Kā pieaugt vienas nakts laikā. Ieskats spēlfilmas "Mūžīgi jauni" tapšanā

Ir svētdiena, 4. jūnijs. Parasti tā ir brīvdiena, taču šoreiz ir citādāk – mani gaida spēlfilmas "’Mūžīgi jauni’’ uzņemšanas laukumā. Lai arī jau ir vasara, uzvelku biezāku džemperi, pa virsu jaku, bet mašīnā vēl "’iemetu’’ ziemas šalli, jo filmēšana ieplānota līdz agram pirmdienas rītam. Lieki gan piebilst – aukstuma nomākšanai ar to bija par maz.

Tā ir 17. no 26 filmēšanas dienām, kurā tiek uzņemtas mūzikas festivāla ainas. Pirmā filmēšana daļa norisinās dziļāk Ķīpsalā, Zunda kanāla krastā, blakus teritorijai, kas atgādina auto kapsētu. Šeit ierodos pirms pulksten 21, lai pirms darbu uzsākšanas pagūtu noķert režisoru. Mašīnu novietoju pie "’auto kapsētu’’ apjozuša mūra, kas aprakstīts ar dažnedažādu grafiti, tostarp "’vilinošu’’ uzrakstu "’murder’’ un bultu virzienā, kur jādodas arī man.

Pēc mirkļa satieku izpildproducenti Zani Bukšu, kura iesmej – nejauši esmu izvēlējusies saģērbties tā, ka varētu piedalīties arī masu skatu filmēšanā. Jāpiebilst, ka nedaudz vēlāk patiesi saņēmu jautājumu – vai esmu ieradusies filmēties, un mudinošus žestus doties uz grimēšanas telti.

Filmēšanas komandas bāzes vietā, kur iekārtotas grima, ģērbtuvju, ēdiena un dzērienu teltis, notiek nerimstoša kņada – palēnām ierodas masu skatu dalībnieki, bet pati komanda iekārto uzņemšanas laukumu.

Dodos dziļāk teritorijā, kur tieši blakus Daugavas attekai iekārtota savdabīga atpūtas vieta. Sienas klāj krāsaini grafiti, ierīkota "’dabas tualete’’, ir vairāki atpūtas stūrīši ar dažādiem sēžamajiem, tostarp veciem kino krēsliem vai improvizētiem soliem, viens šāds stūrītis iekārtots virs ūdens – laipas galā. Kādā no kokiem iekārtas "’šūpoles’’, kas izgatavotas no veca automašīnas krēsla, bet kā vietas dizaina elements šeit izvietota nošķelta veca busiņa priekša. Ir iekārtota bāra lete, galdiņi, grila vieta, bet vēl dziļāk uzbūvēta divus stāvus augsta "’skatuve’’.

Vieta izcila psihedēliska festivāla imitēšanai, bet grūti noticēt, ka īsta. Kopā ar režisoru Armandu Začu izejot līkumu pa šo neparasto laukumu, vismaz trīsreiz pārjautāju, vai tiešām šeit viss tā arī izskatās parastā ikdienā vai tomēr iekārtots filmēšanas vajadzībām. Bet patiesi "’auto kapsētas’’ īpašnieks pats izveidojis šo savdabīgo atpūtas vietu, kurā nereti notiek dažādi pasākumi, tostarp reivi, kuru ainas šeit šoreiz tiek uzņemtas.

Kā par šo vietu bijis zināms? Armands atklāj, ka savulaik šeit sanācis būt un vieta palikusi atmiņā. "’Meklējām kaut ko, atcerējāmies par šo vietu, atbraucām un sapratām, ka te ir jauki.’’

