Juris Žagars: Mūsu kungs un pavēlnieks ir skatītājs

Tuvojoties Dailes teātrim, nevilšus rodas sajūta, ka Dailes teātra skvērs mazliet atgādina Cēsis. Nevar nepamanīt lielās pārmaiņas. To pamanu ne tikai es, bet arī garāmgājēji, kas uzrunā Juri Žagaru, kad viņš teātra priekšā fotografējas šai intervijai. Kundze tā arī teic: "Juri, jums ir izdevies te radīt mazās Cēsis. Lepojos, jo pati arī esmu no Cēsim!" Juris smaida un var redzēt gandarījumu viņa acīs.

Pirmais Cēsu mākslas festivāls notika 2007. gadā. Ko šogad piedāvāsiet festivāla apmeklētājiem?

Interesanti ir papētīt, kā festivāls 16 gados ir attīstījies. Kādreiz tas bija ar daudz notikumiem. Viss bija jauns, viss bija interesants publikai, dažādi notikumi, dažādās vietās. Pasākumi nebija tik grandiozi un lieli, bet toties daudzi. Un tā festivāls ļoti labi funkcionēja.

Juris Žagars

"Tagad kultūras "lietošanas", ja tā drīkst teikt, paradumi cilvēkiem ir mainījušies. Paradumus ietekmē gan kultūras piedāvājums, gan ekonomiskā situācija, gan sajūtas un garastāvoklis. Kas ir ļoti interesanti, sabiedrībai ir arī garastāvoklis, ne tikai vajadzības. Un kultūras sabiedrības garastāvoklis tagad ir tāds, ka cilvēki grib apmeklēt ekskluzīvākus pasākumus, bet retāk un ir gatavi maksāt par tādiem vairāk. Cilvēki vairāk novērtē pasākuma unikalitāti vai ekskluzivitāti. Ja var teikt, citur to neredzēsi un tas ir kaut kas vienreizējs."

To mēs esam novērojuši arī teātrī. Kādreiz varēja radīt daudz izrāžu un katru nospēlēt 10 līdz 15 reizes, un noņemt no repertuāra. Tagad var radīt mazāk izrāžu, bet izrādēm jābūt "jaudīgākām".

Cēsu festivālā ir divi balsti – mūzika un vizuālā māksla. Vizuālās mākslas sadaļā mums vienmēr ir kāds klasiķis. Šajā gadā tas ir Raimonds Staprāns ar savu ģeniālo darbu retrospekciju. Jaunajā Cēsu laikmetīgās mākslas centrā savukārt ir laikmetīgās mākslas izstāde (Oļa Vasiļjeva, Kristaps Ancāns, Augusts Serapins un Lina Lapelīte), un koncertzālē Martina Vizbuļa izstāde, kas balstīta jaunajās tehnoloģijās. Tātad trīs izstādes vienlaicīgi.

No mūzikas notikumiem, lielākais, protams, ir Riharda Vāgnera tetraloģijas "Reinas zelts" trešās operas "Zigfrīds" koncertiestudējums 29. jūlijā.

Mēs ar Vāgnera opermūziku strādājam jau vairākus gadus. Jau otro gadu pēc kārtas mēģinām turpināt tādu kā Cēsu "Vāgneriādi". Kā mēs paši jokojoties sakām: "Baltic Bayreuth" (Baireita ir slavena ar savu ikgadējo Vāgnera mūzikas festivālu – red.).

Cēsis koncertzālē ir tā unikālā iespēja, ka orķestri varam iegremdēt dziļāk nekā parasti. Mēs varam panākt to akustisko efektu, kā Vāgnera paša radītajā Baireitas operā, kad dziedātāji it kā dzied pāri orķestrim. Attiecīgi skaņas balanss ir izcils. To ir novērtējuši gan dziedātāji, gan diriģenti, gan mūziķi un, protams, klausītāji. Mēs izmantojam šo iespēju, un tāpēc jau otro gadu kopā ar Cēsu koncertzāli producējam vienu pilnu Vāgnera operas koncertuzvedumu.

Un to varēs dzirdēt tikai Cēsu mākslas festivālā?

Tikai vienu reizi un tikai Cēsīs. Un tas ir ekskluzīvi kvalitātes ziņā, jo mums ir zvaigžņu sastāvs. Titullomā – Mihaels Veiniuss, Mīmes lomā starptautiski pieprasītais Andreass Konrāds, Votāns būs lieliskais Olivers Cvargs, Brunhilde – labi pazīstamā lietuviešu zvaigzne Vida Miknēvičūte, Erda spožā zviedru soliste Annu Larsoni, pūķis Fafners būs Timo Rihonens, Alberihu dziedās Armands Siliņš, bet Mežaputnu iemiesos mūsu lieliskā Kristīne Gailīte un tas viss fantastiskā somu diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā pie LNSO diriģenta pults.

