"Mums viņi jākapā ar artilēriju," stāvokli frontē vērtē Ukrainas karavīrs "Latvietis"
Ukrainas atbrīvošanas cīņa iespaido ne tikai Rietumu vilcināšanās ar jaudīgu ieroču un munīcijas piegādēm, bet nereti arī pašu ģenerāļu neizlēmība, – tā intervijā "tv3.lv" situāciju raksturo Ukrainas 3. atsevišķās uzbrukuma brigādes izlūks – sapieris Ņikita Tarenovs ("Latvietis"). Viņaprāt, sagrābto valsts teritoriju atbrīvošana var prasīt vēl vairākus gadus.
Rīgā dzimušais un augušais Ņikita pirms sešiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Harkivā un Ukrainas aizsardzībā iesaistījās jau līdz pilna mēroga kara sākumam. Viņš ir Ukrainas aizstāvju rindās arī kopš pirmās visaptverošā Krievijas iebrukuma dienas. Šā gada 20. janvārī, steidzoties uz štābu Bahmutas apkaimē, viņa dienesta auto uz ceļa saslīdēja un nenoturējās uz brauktuves.
Ukrainas 3. atsevišķās uzbrukuma brigādes karavīrs, kurš nes "Latvieša" vārdu, patlaban vēl dziedē avārijā gūtās smagās traumas. Viņš atrada brīdi, lai sniegtu interviju "tv3.lv".
Kādos apstākļos notika janvāra negadījums un kā norit atveseļošanās?
Patiesībā avarējām ļoti muļķīgā veidā. Bijām ceļā uz štābu, kas tobrīd atradās pie Bahmutas. Kad līdz tam bija atlikuši vairs tikai kādi desmit kilometri, ceļā gadījās lēni braucošs tanks. Steidzāmies, tāpēc auto vadītājs nolēma tanku apdzīt. Kad pēc apdzīšanas bijām jau iekārtojušies savā joslā, mūsu auto sanesa, jo brauktuve bija ļoti slidena.
"Vadītājs nesavaldīja mašīnu un mēs nobraucām no ceļa, pārmetot kādus sešus kūleņus. Rezultātā man bija lauzts atslēgas kauls, bojātas 12 ribas, caurdurta plauša un galvas trauma."
Pēc slimnīcā pavadīta mēneša turpināju atlabt mājās. Pēc tam vairāk nekā divas nedēļas ilga rehabilitācijas kurss. Tagad esmu ieradies Kijivā, lai atkārtoti veiktu izmeklējumus un saprastu, vai ir nepieciešama atslēgas kaula operācija. Diemžēl nevar uzskatīt, ka lauztais atslēgas kauls ir saaudzis.
Kādi ir jūsu turpmākie plāni pēc tam, kad tiksiet uz kājām?
Tas ir simtprocentīgi, ka atgriezīšos frontē. Es taču te ierados, lai karotu. Arī visi mani draugi karo. Citādi tas nemaz nevar būt.
"Viss ir atkarīgs no tā, vai būs nepieciešama operācija. Ja nebūs, mēģināšu atgriezties ierindā jau maijā. Bet ja tiks veikta atslēgas kaula operācija, visticamāk, vienībā atgriezties varēšu jūnijā, jo būs nepieciešams papildus mēnesis, lai atveseļotos."
Kā jūs atceraties Krievijas pilna mēroga iebrukuma dienu – pagājušā gada 24. februāri?
Gulēju, zinādams, ka man astoņos no rīta jābūt darbā, jo tobrīd vēl strādāju apsardzē. Tomēr naktī uzmodināja drauga zvans. Viņš pavēstīja, ka karš sācies, un tas nozīmēja, ka laiks doties. Mums jau iepriekš bija zināma vieta, kur x stundā tiekamies. Aši savācu mantas un devos turp. Kad sapulcējāmies visa mūsu rajonā dzīvojošā grupa, devāmies uz bāzi, lai saņemtu ieročus.
Sākumā aizbraucām uz Drošības dienesta štābu, bet tad sapratām, ka uz to var tik mērķētas raķetes, tāpēc pārcēlāmies uz savu bāzi, kur kopumā pulcējāmies kopā ap 200 cilvēku. Jau vakarā devāmies uz Ziemeļu Saltivku (lielākais Harkivas mikrorajons), kur gandrīz divus mēnešus cīnījāmies Harkivas aizsardzībā.
Iepriekš esat teicis, ka jums jau pusgadu pirms tam ir bijis skaidrs, ka ir gaidāms pilna mēroga iebrukums. Vai uzreiz sapratāt, ka tas nu ir sācies?
"Godīgi sakot, sākumā domāju, ka tas ilgs vien divas trīs dienas, ka tā ir speciāla provokācija uz dažām dienām vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet kad pagāja pāris nedēļas, sapratu, ka tas tik drīz nebeigsies."
