Aizliegtais rokaspulkstenis, svilināta āda un Mīnotaura labirints – viena diena 1. slimnīcas operāciju nodaļā

"’Ārsti’’ otrā sezona pirmizrādi kanālā TV3 piedzīvos 18. septembrī pulksten 18.50. Pirmo dokumentālo stāstu sezonu iespējams skatīties straumēšanas platformā "’Go3’’ un "’TVPlay’’.

Ap pulksten 10.45 ierodos Rīgas 1. slimnīcā, Bruņinieku ielā 5. Mani sagaida Armands, kurš uzreiz piešķir medicīnisko sejas aizsargmasku. Jāteic, ka jau pati biju parūpējusies par aizsarglīdzekļiem – somā noslēgtos konvertiņos līdzi paņēmu gan aizsargmasku, gan FFP respiratoru. Nekas, tie noderēs citā reizē.

Sekoju Armandam, kurš mani raitā solī izved cauri slimnīcas gaiteņiem, tostarp kādu gabaliņu noejam pa pagrabstāvam līdzīgu "’tuneli’’. Orientējoties pa slimnīcas "’labirintiem’’, Armands nosaka – šejienes apmeklētāji, cilvēki gados, pazīst katru centimetru, bet, ja šeit esi pirmoreiz, apmaldīšanās iespēja ir liela. Viņa apgalvojumu dienas izskaņā arī pārbaudu uz savas ādas, bet par to vēlāk.

Beidzot nonākam vienā no slimnīcas pacientu uzņemšanas nodaļām, kur aiz "’letes’’ sēdošā medmāsa man piešķir bahilu pāri, ar kuru uzreiz apaunu savus apavus. Šeit noskaidroju, ka šīs dienas galvenajā lomā būs proktoloģe, ķirurģe Liene Melberga, kura vēl pirms operācijām pieņem pacientus. Novērot pieņemšanas procesu mums nav ļauts.

Noslēdzoties pacientu pieņemšanai, kopā ar dakteri dodamies uz operāciju nodaļu. Lai tajā nonāktu, atkal jāiet cauri gaiteņu gaiteņiem, kur jau pie otrā līkuma vairs nesaprotu, kur atrodamies. Pirms došanās uz pašu nodaļu sadalāmies pa ģērbtuvēm – kungi pie kungiem, bet dāmas pie dāmām.

Garderobē gar sienām rindojas daudz sarkanu skapīšu, kuri marķēti ar konkrētiem medpersonāla vārdiem. Melberga man iesaka apģērbu atstāt kādā no skapīšiem, uz kuru durvīm rakstīts "’Anesteziologs’’, vienlaikus aicina vērtīgās mantas neatstāt.

Starp košsarkano skapīšu rindām stāv arī pāris plaukti, kuros salikti operāciju tērpi. Slimnīcas personālam tie ir zaļganā tonī un no auduma – daudzkārt velkamie, izgludināti, skaisti salocīti un jau sadalīti pa komplektiem un izmēriem, lai var ērti paņemt un žigli apģērbties.

Viesu tērpi ir koši violetā krāsā, sadalīti pa izmēriem un komplektiem un iepakoti plastmasas konvertiņā. Tie gan ir vienreizlietojami. Man daktere piešķir XL izmēra tērpu – citi izmēri izlietoti. Par laimi tērpa biksēm ir savelkama "’josta’’, citādi bikses nāktos nepārtraukti pieturēt. Tāpat man piešķir "’cepurīti’’, kurā jāpaslēpj mati.

Bet jau pie garderobes izejas durvīm gar sienām slejas divi apavu plaukti ar zaļām un rozā gumijas čībām, kuras arī sadalītas pa izmēriem. Man ļauts izvēlēties jebkuras – lemju par labu zaļam apavu pārim. Jāteic, ka čības ir salīdzinoši smagas un tām nav laba ventilācijas sistēma – tajās svīst kājas.

Izejot no garderobes, nākas nedaudz uzgaidīt, kamēr pārģērbjas kungi. Viņi no garderobes beidzot iznāk tērpušies slimnīcas personāla, nevis viesu tērpos. Armands smejot nosaka, ka gaida, vai kāda no māsām viņam aizrādīs. Viņa gaidas netiek apmierinātas.