Stāsts par novēlotu pieaugšanu

Līdz šim Armands Začs bijis pazīstams kā vairāku dokumentālo filmu režisors, kā arī strādājis kā montāžas režisors pie vairākām nozīmīgām spēlfilmām, taču viņam pašam režisora ādā šī ir debijas spēlfilma. Viņš stāsta, ka vienmēr gribējis tādu uzņemt, un spēlfilmas scenārijs tapis salīdzinoši sen, uzņemot dokumentālās filmas par jauniešiem ar dažādām mentālām problēmām un intervējot cilvēkus sev apkārt. Galu galā šīs intervijas kalpojušas par rāmi filmas stāstam, kura centrā ir septiņu draugu grupa. Scenārijā kaut kas ņemts no paša dzīves, bet kaut kas arī piedomāts.

"Filma stāsta par divdesmitgadnieku draugu kompāniju, kas vēl meklē savu īpašo vietu pasaulē. Viņu šķietami mūžīgi bezrūpīgā dzīve sāk šķobīties mūzikas festivāla laikā – viens no kompānijas pāriem tikmēr ir slimnīcā un sagaida nākam pasaulē savu pirmdzimto,’’ šāds filmas apraksts pieejams publiskajā vidē.

Citiem vārdiem – filma ir par novēlotu pieaugšanu, skaidro Armands. "’Proti, visi varoņi tuvojas 30 gadiem, bet vēl nav šo vecumu sasnieguši un atrodas tādā stāvoklī, kurā jūtas un uzvedas kā jaunieši. Tieši šajā ainā, kamēr lielākā daļa no viņiem izklaidējas festivālā, paralēli norisinās dzemdības. No rīta viņi saņem jaundzimušā bildi, pēc kā viņu galvās kaut kas noklikšķ un rodas dažādi jautājumi. Vai mums tagad jābūt pieaugušākiem? Vai kaut kas ir mainījies? Tas viss arī viņu dzīvēs iestartē kādu izmaiņu par to, ka arī viņiem ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņi dara, bet to viņi līdz šim nav darījuši. Viņi plūst cauri dzīvei un kaut ko gaida – kad būs labāks darbs, kad būs labākas attiecības, kad kaut kas notiks. Taču tagad viņiem jāsāk kaut kas darīt, nevis tikai jāgaida.’’

Taujāts, ko pašam nozīmē "’mūžīgā jaunība’’, Armands pastāsta, ka filmas nosaukumā ir sava daļa ironijas, kuru skatītāji sapratīs, noskatoties filmu. Veidotāji sola, ka filmā netrūks ne minētās ironijas, ne melnā humora.

Tomēr pamatā filmā atainotās pieredzes un sajūtas nāk no Armanda paša dzīves. "’Es biju tas no draugu grupas, kuram pirmajam piedzima bērns. Tad bija sajūta, ka mana paaudze palēnām iet pieaugšanas virzienā. Proti, nosaukums nāca no mirkļa sajūtas un tapa par "’Mūžīgi jaunajiem’’.’’

Par aktieri kļuvis pārpratuma pēc

Pēc sarunas atgriežos pie dažnedažādajām teltīm, bet Armands dodas uz pirmās šī vakara ainas filmēšanu. Šajā brīdī mani iepazīstina ar Antonu Baronu, kurš atveido Kasparu – vienu no septiņiem filmas galvenajiem varoņiem. Kaspars ir savrups, pat antisociāls jauneklis. Viņš aizraujas ar botāniku, proti, audzē visādus likumdošanā aizliegtus augus. Taču viņš nav dīleris, bet gan tos audzē savai lietošanai un dalās ar draugiem.

Ar botāniku Antonam pašam saistību nav, taču Kaspara "’iekšējā pasaule’’ viņam nav pilnībā sveša. Tuvāk pazīstamas Antonam ir viņa tēla attiecības ar draudzeni, kuras palēnām izjūk, bet pret ko Kaspars izturas ignorati. Tiesa, ne tādēļ, ka viņam būtu vienalga, bet gan viņam vienkārši šķiet, ka viss ir labi.