Bet par gaidāmo karu patiešām jau zinājām iepriekš, jo pie robežas sāka koncentrēties Krievijas karaspēks, tas izvietoja tehniku un veidoja štābus. Arī satelītuzņēmumi liecināja, ka tur tiek koncentrēts liels skaits karavīru. Mēs sapratām, ka drīz kaut kas sāksies, tāpēc jau laicīgi sākām gatavoties, pastiprināti trenējām savas iemaņas.
Kādās kaujās pirmajā kara gadā jūs piedalījāties?
Tā bija Harkivas pilsētas un apgabala atbrīvošanas operācija. Tikām arī gandrīz līdz Hersonai, kad tā jau tika atbrīvota. Divas reizes bijām Bahmutā, kur pašlaik aizvien vēl arī atrodas mana vienība.
Ar Harkivas apgabala atbrīvošanu Ukrainas spēki lauza kara gaitu. Kā jums šķiet, kādi apstākļi veicināja ukraiņu panākumus frontē?
Godīgi sakot, nevaru izskaidrot, kā tā sanāca, kad mēs jau sākām Harkivas apgabala atbrīvošanu. Ar Harkivas pilsētu bija nedaudz vieglāk, jo mēs viņus neielaidām pilsētā. Pareizāk sakot, viņi vienu reizi iebrauca pilsētā un uzreiz visi tur tika iznīcināti. Ar Harkivas apgabala atbrīvošanu sākumā arī gāja viegli, bet tad nedaudz iestrēgām, tomēr izdevās virzīties tālāk.
Tobrīd dienēju Galvenās izlūkošanas pārvaldes speciālo spēku pulkā "Kraken", bet pašlaik esmu 3. atsevišķās uzbrukuma brigādes izlūks un sapieris.
Vai ir kāda spilgta epizode no kaujas lauka, kas jums pašam īpaši palikusi atmiņā?
Tas bija Bahmutā, kad pilsēta vēl nebija tik plaši sagrābta. Mēs pietuvojāmies apmēram 200 metrus no krievu pozīcijām. Uzdevums bija gan izlūkot situāciju, gan veikt nelielu uzbrukumu. Kad sākās artilērijas apšaude, mēs nolēmām, ka darbosimies tieši tās radītā trokšņa aizsegā.
Līdzi mums bija "M 320", ko dēvējam par kruķi, un kurš šauj nelielus – par kastaņiem sauktus – lādiņus. Sākām darboties artilērijas trokšņa aizsegā, raidot šāviņus krievu pozīciju virzienā. Un ar pēdējām patronām trāpījām ēkas logā, kur, kā izrādījās, glabājās ienaidnieka munīcija.
"Bija jaudīgs sprādziens, kas sagrāva divas sienas un divi krievi nokrita kaut kur no ceturtā stāva. Pēc tam štābā mums apstiprināja, ka trāpīts ienaidnieka munīcijas glabātuvei."
Rietumu militārie eksperti ir atzīmējuši karavīru zemo morāles līmeni un motivācijas trūkumu Krievijas spēku rindās. Kā jūs vērtējat pretinieku?
Viss ir atkarīgs no tā, kas stājas pretī. Ja tas ir regulārās armijas iesaucamais, ar viņu tikt galā ir salīdzinoši viegli.
Ja tas ir desantnieks vai "GRU" (Krievijas militārās izlūkošanas vienības) karavīrs, tad būs grūtāk, jo viņi ir savas jomas speciālisti. Turklāt viņiem ir arī labs ekipējums, kas ir līdzvērtīgs mūsējam.
"Par citiem nav jēgas runāt. Piemēram, kadirovieši pat neprot karot. Ir tikai tāds uzpūsts mīts, ka viņi it kā cīnās pirmajās rindās. Viņi pat nav ne tuvu pirmajām rindām. Viņi atrodas krietni tālāk, sēž tiktokā un karo ar krūmiem."
Un tad vēl ir ieslodzītie jeb "zeki", kurus krievi vispār nežēlo.
Tiek ziņots, ka Ukrainas spēkiem frontē nepietiek munīcijas. Redzam, ka Rietumi arī nav ļoti operatīvi savos lēmumos par bruņojuma piegādēm Ukrainai. Ko par to domā Ukrainas karavīrs?
Tā ir, munīcijas trūkst. Un tas ir ļoti slikti. Ja mums būtu plašākas iespējas izmantot artilēriju nekā tas ir pašlaik, tad mēs karu uzvarētu.
Pilna mēroga karš norisinās gadu, bet karš Ukrainas austrumos ilgts jau deviņus gadus. Ja Rietumu draugi būtu reaģējuši agrāk – 2015. un 2016. gadā – un tikpat ieročus būtu devuši kā tagad, tad šī kara nebūtu.
Manuprāt, lai karu uzvarētu, mums ir jānomaina arī savi vecie ģenerāļi. Tāpēc, ka liela daļa no viņiem ir neizlēmīgi – viņi kaut ko gaida. Tikai nav saprotams – ko. Ja bruņoto spēku vadībā būtu vairāk jaunu, motivētu cilvēku, domāju, ka uzvaru mēs panāktu straujāk.