Vēl nedaudz nākas uzgaidīt, un daktere šajā mirklī šķiet nepacietīga. Armands viņai saka: "’Neuztraucies. Operācija bez tevis nesāksies.’’ Uz ko Melberga atbild: "’Tieši tā – par to nemaz nesatraucos.’’

Arī vienkāršāko manipulāciju prasmes jāuzkrāj gadiem

Izejam no šaurā un salīdzinoši tumšā gaiteņa un dodamies augšā pa kāpnēm līdz nonākam pie operāciju nodaļas durvīm. Aiz tām vispirms paveras plats gaitenis, kura visā garumā iekārtoti dažādi kabineti, piemēram, Substerilizācijas tīrās un netīrās daļas, – atsevišķas durvis ir pavērtas, lai telpās varētu ērti iekļūt. Tāpat pie sienas pielikts iespaidīga izmēra ekrāns, kurā redzams dienas grafiks – operācijas veids, laiks, iesaistītās māsas un anesteziologs, ķirurgs, pacients un operācijas statuss: ieplānota, procesā vai pabeigta.

Dakterei Lienei Melbergai ieplānotas trīs operācijas: divās no tām tika veikta nelielu veidojumu taisnajā zarnā rezekcija un hemoroīdu lāzeroperācijas, bet trešajam pacientam bija izveidojusies fistula. "’Tās veidojas no taisnās zarnas dziedzeriem, kas aizsērē. Tādējādi veidojas iekaisums, kas laužas uz āru – no fistulām hroniski izdalās strutas. Tā kā tās pašas nesadzīst, kaut kas ir jādara. Tad var veidot tādus kā "’gredzenus’’ [šādu metodi izmantoja konkrētā pacienta ārstēšanā – aut. piez.], lai fistulas pašas tīrītos,’’ skaidro ķirurģe.

Taujāta, cik sarežģītas ir šīs operācijas, salīdzinot ar citām manipulācijām, Melberga atzīst – tās ir vienkāršas, bet tāpat, lai zinātu, kas jādara, prasmes un zināšanas jāuzkrāj gadiem, jo bez tām iespējams pacientam nodarīt sliktu. "’Var pacientu traumēt, izraisīt spēcīgu asiņošanu. Tūpļa zonā ir ļoti liels vēnu tīklojums, kas var spēcīgi asiņot, tāpēc arī hemostāze jeb procesu kopums, kas novērš asiņošanu, ja tiek bojāts asinsvads, un uztur asinis asinsvados šķidrā veidā, aizņem salīdzinoši ilgu laiku.’’

Vienā gaiteņa galā ir medpersonāla atpūtas stūrītis – neliela, sava veida virtuvīte, kur starp operācijām iespējams piesēst uz dīvāna, padzert kafiju un parunāt ar kolēģiem. Kā arī šeit ārstiem iekārtoti datori, lai starp vai pēc operācijām varētu aizpildīt to aprakstus un citas formalitātes.

Savukārt turpat aiz stiklotas sienas redzama pacientu uzņemšanas telpa, kurā ir divas ģērbtuves. Šeit pacienti tiek sagatavoti operācijai, tostarp ietērpti speciālā apģērbā un jau noguldīti uz stumjamās gultas, uz kuras pēcāk aizvesti līdz operāciju zālei. Stiklotā siena ļauj ķirurgiem sekot līdzi savu pacientu plūsmai.

Operāciju zālē svarīgi saprasties no pusvārda

Otrā gaiteņa galā ir automātiskās durvis, aiz kurām nonākam operāciju zāļu gaitenī. Kopumā ir sešas operāciju zāles, no kurām mūsu vizītes laikā četras ir nepārtraukti aizņemtas. Viena no māsām iepriekš atklāj, ka todien paredzētas 35 operācijas. Dakteres Melbergas darba stacija ir 1. operāciju zāle.

Gaitenī iekārtotas divas roku mazgāšanas stacijas – izlietnes ar ziepju un dezinfekcijas līdzekļu traukiem. Tām blakus izvietotas arī vairākas pamācības tam, kā pareizi un cik ilgi jāmazgā un jādezinficē rokas. Blakus vienai no instruktāžām arī pielīmēts taimeris.