"’Tas viņā ir kaut kāds aklums, nespēja notvert realitāti. Ņemot arī vērā, ka viņš visu laiku ir tādā vieglā narkotiskajā reibumā, tas viņam traucē,’’ stāsta Antons un piebilst: "’Par savu tēlu domāju kā par ļaunu tēlu. Arī ne tāpēc, ka viņš ir apzināti ļauns, bet gan neapzināti. Viņš ir ļauns sava stulbuma dēļ.’’

Kā izrādās, Antons ikdienā ir cieši saistīts ar kino, taču nav aktieris, bet gan asistējošais režisors. Kā nonācis otrpus kamerai? "’Pārpratuma pēc,’’ smejot norāda Antons. "’Tā vienkārši sanāca, ka Armands mani uzrunāja. Man radās iespaids, ka Armands jau par mani bija izdomājis. Es atnācu uz pārrunām, kas bija salīdzinoši īsas, pēc kurām man teica: "’Jā, tu deri.’’ Un te nu es esmu.’’

Antons pastāsta, ka viņam ir jābūt aktierim, kuru aiz rokas aizved nogrimēties, apģērbties, bet pēc tam uz filmēšanas laukumu, taču asistējošā režisora instinkts nepārtraukti liek klausīties rācijā un reaģēt uz tur dzirdēto. "’Vai, ja redzu, ka, piemēram, gaismotājs cīnās ar filtra rāmi, man neviļus roka stiepjas piepalīdzēt. Līdz ar to šeit jūtos ar vienu kāju abās pusēs,’’ norāda Antons, piebilstot, ka filmēšanas komanda arī mēdzot jokot par viņa būšanu aktierim, jo arī pieraduši viņu redzēt pavisam citā lomā.

Jaunais ampluā Antonam ir interesanta, jauna pieredze, bet viņš vēl nav pārliecināts, vai gribētu kļūt par pilna laika aktieri. Taču, ja atkal nāks kāds interesants piedāvājums, par to varētu padomāt.

"Uzraksti, ka esmu satraucies’’

Kamēr sarunājos ar Antonu, sāk griezties viens no ģeneratoriem, kas filmēšanas tehniku apgādā ar elektrību, un sākas arī pirmo ainu filmēšana. Tā kā uzņemšana notiek teju blakus komandas telšu burziņam, filmēšanas brīžos visiem klātesošajiem tiek uzdots neizdvest ne skaņu.

Drīz vien arī visi, kas ieradušies uz masu skatu filmēšanu, tiek nostādīti vienā rindā un novērtēti. Proti, tiek pārbaudīts, vai visi tikuši pie grima un vai ģērbti atbilstoši reiva videi. Te izpildproducente Zane pastāsta, ka masu skatu aktieri tiek atlasīti divējādi – daļa tiek nolīgti caur kastinga aģentūru, bet otra daļa pieaicināti ar publisku uzsaukumu.

Šajā brīdī satieku Emīlu Ralfu, kas filmā atveido Mārtiņu. Dzirdēdams, ka vēlos uzdot dažus jautājumus, Emīls mēģina izsprukt, taču Antons viņu nedaudz nomierina, sakot – kad saruna beigusies, iestājas labs atslābums. Tiesa, visas sarunas laikā jūtams, ka jaunais aktieris ir manāmi satraucies – šo faktu viņš pats smejot aicina arī piebilst rakstā.

Emīla tēls Mārtiņš ir piecus gadus vecāks par viņu pašu un nodarbojas ar mūziku – šajā vakarā tik filmēts viņa dj sets, kuru noklausīties ieradušies četri no draugiem. Aktieris pastāsta, ka nav Mārtiņš, tomēr ir iemanījies viņu izjust un iemiesot.

"’Citreiz tas nākas grūtāk, citreiz vieglāk… Vienmēr var būt labāk, bet mana galvenā sajūta ir vieglums ap šo tēlu. Viņš nav svešs un galvā izdomāts, bet vairāk ir kaut kur manī,’’ teic Emīls.