"Uzskatu, ka mums jākaro tā, kā to dara krievi. Viņi maksimāli izmanto artilēriju, visu izdedzina, un tikai tad ieņem teritoriju. Un arī mums tieši tāpat vajag viņus kapāt ar artilēriju, lai neļautu pat no ierakumiem izkāpt. Ja mēs tā liktu lietā artilēriju, uzvara nebūtu ilgi jāgaida."
Iespējams, ka Ukrainas kaujas taktiku ietekmē tas, ka runa ir par savu zemi nevis svešu teritoriju, kā tas ir iebrucējiem.
Ja gribam ātrāk pabeigt karu, nevaram saudzēt zemi. Skaidrs, ka nav vērts ar artilēriju šaut, piemēram, uz pilsētām, kurās pašlaik atrodas krievi, jo kāpēc gan iznīcināt savas pilsētas. Bet ja krievi sēž uz lauka vai ierakumos, tad kāpēc lai to nedarītu.
Vai gada laikā kopš turpinās karš ir kaut kā mainījies Ukrainas karavīru noskaņojums?
Grūti spriest, kā tas ir citās vienībās, bet mūsējā ar to viss ir kārtībā. Mēs saprotam, ka tā ir mūs zeme, un mūsu motivācija aizstāvēt Ukrainas zemi, ukraiņu nāciju ir nemainīga.
"Lai cilvēki varētu mierīgi gulēt, nebaidoties no raķešu uzlidojumiem, lai netiktu atslēgta elektrība un vienkārši lai cilvēki būtu laimīgi – tā ir mūsu motivācija. Tāpēc mēs karojam, nogalinām krievus, esot maksimāli labā noskaņojumā, jo mums ir šī motivācija."
Krieviem šādas motivācijas nav. Viņi ir ieradušies svešā zemē un mēģina te kaut ko paveikt, bet viņiem patiesībā ne visai labi tas izdodas.
Kādas ir jūsu prognozes, cik ilgi karš var turpināties?
Uzskatu, ka tas var ilgt vēl vismaz kādus gadus četrus.
"Ja skatāmies uz karadarbības karti, viena gada laikā noteikti nav iespējams panākt tik lielu Ukrainas spēku virzību, lai atbrīvotu sagrābtās teritorijas. Vispirms mums vajadzētu pilnībā atgūt Bahmutu, pēc tam – maksimāli visu apgabalu, lai mēs nonāktu līdz Luhanskai un Doneckai."
Tas nebūs viegli, jo karš šajā reģionā ilgst jau deviņus gadus un šo gadu laikā viņi tur ir maksimāli nostiprinājušies. Šīs pozīcijas būs ļoti grūti atkarot un virzība tur būs smaga. Beigu beigās līdz Krimai arī kaut kā vajadzēs nonākt.
Kas Ukrainai visvairāk ir vajadzīgs, lai tā uzvarētu karu?
Skaidrs, ka tas ir cilvēku resurss. Un vairāk Rietumu draugu palīdzības. Ja Rietumvalstu militārā palīdzība būtu plašāka un viss tiktu piegādāts savlaicīgi, mēs virzītos ātrāk.
"Ar tankiem un tālas darbības artilēriju var vairāk panākt nekā vienkārši nosūtot cilvēkus uz pozīcijām, kurās viņus vienkārši samals krievu artilērija. Mums ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu savu cilvēkresursu."
Šī kara laikā daudzi mūsējie ir krituši, lai arī šobrīd nav tādu konkrētu skaitļu. Manu draugu lokā pēdējā gada laikā daudzi zaudējuši dzīvības. Un daudzi no viņiem bija augsta līmeņa speciālisti savā jomā. Par daudziem man likās, ka viņi ir nemirstīgi, ka viņus nav iespējams nogalināt, bet, lai cik tas skumji neskanētu, izrādījās, ka ne tik lielā mērā nemirstīgi…
Mums katrs cilvēks ir vērtība, kamēr pretiniekam ir vienalga, ko sūtīt kā lielgabalu gaļu.
Arī Latvijas iedzīvotāji turpina ziedot Ukrainas aizstāvju atbalstam. Kāda veida palīdzība, jūsuprāt, šobrīd frontē ir visvairāk nepieciešama?
No pieredzes varu teikt, ka vispieprasītākā lieta ir automašīnas. Tās mēdz ļoti ātri iziet no ierindas – tu pat nespēj aptvert, kad un kā tās notiek.
"Mašīnas lūzt nevis tāpēc, ka mēs tās laužam vai nesaudzējam. Piemēram, gadās, kad aizbraucam uz pozīciju, bet pēc piecām minūtēm spēkratam jau ir trāpījis šāviņš."
Un otra lieta ir nakts redzamības iekārtas. Arī to trūkst un šis aprīkojums ir dārgs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
