Glābēji ik dienu sastopas ar neredzamu ienaidnieku, kas atnāk pēkšņi, nemanot un skarbi. Avārijas, ugunsgrēki, pašnāvības, neuzmanības. Režisors Armands Tripāns dokumentālo raidījumu ciklā "Glābēji" iepazīstina ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku ikdienu. Otrais stāsts ir par Kuldīgas glābējiem, kuri paši saka – "’Mums mūžīgā jaunība. Mūs nesalauzt.’’
Kuldīga. Andris ir bērnu peldēšanas skolotājs. Pa ceļam uz treniņu viņš apstājas un sastingst. "’Redzi, tā bija slimnīca. Tur es piedzimu un viņu vēlāk arī dzēsu. Skarbi". Pirms vairākiem gadiem tās bija šausmas, kas joprojām skaistajā pilsētā ir kā nedzīstoša rēta.
Andrim arī sāp – par bērniem, kas katru gadu Latvijā zaudē dzīvības peldoties. Viņš ir glābējs dienestā, kur kopā ar saviem vīriem gaida nākamo izsaukumu.
Modrim rokās ir glābēju cimdi – cauri un nodriskāti. Citus iedos, pret parakstu. Vai tā tam jābūt – iet ugunī ar teju kailiem pirkstiem?
Pirms nakts maiņas Modris samulst. Atbraukusi sieva ar meitiņu, lai novēlētu mierīgu nakti. "’Tēti, esi uzmanīgs – tu man esi vajadzīgs!’’
Kuldīgas daļas vada komandiera vietnieks Andris Mazais atzīst – tas, ko glābēji ikdienā redz, nav labākie skati. Pēc ugunsgrēkiem, avārijās vai glābšanās uz ūdens. Kādu laiku tie vēl atmiņā dzīvo, aptuveni nedēļu vēl par to iedomājies, taču tad pašam jāsaprot, ka tas ir tikai darbs, un tas jāaizmirst, jo nāks jauni notikumi.
"’Tas ir jānoslāpē, par to nedrīkst domāt visu laiku. (..) Nevienam nav noslēpums, ka strādājam citos darbos. Varbūt tieši man palīdz tas kontrasts starp VUGD un bērnu izglītošanu,’’ stāsta glābējs.
Ņemot vērā ugunsdzēsēju darba specifiku, ikdiena saistās ar nepārtrauktu risku mājās vairs nepārnākt. Andris neslēpj – arī viņam ir bail nomirt kā jau jebkuram cilvēkam. Viņš sevi mierina ar domu, ka tas tāpat agrāk vai vēlāk notiek ar jebkuru. "’Uzskatu, ka nav tādu, kuriem nebūtu bail. Tikai muļķiem nav bail. Bail ir, bet tu saproti – agrāk vai vēlāk tas notiks tāpat. Labākajā gadījumā no vecuma, tas būtu tas skaistais stāsts. Ar savu sētu, Latvijas karogu, patriotiski,’’ dalās Andris.
Tieši šī iemesla dēļ ugunsdzēsējs Modris Zaķis uzsver – tu nekad uz darbu nedrīksti iet dusmīgs vai citādā veidā sagājis ragos ar sev mīļajiem. Vienmēr jāsabučo sieva un bērni, jo neviens nevēlas, lai viņa pēdējā saruna ar sev tuvajiem būtu bijis strīds.
Tiesa, ne katru dienu tiek saņemts kāds izsaukums, taču neatkarīgi no tā ugunsdzēsēji vienmēr ir savā dežūrpostenī. Viņi gaida. "’Gaidīšana ir tas, ka tu gaidi ugunsgrēku. Bet tu nezini[, vai būs]. Tu vari atnākt uz maiņu, un var nenotikt nekā, bet var būt arī tā, ka izbrauksi tūliņ ierodoties. Tu vienkārši esi uz vietas, palīdzi Latvijas iedzīvotājiem ar to, ka viņi uz tevis var paļauties jebkurā brīdī,’’ skaidro Andris.
Modris uzsver, ka Kuldīgas daļa ir viņa otrā ģimene. Nekur citur tādu kopības sajūtu nav iespējams dabūt. Šī sajūta, tostarp uzticība, iegūstama tikai, kopīgi ejot cauri pārdzīvojumiem. Un katrs ugunsgrēks ir sava veida pārdzīvojums, kas glābējus sastuvina vēl vairāk. Projektu "Glābēji" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Glābēji" saturu atbild producentu grupa SIA "Video Factory". #SIF_MAF2022