Otrs enkura muzikālais notikums vienmēr ir brīvdabā, Cēsu pils parkā. Tur vienmēr ir ļoti liela dilemma, ko izvēlēties. Iepriekš mēģinājām un veiksmīgi atskaņojām nopietnas programmas. Mums ir bijusi Mālera 3. simfonija, R. Vāgnera "Valkīras" 3. cēliens, Šostokovičš, vairākus gadus mums bija Bernstains u.t.t. Jā, publikai patīk, bet tur ir riski. Ja kādreiz cilvēki brīvdabā labprāt klausījās akadēmisko mūziku vai operu, tad tagad cilvēki ir pieraduši pie ļoti augstas skaņas kvalitātes un brīvdabā to nav tik viegli nodrošināt. Turklāt lietus faktors, tas var visu sabojāt. Līdz ar to mēs izvēlējāmies, ka koncertzālē ir ekskluzīvs, unikāls un skaniski perfekts muzikāls notikums un parkā mēs tomēr meklējam žanrisku pretmetu, nekompromitējot mūsu festivāla līmeni. Ja pagājušajā gadā mums bija Raimonds Pauls un Radio bigbends, tad šogad tas ir Kārlis Lācis ar savu mūziklu mūziku, izciliem solistiem un orķestri no "Ziedonis, Lācis, Vīrieši". Mēs paši to saucam par versiju "Kārlis Lācis ne-popmūzika".

Man priecē arī tas, ka Cēsu festivāls 16 gados ir pratis noturēt savu reitingu un mums nav grūti dabūt vislabākos māksliniekus. Kārlis Lācis Cēsīm strādā pie pilnīgi jaunām aranžijām saviem mūziklu skaņdarbiem. Attiecīgi, es pilnīgi atbildīgi varu teikt, ka arī šis būs unikāli un ekskluzīvi, tikai citā žanrā. Šo koncertu šādā formā ar šiem solistiem jūs nekur citur Latvijā vairs neredzēsiet un nedzirdēsiet. Un tad vienmēr festivālā ir kāds "kamerīgāks" koncerts. Šogad talantīgais amerikāņu izcelsmes pianists Roberts Fleics.

Protams, ir teātra "Grand Prix" skate, kas notiek Cēsu koncertzālē augustā. Ir izvēlētas četras izrādes. No kurām trīs mēs varam parādīt. Tas arī ir interesants formāts. Kādreiz Silvija Radzobe bija šīs skates kurators, kas atlasīja izrādēs, lasīja lekcijas un vadīja pirms-izrādes sarunas. Tagad, pēdējos divus gadus, Zane Radzobe ir šīs skates kuratore. Cēsu "Grand Prix" skates nominanti vai laureāti tiek paziņoti pirms "Spēlmaņu nakts". Tā ir tieši mūsu izvēle.

Man ir nedaudz žēl, ka mēs kino sadaļu no Cēsu festivāla esam izņēmuši. Kino bija vienmēr brīvdabā visinteresantākajās un neiedomājamākajās vietās, piemēram, uz upes. Te ir jārēķinās ar to, ka laikapstākļi ir tik ārkārtīgi grūti prognozējami. Tu vari ieguldīt lielas pūles, piemēram, klintīs, mežā vai uz ezera uzbūvējot faktiski kinoteātri, un, ja laiks ir nelabvēlīgs, tad tas viss beidzas. Tās atsevišķās reizes, kad ir sakritis mākslas notikums ar laikapstākļiem un ideālo vietu, ir fenomenāla pieredze, ko nekur citur nav iespējams noķert.

Cēsu ģeogrāfiskais novietojums jau piedāvā interesantas vietas.

Tas ir tas stāsts par Cēsīm kopumā. Kāpēc Cēsis? Ne jau tikai tāpēc, ka tā ir mana dzimtā pilsēta. Daudziem mākslas producentiem ir jaukas dzimtās pilsētas, bet ne jau visās šajās pilsētās var uztaisīt mākslas festivālu. Cēsis, protams, ir vide, bet galvenais sabiedrība un publika. Liela daļa publikas ir cēsinieki. Cēsis kultūru patērējošās sabiedrības blīvums ir stipri lielāks, kā, iespējams, kaut kur citur. Tā vienkārši ir sakritis. Tāpēc koncertzāle ir labi apmeklēta. Daudzi cilvēki, Rīgas inteliģence, ir pārvākušies uz Cēsim, auditorijas pietiek.

Jūs minējāt, ka uzrunātie mākslinieki labprāt piekrīt uzstāties festivālā, kā ir ar publiku, vai tā ir mainījusies, vai pietiek, jo mēs esam maz tirgus un ir daudz citu pasākumu?

Mēs esam mazs tirgus, un vasarā vienlaicīgi notiek ļoti daudz kas. Mums, teiksim, Vāgners ir tajā pašā dienā, kad Siguldā ir operas svētki. Mēs pieņemam, ka tā varētu būt cita publika. Šajā gadījumā man pat ir prieks, ka Vāgnera "Zigfrīds" ir Cēsu pilsētas dienā.

Juris Žagars

Es nedomāju, ka Eiropā būtu daudz pilsētas, kuras pilsētas svētku viens no notikumiem būtu Vāgnera operas "Zigfrīds" atskaņojums ar pasaulslaveniem solistiem. Ar to mēs varētu palepoties. Tādā ziņā Cēsis ir ļoti snobiskas, un tas man liekas ir pareizi. Mēs paņemam to nišu. Mēs neesam pilsēta ar šlāgerfestivālu svētkos. Mēs esam Cēsis ar Vāgneru.