Ķirurģe pirms operācijas ļoti rūpīgi nomazgā rokas un ar apakšdelmu piespiež pogu, lai atvērtos operāciju zāles durvis. Ieejot zālē, divas operāciju māsas, kā arī anestezioloģe kopā ar anestēzisti jau ir sagatavojušas ķirurģes "’darba staciju’’. Pacients ar paceltām kājām guļ aizmidzis uz operāciju galda – acis ir aizklātas ar nelielu drāniņu, viņam tiek padota nepārtraukta, bet kontrolēta anestēzija, pie mutes pievadīta skābekļa caurulīte, uz viena labās rokas pirksta "’uzsprausts’’ oksimetrs, kā arī tiek novērota viņa sirdsdarbība un asinsspiediens.

Ir sagatavots arī operācijai nepieciešamo instrumentu galds ar pinceti, dažādām medicīnas šķērēm, marli, ķirurģisko adatu, adatturi, kornstangām, nierveida šālīti, šļircēm, rektālo jeb anālo spoguli u. c.

Bez operāciju "darba stacijas" zālē ir arī radio, kurā skan EHR radiostacija. Vienā no sienām iebūvēts sava veida ekrāns, kurā tiek uzņemts operācijas ilgums, redzama telpas temperatūra, mitrums un gaisa kvalitāte. Telpā ir arī vairāki uzglabāšanas skapji, kuros atrodas gan instrumenti, gan medikamenti, kas varētu būt nepieciešami operāciju laikā, piemēram, "’Septanest’’ injicējamie medikamenti ar adrenalīnu.

Kamēr apskatu telpas iekārtojumu, pie manis pienāk viena no operāciju māsām un čukstus laipni nosaka: "’Noņemiet pulksteni! Citādi, ja galvenā ārste ieraudzīs, dabūsit pa kaklu.’’ Ne mirkli negaidot, viņai paklausu un pulksteni ielieku vienā no trim operāciju krekla kabatām. Taisnības labad jāteic, ka ķirurģe par rokaspulksteņa noņemšanu neko neteica. Taču vēlāk noskaidroju – tas jānoņem, jo ir "’aplipis’’ ar mikrobiem, bet operāciju zālē nepieciešama sterila vide.

Pirms operācijas sākuma viena no medicīnas māsām palīdz ķirurģei apģērbties – uzvelk vienreizlietojamo halātu, cimdus, arī brilles. Ķirurģe operējamo apvidu nomazgā, kas šajā gadījumā ir pacienta tūplis, bet pēc tam kopā ar vienu no māsām apsedz pacienta kājas un vēdera daļu. Kā paskaidro Melberga, apklāšana nepieciešama, lai vidi padarītu sterilāku.

Pēc nepieciešamības operācijas galds tiek pacelts uz augšu vai nolaists zemāk.

Kad šķietami viss operācijai ir sagatavots, ķirurģe pārjautā, vai visi ir gatavi sākt procedūru. Saņemot apstiprinošu atbildi, vispirms, izmantojot rektālo spoguli, daktere caur anālo atveri ieskatās zarnu traktā un vēlreiz novērtē pacienta problēmas stāvokli un izvērtē, vai nepieciešams iet sākotnēji iecerēto operācijas ceļu vai kaut kas jāmaina.

Viens no galvenajiem operācijas instrumentiem ir lāzers, ar kuru tiek piededzināti hemoroīdi. Vērojot dakteri darbībā no anesteziologa puses, starp pacienta kājām redzama ķirurģes seja, kuras priekšā gruzdošu skaņu pavadībā ik pēc brīža paceļas neliels dūmu mutulis. Tāpat operāciju zāli palēnām piepilda smaka, kas savā ziņā līdzinās svilinātas ādas smaržai.

Jāatzīst, ka šī smarža paliek degunā – vēl krietnu laiku pēc operācijām, braucot mājās ar sabiedrisko transportu, vienubrīd liekas, ka atkal to sajūtu. Kā arī, gatavojot vēlās pusdienas – ceptu vārītus pelmeņus –, uz mirkli šķiet, ka atkal jūtu dedzinātas ādas smaku. Labu apetīti!

