Ar ziedu nolikšanu un atmiņu stāstiem par pārdzīvoto Latvijā piemin 1941. gadā izsūtītos komunistiskā genocīda upurus. Sirmgalvji ar asarām acīs atceras mežonīgajā Sibīrijā aizvadīto bērnību un drausmīgos sadzīves apstākļus, kādos nācās dzīvot. Taču, par spīti visam – viņi izdzīvoja.
Godinot 1941. gada deportāciju upurus, pie Okupācijas muzeja notika piemiņas pasākums, tajā piedalījās deportētie, kuri ar asarām acīs stāsta sevis piedzīvoto.
Šajā dienā pirms 82 gadiem no Latvijas uz attālajiem Krievijas reģioniem izsūtīja vairāk nekā 15 000 cilvēku. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas. Daļu deportēto uzreiz arestēja un nogādāja ieslodzījuma vietās, pārējos nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Traģiskos notikumus šorīt pieminēja daudzviet Latvijā, arī Šķirotavas stacijā Rīgā.
Represēto biedrības valdes locekle Janīna Vaivode stāsta: "Es braucu uz Sibīriju ar ērtībām- mammai zem sirds. Mammai bija pieci mazi bērni – no pusotra līdz 13 gadiem. Viņa gaidīja sesto – mani."
Piemiņas pasākums arī pie Okupācijas muzeja. Stāstot par piedzīvoto, izsūtītajiem aizlūst balss un teju var valdīt asaras. Pagājušas desmitgades, bet dvēseles sāpes ir neizdzēšamas.
"Kā mēs izdzīvojām! 1941. gadā sūtīja, tālas zemes – i kas bija pliki, ar tēviem, mātēm izsūtīti. Bērni pliki, ar mātēm," stāsta deportētā Maija Vizbule.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Savukārt Kārlis bija mazs puika, kad viņa mājās Dobeles pagasta Zebrenē ieradās karavīri un pavēlēja ģimenei doties uz vagonu. "Ienāca bruņoti vīri, arestēja, pusstundas laikā jāsagatavojas. Ar zirgu aizveda līdz pagastmājai, tad staciju – ielika lopu vagonos. Divas nedēļas braucām. Ja tagad tas notiktu, nevarētu iedomāties! Bet tas tagad atkārtojas Ukrainā. Tieši tas pats," saka Kārlis.
14. jūnija deportācija bija milzīga psiholoģiskā trauma arī visai sabiedrībai, jo Latvijā līdz tam nekas tāds vēl nebija piedzīvots. Turklāt astoņas dienas vēlāk sākās karš, un dzimtenē palikušajiem nebija nekādu iespēju uzzināt, kas ar deportētajiem noticis.
Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība stāsta: "Okupācijas režīma mērķis bija iznīcināt to Latvijas tautas daļu, kas bija neatkarības periodā valdībā, tiesu struktūrās, kultūrā, ekonomikā – eliti, skolotājus, ļoti daudz dažādu cilvēku. Bez apsūdzībām, pamatojuma. 690 cilvēkiem tika piespriests nāvessods, tai skaitā piecām sievietēm."
Padomju okupācijas laikā par 14. jūnija deportācijām bija aizliegts pat runāt, taču neatkarības atjaunošanas sākumā tieši šis datums kļuva par pretošanās un spīta simbolu – 1987. gadā aktīvistu grupa "Helsinki-86" organizēja publisku ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, kas okupācijas laikā līdz tam nekad nebija noticis.