Vai nebaida tas, ka kāds padomās, ja cēsinieki ir tik lepni, tad es pie viņiem nebraukšu?

Tā var teikt, un tādas sajūtas var kādam rasties, bet brauc. Mums katru gadu tikai festivāla apmeklējums ir ap 10 tūkstošiem, nemaz nerunājot par visu tūrisma plūsmu Cēsīs.

Bet atgriežoties pie Vāgnera mūzikas. Es pats nāku no vienkāršas ģimenes, man bērnībā mājās neskanēja klasiskā mūzika. Bet tajā pašā laikā, es laika gaitā esmu "saslimis" ar Vāgneru. Vienkārši klausoties un klausoties, tu patiešām dziļi iemīli to mūziku un sadzirdi, ka Vāgners nav tikai pompozs skaļums, Vāgners ir fantastiski poētisks un ārkārtīgi emocionāls. Es vienmēr saku, vajag pamēģināt, vajag mēģināt sadzirdēt to brīnumu.

Juris Žagars

"Braucot uz Vāgneru Cēsīs ir jāapbruņojas ar pacietību, jo mēs atskaņojam viņa operas pilnā formā. Pagājušajā gadā mums bija "Tristans un Izolde", kas ilga kopā četras stundas ar mūziku un stundu vēl starpbrīdis ar pusdienām. Šogad arī tās ir trīs daļas un katra daļa stundu un 20 minūtes, pa vidu 30 min starpbrīži ar uzkodām un dzērieniem. Četras stundas tīrā mūzika. Tu neatskrien uz koncertu pārguris un pēdējā brīdī. Vāgneram tu tērē dienu. Tu gatavojies, izgulies, paēd un rēķinies, ka tas būs daudz. (smejas) Vāgners nekad nav maz un nekad nav lēti."

Arī izmaksu ziņā šis ir ekskluzīvs pasākums. Mēs to nekādā gadījumā nevarētu, ja nebūtu VKKF un labi lielie atbalstītāji, kā "SEB" un "LMT" , kas novērtē to, ka mēs ar šādu produktu strādājam, kas neprasa, lai mēs ietu popkultūras virzienā. Un protams, ja nebūtu Cēsis, partneris visā ko darām.

Runājot par Vāgneru un klasisko mūziku, jums bija tā priekšrocība – brālis Andrejs Žagars, pie kura jūs varējāt konsultēties. Vai tam bija kāda nozīmē, cik daudz?

Nē, tieši it kā nē, bet ar to brīdi, kad Andrejs sāka strādāt operā, arvien vairāk sāku klausīties tieši opermūziku, sākām runāt par to. Kad tu klausies, tāpat kā, kad skaties labu mākslu, acs pierod pie kvalitatīvas vizualitātes, tāpat arī auss pierod pie labas skaņas, pie klasiskās mūzikas.

Juris Žagars

"Kad mēs ēdam labus ēdienus, mēs vienā brīdī fast food vairs nevēlamies. Tas nav tāds liekulīgs smalkums, snobisms vai sevišķi īpaša izglītotība. Nē, tas ir tikai un vienīgi pieradums. Pieradums, kas tev liek iemīlēt akadēmisko mūziku un atpazīt tajā brīnumu."

Un uzdrošināšanās?

Jā, festivāls vienmēr ir uzdrošināšanās. Un tā ir arī festivāla spēja piesaistīt finansējumu. Latvijā kaut kā mēs izvairāmies, ja runājam par akadēmisko mūziku, teikt, ka tas ir dārgi un ka te stāsts ir arī par naudu. Mēs vārdu "nauda" lietojam "Positivus" vai popmūzikas festivālu kontekstā. Arī akadēmiskā mūzika maksā naudu un dārgu naudu, reizēm biļete var būt pat dārgāk nekā uz "Positivus".

Ja runājam par mākslu, tad, vai finansējuma trūkumu visvairāk neizjūt tieši vizuālās mākslas pārstāvji. Mums jau patiesībā nav vietas laikmetīgai mākslai, nav laikmetīgās mākslas muzeja.

Mūsu laikmetīgās mākslas valsts kolekcija stāv angārā. Mēs ļoti, ļoti ceram, ka Cēsīm izdosies pabeigt savu radošo kvartālu un nodot savu Cēsu Laikmetīgās mākslas centru. Mums jau ir notikušas sarunas ar Kultūras ministriju par šo valsts kolekciju. Kamēr Rīgā nebūtu uzbūvēts laikmetīgās mākslas muzejs, tikmēr daļu no šīs ekspozīcijas varētu eksponēt Cēsīs laikmetīgajā mākslas centrā, jo telpas tam ir ideāli piemērotas. Katrā ziņā festivāla izstādes jau ceturto gadu notiek šajā centrā un ļoti veiksmīgi.

Laikmetīga mākslas ir mirklis, šodien redzi tādā gaismā, un pēc tam vairs nav. Teātris jau arī ir gaistoša māksla.