Vienlaikus gan tā nav šķebinoša. Vismaz ne man. Taču, lai pārliecinātos, ka viss ir labi, mani pavadoņi izturas ar piesardzību un rūpēm. Vēl pirms operācijas sākuma Armands, nespējot nolasīt manu sejas izteiksmi, nosaka: "’Viss kārtībā? Ja ir slikti, varam iziet ārā.’’ Savukārt operators Artūrs Liepiņš kādā operācijas brīdī pienāk klāt un man vaicā: "’Tev nav slikti? Smaka neizraisa sliktu dūšu?’’

Nelielai atkāpei piebildīšu – kolēģi pirms manas došanās uz Rīgas 1. slimnīcu savā starpā sprieda un gatavojās slēgt derības tam, vai, redzot operācijas, noģībšu vai vemšu. Nekas no izteiktajiem minējumiem gan nepiepildījās.

Procedūras laikā operētā vieta ik pa laikam tiek nosusināta, tādējādi "’savācot’’ asinis. Zem ķirurģes kājām noklāts sterils paladziņš, uz kura zemē tiek mestas visas asiņainās marlītes. Savukārt biežāk izmantotos instrumentus ķirurģe iemanījusies "’iekārt’’ pacientam pārklātajā sterilajā pārvalkā. Operācija beidzas ar šuvju uzlikšanu.

Visu ķirurģei vajadzīgo operācijas laikā padod un pienes kāda no operāciju māsām, kuras Melbergu mazliet pieklusināti un piesardzīgi uzrunā: "’Dakter…’’ Savukārt anestezioloģe un anestēziste nenolaiž acis no pacienta dzīvībai vitāli svarīgajiem mērījumiem.

Jāpiebilst, ka vien pirmās operācijas laikā ķirurģe un "’pavadošais’’ personāls iepazīstas. Melberga apvaicājas, kurās dienās un ar kādiem ārstiem kolēģes parasti strādā kopā, un norāda – pati parasti operē ceturtdienās. Mūsu vizīte iekrīt piektdienā.

Operāciju ilgums – aptuveni 15 līdz 20 minūtes. Visam noslēdzoties ķirurģe novelk un atkritumu urnā izmet īsi pirms operācijas uzvilkto halātu, cimdus un arī brilles. Tiek savāktas arī uz grīdas nomestās asiņainās marles un operācijas laikā lieta liktie vienreiz izmantojamie rīki, piemēram, adata vai šļirce. Visi operācijā radušies atkritumi, tostarp sterilie pacienta pārvalki un asistējošo māsu apģērbs, tiek salikti bīstamo atkritumu konteinerā, kuru viena no operācijas māsām aiznes uz kādu no "’kabinetiem’’ platajā operāciju nodaļas gaitenī.

Operācijai beidzoties, ķirurģes darbs zālē ir pabeigts. Viņa atkārtoti nomazgā rokas un dodas uz medpersonāla atpūtas stūrīti iedzert ūdeni vai kafiju un pildīt formalitātes. Tikmēr operāciju māsas un anesteziologi aprūpē pacientu – tiek nolaistas viņa kājas, pacients palēnām tiek atmodināts un atvienots no dzīvībai vitālo rādītāju mērītājiem.

Uz šo operācijas sadaļu caur zāles apaļajiem logiem, kas atgādina logus uz kuģu klāju durvīm, nepacietīgi noraugās sanitārais personāls. Līdz ko pacients ir atmodies un māsas viņu guļam uz gultas atkal aizripina uz pacientu garderobi, sanitārais personāls steidz mazgāt un dezinficēt operāciju zāli, lai tā būtu gatava nākamā pacienta uzņemšanai.

Viss operāciju nodaļā notiekošais savā ziņā līdzinās skudru pūznim, kur katrai skudriņai jeb personāla loceklim ir sava vieta un savs uzdevums. Tos katrs paveic zibenīgā ātrumā, viens ar otru nesaduroties un nemanāmi. Ir skaidrs – ja rodas kāds iztrūkstošais posms, līdzsvars zūd. Šajā brīdī saprotu – lai arī ķirurgs operāciju zālē ir galvenajā lomā, bez "’otrā plāna aktieriem’’ izrāde nebūtu iespējama.

