Glābēji ik dienu sastopas ar neredzamu ienaidnieku, kas atnāk pēkšņi, nemanot un skarbi. Avārijas, ugunsgrēki, pašnāvības, neuzmanības. Režisors Armands Tripāns dokumentālo raidījumu ciklā "Glābēji" iepazīstina ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku ikdienu. Piektais stāsts ir par Aizkraukles VUGD vīriem – par cilvēcību un iekšējo spēku.
Aizkraukle. Kristaps atver sava skapīša durvis, un tur bērnu bildes. Tas, lai allaž atgādinātu par to, kādu Latviju viņš atstās saviem bērniem. Viņš nekad nav gribējis citu profesiju.
Glābējs – jauns, spēcīgs un tāds, kurš arī bez formas uz ielas ir piemērs. Skaisti skan, bet, kad kolēģim nodega māja, nākamajā dienā klāt bija visi dienesta veči un savām rokām atjaunoja jumtu. Bez jautājumiem.
Un tad ir pašu "’otrās mājas’’ – depo, kurš remontu nav redzējis kopš saviem pirmsākumiem, kur telpu šaurība liek teju pa nakti gulēt kopā.
Kristaps pirms nakts maiņas uzzvana uz mājām savējiem: "’Arlabunakti, mazie, tiksimies pēc divām dienām. Pēc naktsmaiņas došos uz otru darbiņu. Un tad jau tiksimies.’’
Runājot par glābēja darba specifiku, vada komandieris Kristaps Matulis, piesauc Nacionālos bruņotos spēkus un zemessardzi, kas trenējas X stundai. Savukārt ugunsdzēsējiem, arī policistiem X stundas gluži nav. "’Mums katrs izsaukums, katrs notikums ir X stunda. Tas ir mūsu treniņš un darbs. Un katrs izsaukums pilnībā atšķiras no otra, tāpēc arī visu laiku ir jādomā ar galvu, nevis formāli jāizpilda uzdevumi.’’
Neraugoties uz to, ka kā bruņotie spēki, tā arī ugunsdzēsēji ir akūti nepieciešami, otros valsts jau gadiem nenovērtē. Līdz ar to, kā atzīst komandieris, glābēji izmirst. "’Mūsu paliek arvien mazāk. Domāju, ka tas viss ir zemā atalgojuma dēļ. Nav daudz tādu cilvēku, kurus kā mani motivē adrenalīns. [Man] tas nav naudas dēļ. [Man] tas ir darbs, pēc kura tu alksti,’’ teic Kristaps un piebilst: "’Ja kāds saka – strādā par ugunsdzēsēju, ir skaidrs, ka viņam ir arī otrs darbs. Tas ir bēdīgi.’’
Arī majors Guntars Laukazīle atzīst – ja nebūtu arī otrs darbs, nezinātu, kā izdzīvot, jo visa glābēja alga aiziet rēķinos. Arī tad ne visam vienmēr pietiek. Vienlaikus pie sliktajiem darba apstākļiem jau ir pierasts.
Aizkraukles depo no ārpuses gan piedzīvojis vizuālas pārmaiņas, kā dēļ garāmgājējiem šķiet, viss taču ir kārtībā, taču ieejot iekša… Guntars teic – neesot arī tā, ka neviens par iekštelpu remontu nedomā. Domā! Uz depo braukuši tāmētāji, vēlāk arī firma, ar kuru jau sākts pārspriest, kā vislabāk pārorganizēt darbu, lai viens otram netraucētu. Bet galu galā pārmaiņas gāja secen, jo viss izbeidzās pie kādas budžeta pārdales, kur līdzekļi aizkraukliešiem neatradās.
"’Mēs jau esam pieraduši pie tā – kamēr nav uz rokas, kamēr nav tavā makā, par to nevajag runāt, uz to nevajag baigi paļauties,’’ atzīst majors.
Kaspars vēl atzīmē – bedre iekšlietās jau ir tik dziļa, ka, lai no tās izkāptu, ir nepieciešams ļoti liels finansējums. Kaut ko nedaudz ik pa laikam iedod, bet tas šajā bedrē pazūd. Projektu "Glābēji" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Glābēji" saturu atbild producentu grupa SIA "Video Factory". #SIF_MAF2022