Teātris ir visgaistošākā māksla. Izrādi nofiksēt, nofilmēt… teorētiski var, bet tā ir arhīva dokumentācija. Tieši tāpēc teātra māksla varētu būt vienmēr pieprasīta, jo ir gaistoša. Teātra skatītājs novērtē dzīvā kontakta ekskluzivitāti. Žanram kā tādam draudu nav. Cita lieta, ka šis žanrs kļūst arvien dārgāks, tāpat kā opera. Līdz ar to pie mūsu tirgus labam teātrim ir vajadzīgs vai nu valsts vai mecenātisma atbalsts, lai tā biļete nemaksātu tik, cik tai būtu jāmaksā. Dailei septiņu miljonu budžetā ir pašiem jānopelna gandrīz četri miljoni. Ja mums nebūtu valsts dotācija, tad biļetes maksātu vairāk kā divas reizes dārgāk. Tagad biļetes vidējā cena ir 30 eiro, tad vidējā būtu 70 eiro. Cik to varētu atļauties?

Juris Žagars

"Teātris visā pasaulē ir dārgs prieks. Mums ir interesanta pieredze ar ārzemju režisoriem. Pirms trim gadiem, kad mēs ar Viesturu [Kairišu] un jauno komandu sākām, es šo tirgu tik labi nepazinu. Man likās, ka man jāpiedāvā nezin kas, lai tikai es dabūtu kādu no "lielajiem puišiem", režisoriem, Dailē. Izrādās, ka tik traki nav. Pat, runājot ar Eiropas top režisoriem, galvenais jautājums ir viņu aizņemtība, jo viņi ļoti tālu rezervē savu laiku."

Tās iespējas, ko mēs varam piedāvāt Dailē, kā mums apgalvo, ir ļoti labas. Viņiem ne pārāk bieži piedāvā tik lielu skatuvi, neierobežotu aktieru skaitu, mēģinājumu periodu pēc izvēles ilgu un ne mazāku kā sešas nedēļas. Mums tagad Džona Malkoviča projektā Toma Stoparda "Leopoldštatē" būs 25 aktieri. Un ļoti reti piedāvā tādu fantastisku opciju kā septiņas līdz 10 dienas pirms pirmizrādes slēgt teātri, lai uz skatuves mēģinātu jauniestudējumu pilnās dekorācijās un gaismās. Eiropā trīs dienas. Četras, piecas varbūt maksimums. Un arī mūsu piedāvātie honorāri izrādās ir adekvāti.

Tā nav, ka pasaulē teātra režisori pelna tik, cik Holivudā. Mēs esam absolūti konkurētspējīgi. Un tad, ja rodas labs rezultāts, tad mēs ar savām izrādēm esam arī konkurētspējīgi ārzemju tirgū. "Rotkho" tagad brauks uz Parīzi, Milānu, Amsterdamu un nevis uz festivāliem, kur reizēm jābrauc bez peļņas, lai tikai iegūtu atpazīstamību, bet tiek aicināts uz komerciālām viesizrādēm.

Šī bija jums otrā sezona, bet pirmā bez ierobežojumiem.

Es teiktu, ka tomēr šī ir otrā pilnā sezona. Pirmajā sezonā mēs vienkārši ražojām, veidojām izrādēs. Divas pilnas ir nospēlētas sezonas.

Ražošana, teātris jau nav rūpnīca, kur saražoto smuki iepako un var nolikt plauktā.

Nevar nolikt. Citreiz arī aktualitāte pazūd. Tēma pēc gada vairs nav aktuāla. Tur iekonservēt neko nevar. Tev ir jāmēģina uzminēt, ko skatīsies te un tagad.

Juris Žagars

"Mēs, teātri vadot, jau nenodarbojamies ar maģiju, kaut ko buram vai minam. Mēs jau neesam ruletes rats, ka trāpās bingo un mums kaut kas izlec. Recepte repertuāram un režisoru izvēlei laikam ir diezgan vienkārša, mēs izvēlamies režisorus, izrādes un materiālus pēc savas gaumes. Ja tu savu izvēli salāgo ar to, kas sabiedrībā rezonē, tad īstenībā repertuāra politikas veidošana ir diezgan droša lieta. Mēs veidojam teātri, kā saka, pēc sava "ģīmja un līdzības". Ir ārkārtīgi svarīgi uzticēties savām mākslinieciskajām sajūtām. Es no mūsu izrādēm par nevienu nevarētu teikt: "Tas nav īsti mans."

Varbūt viena atšķirība, no iepriekšējās prakses teātrī ir tā, cik mēs iesaistāmies pašā iestudējuma radīšanas procesā. Mēs ar režisoriem jau iepriekš vienojamies un pārsteidzošā kārtā ar Rietumu režisoriem vispār nav problēmu, ar mūsu režisoriem mums ir bijušas reizēm saķeršanās, ja tu saki: "Vai mēs varēsim pēc trim nedēļām noskatīties pirmo melno caurlaidi." Pēc tam mēs apsēdīsimies un izrunāsim. Mēs pateiksim savas domas, jūs pateiksiet savas. Tas nenozīmē, ka jums ir jāveido izrāde pēc mūsu koncepcijas, rīkojumiem, bet mēs tomēr strādājam kopā. Mēs esam kaut kādā mērā pasūtītājs. Mūsu attiecības ir profesionālas tirgus attiecības, nevis draudzība vai tikai kopīga mīlestība pret teātra mākslu. Tas nenozīmē, ka mēs noteiksim, kādam ir jābūt rezultātam, bet, mūsuprāt, ir tikai normāli sekot izrādes attīstības procesam.