Ja varbūt nereti sanāk lauzīt galvu pašam par savu darbu, tad par partnerību jeb sastrādāšanos ar citiem aktieriem uztraukumu nav. Arī sadarbību ar režisorus Emīls vērtē kā izcilu. "’Citreiz liekas, ka varbūt drusku iesprūsti, bet tad palasi scenāriju un vari nonākt atpakaļ, noķert vēlamo sajūtu. Es varbūt viņu (režisoru – aut. piez.) pārāk bieži kaitinu ar kaut kādiem jautājumiem, bet citādi ir viegli strādāt. Man liekas, ka tas ir svarīgākais, ka pat, ja es tiešām kaitinu viņu ar saviem jautājumiem, nav jābaidās tos uzdot,’’ smejot pastāsta jaunais aktieris.

+9 grādi pēc Celsija jeb ziemīgā vasara

Palēnām viss filmēšanas process virzās uz Zunda kanāla malu. Kamēr notiek kameru nostādīšana un cita rosība, vispirms dzirdu, bet pēc tam arī pamanu, kā savās vakara gaitās aizčāpo ezis. Tāpat ik pa brīdim garām aizjož viens no diviem kaķiem, kas arī ikdienā tepat vien mitinās un kas, kā man pastāsta izpildproducente Zane, ir apmācīti kino kaķi.

Kad filmēšanai viss sagatavots, vispirms vairākkārt tiek nofilmēts Emīls jeb Mārtiņš viens pats, uzstājoties ar savu dj setu. Arī te filmēšanas brīžos visi tiek atkal un atkal atgādināti ciest klusu. Pēc brīža uz filmēšanas laukumu tiek paaicināti pirmie desmit masu skatu aktieri, kur katram tiek iedalīta sava vieta un uzdevums. Savukārt, kad arī šīs ainas ir nofilmētas, visiem pievienojas gan atlikušie masu skatu aktieri, gan pārējie četri galvenie varoņi.

Jāatgādina, ka it kā ir vasara un +9 grādi pēc Celsija, taču aukstums ir visai jūtams. Šajā brīdī pulkstenis jau rāda pēc pusnakts, esmu ap kaklu aptinusi ziemas šalli, bet tāpat aukstumā nedaudz trīcu. Izpildproducente man dāvā pledu, fotogrāfs sakās, ka viņam mašīnā ir lieks džemperis, bet dokumentālo kadru operators piedāvā man savas līdzi paņemtās papildu bikses. Arī paši aktieri starp filmēšanas brīžiem sildās ar ap pleciem apmestām jakām un plediem vai pie ugunskura. Galu galā es tieku pie sildošā "’plākstera’’, kas trīcēšanu patiesi palīdz mazināt.

Sanāk spēlēt sevi pašu

Ap pulksten 2.30 ir pusdienas. To laikā pārtveru Sabīni Tīkmani, kas filmā atveido Kitiju. Viņa stāsta, ka vienā no pirmajām tikšanās reizēm Armands sacījis, ka meklē tādus aktierus, kuri būtu pēc iespējas līdzīgāki spēlfilmas tēliem. Aptuveni pusotru gadu runājot par filmu un Kitiju, Sabīnei kādā brīdī pat sācis šķist nedaudz aizdomīgi tas, cik abas patiesībā ir līdzīgas.

"’Tagad saprotu, ka man daudz nekā nav jātēlo (smejas). Daudz no viņas dzīves esmu pieredzējusi pati uz savas ādas un esmu savilkusi paralēles tam, kāpēc Armands izvēlējās mani šai lomai, jo tas ir arī ļoti par mani, es to kaut kā ļoti atpazīstu,’’ norāda Sabīne.

Viņas tēls pamatā ir vientuļnieks, līdz ar to līdzšinējās ainas lielākoties filmētas bez citiem galveno lomu atveidotājiem, tādēļ šādas kopā sanākšanas Sabīne ļoti izbauda. Tāpat tās palīdz labāk saredzēt, kā viss filmas scenārijs savienojas kopā.

