Limanas pilsēta Doneckas apgabalā, kas trīs mēnešus bija okupācijā, joprojām ir viena no smagākajām vietām frontē. Krievu armijai cenšas vēlreiz pilsētu sagrābt.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Šajā pilsētā trešdien strādāja arī TV3 Ziņu filmēšanas komanda. Limanas pilsētas iedzīvotāji filmēšanas komandai teica – "krievi mūs atbrīvoja no visa."
Limanas pilsēta krievu okupācijā bija trīs mēnešus, Ukrainas spēki to atbrīvoja pērnā gada 30. septembrī. Joprojām pie pilsētas notiek smagas kaujas, krievi šo vietu apšauda no okupētās Kreminas. Šis ir viens no kauju smaguma posmiem 420 kilometru garajā Donbasa frontē.
Nopostīti 90% pilsētas teritorijas, neskarta nav palikusi teju neviena māja. Cilvēku dzīve šeit pārsvarā paiet pagrabā.
"Gads un 17 dienas pagrabā," – to saka Ļubova. Okupantu armija viņai atņēma visu, artilērijas tiešā trāpījumā viņas mājai – dzīvoklis nodega pilnībā, saglābt nevarēja neko. Sieviete TV3 Ziņu filmēšanas grupu aizveda parādīt savu dzīvokli jeb, pareizāk to, kas no tā palicis pāri.
"Šis ir mans stāvs. Šis ir mans dzīvoklis. Šeit bija lielā guļamistaba bērniem. Šeit stāvēja galds, krēsli. Nekas nepalika pāri, ne fotogrāfijas, nekas. Sajūta ir tāda, ka manu dzīvi vienkārši noslaucīja no zemes," saka sieviete.
Laimīgā kārtā pati izdzīvoja, jo brīdī, kad notika trieciens mājai, atradās pagrabā. Tās tagad arī ir viņas vienīgās mājas. Pagrabs, kurā dzīvo kopā ar vēl divām kaimiņienēm.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Daži dzīvokļi namā ir palikuši gandrīz neskarti. Antoņinai, kuras dzīvoklis ir trešajā stāvā, sprādzienos izsisti logi un tas bija izdemolēts. Krievi atkāpjoties nozaga visu vērtīgo, kas bija palicis. Neskatoties uz to, ka krievi turpina centienus pilsētu sagrābt vēlreiz un apšauda ar visu veidu artilēriju – sieviete saka, pagrabā vairs nevar izturēt.
"Saprotiet paši, dzīvot pagrabā divos kvadrātmetros nav viegli. Te es vismaz kaut kā varu apmazgāties. Nesu ūdeni no pumpja, ūdens vēl mums nav. Virtuve arī nav cietusi. Balkons arī ir gandrīz vesels. Kā naktī sāk svilpt raķetes, domāju skriet lejā, pagriežos uz otriem sāniem un guļu tālāk," norāda Antoņina.
Sieviete saka – nevaram sagaidīt, kad Ukrainas karavīri atbrīvos savas teritorijas. Visi gaida pretuzbrukumu.
"Dzīvojām, viss bija normāli, gribējās mierīgi vecumdienas pavadīt, un atnāca "atbrīvotāji". Jā, mūs atbrīvoja no visa, no visa. Visu laiku uz nerviem. Protams, ja visu laiku bombardē. Jā, visu laiku, bet es te pēdējā laikā klausos, dzirdu, ka mūsējie ir dabūjuši kaut kādus labus ieročus. Labi šauj, dzirdu, ka aizlido. Dārziņā sēju, dzirdu lido – nokritu uz zemes, bet, nē, skatos, ka lido prom – jā, mūsu puiši strādā," bilst sieviete.
Kad pilsētas bombardēšana pastiprinās, Antoņina slēpjas pagrabā kopā ar kaimiņienēm. Tagad viņām ir arī mazs kaķēns.
Neatkarīgi no tā, ka pašas var izdzīvot, pateicoties humānai palīdzībai, ko ved brīvprātīgie, sievietes TV3 Ziņām saklāj galdu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Prom sievietes nevēlas braukt, nekur citur neesot vajadzīgas. Gaidīs Ukrainas uzvaru, jo šaubu, ka tā būs, šeit nav nevienam. Sirds visvairāk sāp par postu un upuriem, ko šī cīņa par brīvību prasa.
"Par ko tas viss, par ko mūsu puiši mokās, kad beidzot tas beigsies. Saka maijā, augustā, neredzam ne galu, ne malu," saka Ļobova.
Savukārt Antoņina bilst: "Kamēr to visu atjaunosim, tas prasīs desmitus gadu. Pirmkārt, jau viss ir jāatmīnē."