Juris Žagars

Rietumu režisoriem tas liekas tikai dabiski, loģiski, tā dara. Jūs taču mani algojat, lai es radītu izrādi, ko jūs varat pēc tam pārdot. Jums ir tiesības sēdēt kaut vai katrā mēģinājumā.

Neviena no tām mūsu labajām izrādēm nav sasniegusi skatītāju, bez kaut kāda iepriekšēja kopdarba ar mums, vai tas būtu dramaturģijas ideju līmenī, vai skatuviskajā realizācijā. Mums arī paveicies ar to, ka mums ir mākslinieciskās vadības komanda, kuras kompetences un pieredzi patiešām ir grūti apšaubīt.

Vai vēl ir Dailes teātri kāda izrāde, kurā jūs spēlējat, kad sākāt kā direktors, repertuārā bija vairākas izrādes?

Tu nevari būt direktors un tajā pašā laikā turpināt spēlēt uz savas skatuves, tas nav gaumīgi. Es to varēšu darīt tad, kad es vairs nebūšu direktors. Pēc tiem gadiem, ko esmu pavadījis uz skatuves, ceru profesiju nebūšu aizmirsis. Ja būšu, tad mani vienkārši neviens neņems, tas ir dabiski, tieši kā sportā.

Un tīri cilvēcīgi, kādas jums tagad attiecības ar aktieriem? Jūs bijāt viņu kolēģis, bet tagad direktors, vai emocionāli jums pašam bija viegli?

Aktieriem es joprojām neesmu nekāds priekšnieks. Mēs joprojām esam tie paši vecie kolēģi. Runājam par visām lietām, skatāmies otra izrādes, tāpat kā iepriekš. Nav lielāka spēka vai vara tieši manam vārdam, jo esmu direktors. Attiecībā par tehniskiem darbiniekiem, es jau nekad, būdams aktieris, ar viņiem nevarēju būt kolēģis, mēs bijām citos departamentos. Tagad es ar viņiem esmu daudz tuvāks kolēģis un man tas patīk. Es ārkārtīgi vērtēju mūsu tehnisko personālu, augsta klase.

Kādreiz jau arī ir jāsabar, jāaizrāda.

Es jau neesmu bērnudārza audzinātājs, ka man jāsabar, reizēm ir jāpieņem skarbi lēmumi un tas ir viss. Es neesmu tikai mākslinieks, man ir pietiekama pieredze biznesā. Kādreiz esmu pabijis diezgan skarbā biznesa vidē. Piemēram, 90. gados auto bizness ar milzu riskiem – poļu bandītiem un vietējiem reketiem, ko mēs visu nepieredzējām. Tad piemēram, tie gadi smagā darbā ar savu zemnieku saimniecību un beidzot Žagarkalns, kalnu slēpošanas bizness, kas vispār ir absolūti neprognozējams. Var iet labi, var iet fantastiski labi, un var iet ļoti slikti. Es esmu izgājis diezgan skarbu skolu un manī nav tāds gļēvums, ka es nevarētu pieņemt asus un nepopulārus lēmumus. Tāds ir mans darbs.

Juris Žagars

"Man maksā gan par nepopulāru lēmumu pieņemšanu, gan arī to realizēšanu. Pieņemt jau tu var ātri un likt kādam citam nokopt. Nē, tev arī līdz galam tas ir jānoved. Kā savādāk? Tu jau esi tas atbildīgais par visu."

Ko mēs varam sagaidīt Dailes teātra jaunajā sezonā?

Nākamā sezona būs spraiga. Šī sezona arī bija ļoti intensīva. Kolektīvs bija ļoti daudz strādājis un noguris. Aktieri un darbnīcas ar lielām slodzēm. Administrācija arī. Sevišķi lielie, starptautiskie projekti prasa papildu slodzi, kas agrāk teātrī nebija. Līdz ar to tāds zināms nogurums bija arī man personiski. Es tiešām jutu, ka ir smagi strādāts. Pienāca atvaļinājumu laiks un man likās, ja es tagad nedabūšu nedēļu brīvu, vienkārši nolūzīšu, kaut gan es esmu diezgan izturīgs.

Nākamā sezonā atkal mums ir saplānota intensīva un ļoti interesanta. Es tagad domāju: "Vai, mīļais Dieviņ, atkal viss tas tūlīt jau sāksies!" (nopūšas) 1. augusts, un aiziet maratons. Vienkārši non-stop skrējiens. Sākās ar Džona Malkoviča "Leopodštati". Liels, sarežģīts projekts. Daudz aktieru. Ārzemju radošā brigāde – no Francijas, Austrijas.

Pēc tam Viesturs veidos jaundarbu, kas sauksies "Spīdolas nakts", kas būs Raiņa trīs lugu kompilācija, kas atkal būs Viestura garā, negaidīta interpretācija, priekšstatu laušana u.t.t. Mēs paši ironiski saucam šo projektu par "Kas piebeidza Raini?" Tas protams būs diezgan kontraversionāls un arī galīgi ne vienkāršs un paredzams projekts.

