ar invaliditāti grib, lai viņam nakts vidū palīdzi uzvārīt tēju.

Nav iespējams nepamanīt, ka, lai arī par ko runātu, it visā Guntars iepin kādu joku. Taujāts, kāpēc viņam ir tik svarīgi saglabāt humoru, glābējs atzīst: "’Es no kaut kā baidos. Nezinu no kā. Caur humoru man bailes pazūd.’’ Vai tā nav bēgšana no realitātes, jautāju. "’Tā ir bēgšana no manas realitātes,’’ pieklusinātā balsī atklāj Guntars un pastāsta – arī viņu dzīve ir situsi.

Tāpat Mārtiņš neslēpj, ka bailes ir, tostarp no nāves, taču tas nekādā mērā neattur no ierašanās darbā un cilvēku glābšanas. Jaunais glābējs sevi mierinot ar domu, ka cilvēks var nomirt jebkurā brīdī, arī darot šķietami dzīvību neapdraudošu darbu.

Ar protestiem neko nepanāksi

Ap pulksten 19 no glābējiem atvadāmies. Guntars mūs pavada, dalās vēl pēdējos "’labāko laiku’’ stāstos par dzīvi daļā un, lai arī dienas sākumā savā ziņā protestēja pret filmēšanu un intervijām, mums pasakās. Paspiež Armandam un Artūram roku, bet mani silti apskauj.

Šajā brīdī pavisam nedaudz sajūtu to ģimeniskumu, par kuru visi trīs dienas laikā runāja. Kolektīvo saliedētību, vienotību, atbalstu, uzticēšanos un līdzās būšanu viņi vērtē augstāk par visu un tā dēļ ir gatavi šeit palikt.

"’Tas nav naudas dēļ. Ir skaidrs, ka tu šeit nenopelnīsi,’’ atzina katrs no viņiem. Bet kaut kas, manuprāt, absolūti vārdiem neizskaidrojams, varbūt pat maģisks vienmēr glābējus sauc atpakaļ brīžos, kad gribas visus, maigi sakot, pasūtīt, un neļauj aiziet arī tad, kad jau sen laiks doties pensijā.

Vienlaikus, aprunājoties par skaudro situāciju ar nepieciešamību pašiem ieguldīties, lai darbs notiktu cilvēcīgos apstākļos un ar zināmām ērtībām, par sajūtu, ka valsts tevi nenovērtē, par sistēmas negodīgumu u. tml., man nezuda sajūta – pie sliktajiem apstākļiem ir tik ļoti pierasts, ka glābēji nu jau ļauj ar sevi tā izrīkoties.

"’Ko es panākšu, ja iešu protestēt? Nekas jau nemainīsies,’’ kādā brīdī viens no viņiem saka. Šajā bezspēcībā ir grūti noklausīties, un man šķiet – mēs neviens tā pa īstam nemaz neapzināmies, kas notiktu, ja glābēji kādu dienu patiešām vairs neierastos darbā. Atliek vien cerēt, ka valsts atjēgsies un mums nebūs jānodzīvo neviena diena bez glābējiem. Viņi tomēr ir varoņi. Un varoņi ir pelnījuši vismaz cilvēcīgu attieksmi.

Projektu "Glābēji" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Glābēji" saturu atbild producentu grupa SIA "Video Factory". #SIF_MAF2022