Taujāta par sadarbību ar režisoru Armandu, Sabīne pieliecas pie diktofona un teju vienā elpā noskalda: "’Es mīlu Armandu. Superīgs režisors, superīgs cilvēks, šausmīgi gudrs, saprotošs, pretimnākošs un asprātīgs. Šo visu piefiksējiet, lai viņš man pēc tam nepiesienas, ka mēs te strīdējāmies.’’

Smejot Sabīne vēl piebilst: "’Personīgi jūtos tā, ka mums saskan. Tas, ko viņš no manis prasa, ir pilnīgi pamatoti, precīzi, pareizi. Man liekas, ka mēs sarunājamies vienā valodā, kad runa ir par filmēšanu un manām ainām.’’

Miera un mīlestības pilns projekts

Pusdienām beidzoties, visi palēnām atkal atgriežas filmēšanas laukumā, kur šoreiz pārtveru Kārli Dzintaru Zahovski, kurš filmā spēlē Daini. Ar savu tēlu Kārlis izjūt līdzību viņa izpētes procesā, proti, Dainis izzina veidus, kā iespējams pavadīt savu brīvo laiku un ko tas viņam nozīmē. Tāpat iekšējie jautājumi, ar kuriem saskaras Dainis, piemēram, "’Kāpēc es joprojām jūtos slikti, ja darba ziņā esmu nonācis tur, kur vienmēr esmu gribējis būt? Vai tā ir mana nekompetence? Vai varbūt man patiesībā jādara kaut kas cits?’’, Kārlim ir pazīstami.

Viņš pastāsta, ka kopumā visu filmēšanas procesu izbauda. Ļoti īpaša bijusi pirmā filmēšanas diena, kad pirmajās ainās filmējies kopā ar aktieri Kasparu Zvīguli, kā dēļ bijis ļoti uztraucies, tiesa, nepamatoti. "’Esmu redzējis viņu daudz kur citur darbībā, un ir skaidrs, ka viņš ir ļoti talantīgs un brīnišķīgs aktieris. Kad viņš pēc pāris teikiem pateica: "’Vari neuztraukties – tu labi strādā,’’ man kā akmens no sirds novēlās,’’ atminas Kārlis.

Un emociju par visu esot tik daudz, ka mājinieki šad tad klausās vairāk nekā stundu garus monologus par filmēšanā piedzīvoto. "’Es izbaudu pilnīgi noteikti. Šis ir ļoti jautrs, radošs, miera un mīlestības pilns projekts,’’ teic Kārlis.

Teju uzreiz pēc mūsu sarunas pārtraukums ir beidzies, un atsākas filmēšana. Lai arī nakti jau palēnām nomaina rīts – virs Zunda kanāla redzama austam saule, neviena filmēšanas komandas dalībnieka acīs no noguruma nav ne miņas. Vērojot procesu no malas, rodas sajūta, ka visiem iesaistītajiem, tostarp masu skatu aktieriem, šī filma tiešām rūp, tāpēc ir gatavi ziedot negulētas naktis un drusku pasalt ziemīgajā Latvijas vasarā.

Vieta, filmēšanas process un uzrunāto mīlestība pret šo darbu arī mani neviļus ievilka tik ļoti, ka mājās pārrados ap pulksten 4.15, lai arī sākotnēji biju paredzējusi uzņemšanas laukumu pamest ap pulksten 1. Aizmigt gan uzreiz neizdevās, jo arī manā galvā raisījās tie paši jautājumi, kurus filmas varoņi uzdod sev, tostarp, vai arī man pienācis laiks pieaugt tā pa īstam un cik ļoti neapzināti tiecos saglabāt mūžīgo jaunību?

Par šiem un citiem jautājumiem laiku pa laikam vērtīgi padomāt katram, neatkarīgi no pasē rakstītā dzimšanas gada. Ja pārdomas pastāvīgi tik brīvi neraisās, atzīmē kalendārā 2024. gadu, kurā "’Mūžīgi jaunie’’ būs skatāmi kinoteātros.