Tad vēl lielajā zālē būs viena klasika britu komēdija. Mēs esam sapratuši, ka, ja tu nopērc gatavu Londonas Vestenda komēdiju, tā ir diezgan droša lieta. Mazāk risku. Šoreiz tā būs Londonā ar panākumiem jau vairākas sezonas spēlētā "Pīters Pens saiet sviestā". Tā pati radošā kompānija, kas veidoja mūsu komēdijas žanra hītu "Izrāde, kas saiet sviestā". Gatava izrāde, ko briti atbrauc un uzliek uz mūsu skatuves, ar mūsu aktieriem. Komēdija ģimenēm. Ar to mēs pelnīsim naudu, mazāk mākslinieciski izaicinājumi, vairāk tehniski un perfekta aktieru darba izaicinājumi.

Pēc jaunā gada "Sarkanais princis", ko iestudēs Tīts Ojasto. Viens no spēcīgākajiem šī brīža Eiropas režisoriem, igaunis ar savu starptautisko komandu, kas būs stāsts par kādu karaliskās austriešu Hapsburgu dzimtas pārstāvi, kurš pēc Pirmā pasaules kara teju kļuva par Ukrainas karali. Ārkārtīgi interesants Timotija Snaidera dokumentāls romāns, pēc kura motīviem lugu raksta mūsu Matīss Gricmanis kopā ar Tītu. Tas arī būs sarežģīts projekts.

Un pats pēdējais pavasarī, Džefs Džeimsons, režisors, kas ar panākumiem strādā Anglijā un Eiropā un ir bijis viena no spēcīgākajiem šī brīža režisoriem pasaulē, Ivo van Hova labā roka. Viņš pats mums Džefu arī ieteica. Brits, kas iestudēs pie mums…  "pagaidām vēl nezinām ko". Iespējams, Šekspīra komēdiju. Tā ir viņu attieksme, nenākt tieši ar: "Es gribu iestudēt šo vai neko." Sēžamies pie galda un domājam, kas mums te der. Tagad mēs esam tajā procesā, mēnesi to vien darām, kā mākslinieciskā komanda visu laiku lasām lērumu lugas. Viņš kaut ko piedāvā. Mēs kaut ko piedāvājam. Kamēr beidzot mums ir tāda vienošanās, un to mēs konsekventi ievērojam, ka tad, kad mūsu vadība – Žagars, Kairišs, Gricmanis, Diāna Kaijaka un Juris Vaivods, visi pieci ir izlasījuši attiecīgo darbu un visi saka jā, un režisors tam piekrīt, tikai tad tas iegūst repertuāra vienības statusu. Un katram ir veto tiesības.

Jums ir Viesturs un tad ir viesmākslinieki.

Lielajā zālē no Latvijas režisoriem tikai Viesturs viens.

Latvieši neklauvē un neprasa: Juri, man ir ideja?

Es neskatos vai tu esi latvietis, ķīnietis vai anglis, vācietis. Ir tikai un vienīgi tas, kādu kvalitāti mēs varam no tevis sagaidīt. Tavs reitings. Pozīcija topā, teiksim, kā sportā. Tavi iepriekš iegūtie punkti. Tie ir vienīgie kritēriji. Ja kāds piedāvā labu, jaudīgu materiālu, un viņa izrādēm ir bijuši panākumi iepriekš. Kāpēc man neņemt to, kas solās būt labs, tikai tāpēc, ka viņš nav vietējais? Tas nenozīmē, ka mums nebūs latviešu režisori, Mazajā zālē strādās gan Toms Treinis, gan Inese Mičule, gan Mārtiņš Eihe, viņi ir tiešām labi, un viņiem pagājušajā sezonā ir bijuši reāli panākumi.

Tas ir arī stāsts par Cēsu festivālu. Cēsu festivālā mums diezgan bieži ir jautājuši: "Es esmu Cēsu mākslinieks, kāpēc tu mani neņem festivālā?" Tāpēc, ka mani neinteresē, no kurienes tu esi, kādas piederības tu esi, mani interesē tikai un vienīgi, vai tu vari man piedāvāt to ideju vai to mākslas darbu, kas interesē maniem skatītājiem. Tas galvenais spēlētājs ir ska-tī-tājs! Skatītājam, Dieva goda vārds, neinteresē, vai režisors nāk no turienes vai turienes. Viņam interesē tikai un vienīgi gala produkts. Vai viņa samaksātie 30 eiro ir bijuši tā vērti? Vai viņš ir saņēmis labu izrādi un guvis māksliniecisko baudu?

Juris Žagars

"Ja mēs tā kopumā runājam par attieksmi pret teātra radīšanas procesu, man reizēm šķiet, ka mēs Latvijā kaut kā arvien vairāk esam aizmirsuši to, ka mūsu kungs un pavēlnieks ir ska-tī-tājs. Tas ir pats galvenais. Ļoti bieži runā par procesu, un tad retāk atzīmē, cik to tava procesa rezultātu noskatījās. Man liekas, šīs lietas nevar ignorēt, ka pasūtītājs nav Žagars, pasūtītājs ir skatītājs."