Arī Melberga kādā brīdī pastāsta – svarīgi ir vienam ar otru saprasties no pusvārda, tad ir skaidrs, ka tā būs laba komanda. Vienlaikus gan viņa atzīmē, ka, ja ārstiem nekā [tehnikas, iekārtu – red.] nav, ar komandu vien nepietiek.

Ķirurģes darba dienas garlaicīgākā daļa

Iepriekš aprakstītajam procesam daktere Melberga iziet cauri trīsreiz – ap pulksten 14 visas dienā ieplānotās operācijas ir veiksmīgi aizvadītas. Beigusies arī kņada citās operāciju zālēs, kuru vienu pēc otras atkārtoti uzmazgā un dezinficē kāda sanitāre.

Dodamies atpakaļ uz garderobi, kur vispirms atbrīvojamies no gumijas čībām – tās tiek iemestas gružkastei līdzīgā konteinerā, no kura tiks izņemtas, pienācīgi dezinficētas un pēcāk atgrieztas "’skatlogā’’ nākamajai nepieciešamībai. Dakteres apģērbs tiek ievietots netīrās veļas kastē, bet es savu vienreizlietojamo tērpu un "’cepurīti’’ izmetu bīstamo atkritumu tvertnē, kas saguļ ar košsarkano skapīšu rindu.

Izejot no garderobes, dodamies atpakaļ uz uzņemšanas nodaļu, kur arī atrodas Melbergas kabinets. Līkumotā gājiena laikā ar dakteri aprunājamies par šodien paveikto, un kādā brīdī piefiksēju – bahilas, kas joprojām "’apskāvušas’’ manus apavus, griezīgi čaukst un sarunai traucē. Bet neērtības pieciešu.

Uzņemšanas nodaļā redzam, kā uz uzgaidāmajiem soliņiem piesēdis viens no pacientiem, kurš vēl nupat gulēja uz Melbergas operāciju galda. Lai arī procedūras laikā pacientam nodrošinātā anestēzija nav tik spēcīga, lai slimnīcā būtu jāpavada ilgstošs laiks, tā arī nav ierasta prakse "’skriet’’ prom tik ātri. Kāda māsa dakterei paskaidro, ka pacients nekādi nav vēlējies slimnīcā uzturēties ilgāk, tāpēc jau gatavs doties mājās.

Ķirurģe atvadās no pacienta un dodas uz savu kabinetu vēl vienu stāvu augstāk. Tur, kā saka pati Melberga, sākas dienas garlaicīgākā daļa – visu dokumentu sakārtošana, tostarp operāciju apraksti, recepšu izrakstīšana, pacientu vēstures sakārtošana, dokumentu parakstīšana u. tml. Šī darba daļa un arī pacientu pieņemšana, informēšana par operāciju gaitu, arī apzvanīšana aizņem visvairāk laika. Operācijas uz šo pienākumu fona ir vismazāk laikietilpīgie pienākumi.

Jāpiebilst – dakteres kabinetā nonākam ap pulksten 15, kur pirms sēšanās pie datora viņa no somas izņem kaut ko dzeramu un vienu veikalos nopērkamā biezenīša iepakojumu. Tās, kā izrādās, ir dakteres brokastis.

Dodoties prom no slimnīcas, nonāku vienā no pagrabstāva gaiteņiem, kurā uzreiz apjūku. Vispirms paejos uz vienu pusi, bet gaiteņa galu saskatīt ir grūti, tāpēc nolemju mēģināt atrast izeju otrā pusē. Pēkšņi uz sienas redzu slimnīcas teritorijas karti un atzīmi "’Tu esi šeit’’. Lieki piebilst, ka karte man nepalīdz, un uzticos iekšējai sajūtai. Beidzot nonāku pie izejas durvīm, bet, izejot pa tām, joprojām nesaprotu, kur atrodos, jo šī izeja ne tuvu nav slimnīcas galvenajai ieeja, pa kuru ēkā iekļuvu. Pēc pāris minūšu gara gājiena "’tumsā’’ beidzot nonāku pie slimnīcas teritorijas galvenajiem vārtiem un atviegloti nopūšos – no "’Mīnotaura labirinta’’ esmu veiksmīgi izkļuvusi.