Latvijā skatītājs ir izglītots un ļoti prasīgs. Kulturāli izglītots. Tu nevari viņu paņemt ar lētu produktu. Mums ir kārtīgi jāiespringst. Mums ir jāaicina patiešām labākie režisori, lai mēs apmierinātu mūsu skatītāja prasības un gaumi. Jo mēs augstākas kvalitātes izrādes rādām, jo viņš kļūst vēl prasīgāks.

Un tad ir tā: "Nu, Žagar, mēs pie tevis redzējām sešas labākās izrādes, ko Latvijā pēdējā sezonā skatījāmies, ar ko jūs pārsteigsiet nākamgad?" Tas jau tāpat kā sportā, pagājušajā gadā iemeti tik un tik grozus, cik iemetīsi tagad. Neizbēgama blakne, jo tu labāk kaut ko dari, jo skatītājs kļūst prasīgāks.

Attiecībā par publiku, man liekas pareizi būtu tā, ka skatītājs starp teātriem ir rotējošs. Viņš iet uz labām izrādēm un viņam ir gandrīz vienalga kādā teātrī. Es nemaz negribētu, ka man ir Dailē tāda publika, kas principā neiet uz Nacionālo (Latvijas Nacionālais teātris – red.). Es neteiktu, ka tā ir laba publika. Tas nozīmē, ka viņi ir diezgan ierobežoti savās izvēlēs. Tad man ir jāsāk sekot viņu gaumei, lai viņus noturētu pie sevis. Vai es vienmēr būšu laimīgs, vai tas sakritīs ar maniem priekšstatiem, kas ir labs teātris? Jo man arī patīk aiziet uz Nacionālo, Valmieras, Liepājas vai Čehova teātri un redzēt labu izrādi.

Juris Žagars

"Mana ideālā publika ir tāda, kas iet uz visu, kas ir labs un nešķiro kurā teātrī. Tad viņu prasības atbilst manai sapratnei par to, kādam jābūt teātrim. Bet tu nedrīksti atļauties nevienu kvalitātes "noslīdējumu". Svarīgi, ka tu uzaudzē, uzkāpini to skatītāja uzticības kredītu, un tad ir jātur. Ja kāda vīnoga vīnogu bļodā ir sabojājusies, nedrīkst pastumt apakšā, tūlīt ir jāizlasa, jāaizmet. OK, tie ir zaudējumi, bet mēs to vismaz nerādām publikai."

Runājām par režisoriem, aktieriem jau jābūt mūsu pašiem?

Protams, aktieri ir mūsējie, latvieši. "Rotko" mums ir četri ārzemju aktieri. Arī "Sarkanajā princī" mums būs, iespējams, ārzemju aktieri, bet teātris jau ir valodas māksla. Es vēl pieļauju, ka latviešu aktieri ar lielu darbu var spēlēt angliski un iemācīties, dzīvojot uz vietas angliskā vidē vairākus gadus no vietas, praktiski runāt bez akcenta. Es nespēju noticēt, ka kāds ārzemnieks tik īsā laikā perfekti iemācīsies latviski, nedzīvojot šeit, lai viņš varētu kāpt uz skatuves jebkurā iestudējumā.

Tāpēc nemitīgi ir jādomā par jauno paaudzi.

Jebkurai aktieru trupai ir jābūt dinamiskai. Tai ir jābūt variablai, izejot no pieprasījuma – nākamas sezonas iestudējumiem, no tā, kas režisoriem ir vajadzīgs. Ja pat visi ir vienādā profesionālā līmenī, vienalga režisors izvēlas. Kādreiz ir tā, ka kādam ir mazāk lomu un kādam ir vairāk lomu tāpēc, ka viņš ir atbilstošāks tieši nākošās sezonas darbiem.

Juris Žagars

"Mēs kaut kā esam pieraduši pie tā, un tas arī diemžēl ir padomju mantojums, ka aktieriem ir beztermiņa darba līgumi. Nekur pasaulē aktierim nav mūža līgums, kā mums. Tas nav pareizi. Jebkuram mākslinieka līgumam ir jābūt terminētam. Jo tu jau nezini, vai tu būsi formā pēc tik un tik gadiem. Tāpat kā sportā, iedomājaties hokejistu, kuram ir beztermiņa līgums. Nevarat iedomāties. Aktiera profesija jau ļoti līdzīga."

Pēc tevis var būt konkrētajā laikā pat uz diviem, trim gadiem ļoti liels pieprasījums, bet tikpat labi pēc tam var nebūt. Vai nu tu zaudē formu vai vienkārši tavs tipāžs nākamajā sezonā nav pieprasīts. Es ļoti, ļoti ceru, ka agrāk vai vēlāk izdosies sakārtot darba likumdošanas normatīvos aktus tā, ka nākotnē neviens teātris nebūs saistīts ar aktieriem uz visu mūžu. Tas būs veselīgi pašiem aktieriem, teātrim un protams interesantāk skatītājiem.

Bet var jau būt arī otrādi, ka viņš trīs, piecas sezonas ir nostrādājis vienā teātrī un viņš pats jūt, ka būtu labi kaut ko pamanīt?

Protams, viņam piedāvā lomas citā vidē, citā teātrī. Protams, tam jābūt absolūti brīvi. Jābūt terminētiem līgumiem un vienošanām, ka es tevi paņemu uz tām un tām lomām. Nospēlē, kamēr izrāde repertuārā un brīvs. Pēc tam tu pats izvēlies, kur tu ej, kur ir tavas radošās izaugsmes potenciāls. Varbūt viens izvēlēsies spēlēt provincē, jo tur viņam mazā trupā sezonā ir četras, piecas galvenās lomas, nevis strādāt lielā teātrī, 40 aktieru trupā. Jā, tu strādāsi pie dižākiem, slavenākiem režisoriem, bet tad tu nedabūsi četras galvenās lomas vienā sezonā.

Juris Žagars

"Aktierim pašam jābūvē sava karjera. Mēs kaut kā neesam pie tā pieraduši. Tā ir viena no lielākajām padomju paliekām, kas ir latviešu teātrī, šie mākslinieku mūža līgumi. Tas ir tāds absurds, ka absurdāk tas nevar būt. Es ļoti, ļoti ceru, ka vienam no kultūras ministriem būs spēks, laiks, enerģija un, latviski runājot, aknas pieķerties šim ļoti svarīgajam teātru veselības jautājumam."

Protams, ka mums vienmēr Latvijā būs repertuāra teātris. Projektu teātris Latvijā vienkārši matemātiski nav iespējams. Repertuāra teātrim vienmēr ir vajadzīga trupa, un tas, ka trupa mainās, ir ārkārtīgi svarīgi.

Runājot par paaudžu maiņu, vai tā ir līgana?

Tai arī ir jābūt loģiskai. Tāpat kā dramaturģijā – 60% ir jaunu cilvēku lomas, pieņemsim, 20 % ir 50, 60 gadnieki un tad, iespējams, 20 % ir vecāki par 60 gadiem. Vienkārši pēc lomām dramaturģijā. Līdz ar to tādai ir jābūt arī trupai. Vienkārši, citādi rēķinot, tu nevari uzturēt trupu un dot visiem adekvātu noslodzi.

No malas skatoties izskatās, ka tas ir viļņveidīgi, kad konkrēts teātris pats sev gatavo jaunos aktierus.

Kaut kas ar šo tirgu nav kārtībā, man šķiet. Ļoti ceru, ka vasaras laikā kādas lietas vairāk noskaidrosies. Arī tīri juridiski un ekonomiski un no konkurences ierobežošanas skatupunkta un, ka rudenī Kultūras ministrija varēs nākt ar paziņojumu, ka ar tādām un tādām lietam ir tiks skaidrībā, ka tā un tā nevajag darīt un citādi atkal drīkst un vajag. Vai mēs perspektīvā redzam šādu attīstības modeli aktieru izglītībai vai citādu? Es par to tik ļoti neuztraucos, mēs ar Viesturu šo teātri tāpat vadām pēc tiem principiem, kā mēs saprotam, kas ir pareizi. Kas notiek apkārt, nu lai notiek… es neesmu no tiem, lai tērēs laiku un ņemsies ap to jezgu. Mēs šeit esam noalgoti uz zināmu laiku, pieciem gadiem, lai sasniegtu zināmu rezultātu.

Juris Žagars

"Sezonas beigās runājām ar aktieriem un nonācām pie vienota formulējuma, ka mēs šeit neesam tāpēc, ka esam draugi vai radi, mēs neesam un mums nevajag būt ģimenei. Mēs esam profesionāļu apvienība, kas darbojas ar mērķi sasniegt mākslinieciskus panākumus šeit un tagad. Proti, apmierināt mūsu prasīgo publiku un pie reizes gūt atzinību un nopelnīt naudu. Būtu stulbi, sasniegt māksliniecisko panākumus, apmierināt publiku un būt nabagiem. Es teiktu, tas būtu neprofesionāli."

Dailes teātris ir iniciators jaunam kursam [Latvijas] Mūzikas akadēmijā. Es nedomāju, ka tas ir svarīgi, lai teātrim noteikti būtu savs kurss. Cik zinu, tā nav nekur Rietumu pasaulē. Aktieri mācās tur, kur var iegūt vislabāko izglītību, un tur, kur to var atļauties un pēc tam teātri viņus izvēlas vai arī aktieris izvēlas teātri, ja viņš ir ļoti talantīgs un viņu grib vairāki.

Mēs šajā gadījumā esam tikai iniciatori kursam ar muzikālas izglītības ievirzi, mēs piedāvāsim nodarbību telpas, savus pasniedzējus, un mēs atrodam finansējumu, pārējo dara Mūzikas akadēmija. Nevis mēs atrodam naudu savā teātra budžetā vai nodokļu maksātāju naudu. Mūsu darbs ir sadarboties ar uzņēmumu no malas, kas grib un var atbalstīt aktieru izglītību. Un izrādās Latvijā tādi ir, un tie ir pašmāju latviešu uzņēmēji, nevis ārzemju vai valsts akciju sabiedrība. Un tā jau ir cerīga ziņa teātru nākotnei.

Galerijā Dailes teātris noslēdz sezonu un nosauc gada aktrisi, aktieri un izrādi