"Varēja nonākt pat līdz kautiņam": kā karš šķēla Daugavpils ukraiņu biedrību
Kā karš Ukrainā ietekmējis Daugavpils Ukraiņu kultūrizglītības biedrības darbību un vai Ukrainas bēgļu ierašanās Latvijā organizācijai ir devusi otro elpu? Saruna ar biedrības "Mrija" dibinātāju un vadītāju Nadeždu Stahovsku.
Ar Nadeždu Stahovsku tiekamies 24. augusta pēcpusdienā, kad viņas vadītajā kultūras biedrībā "Mrija" noslēgusies Ukrainas Neatkarības dienas svinēšana. Kopā ar "tv3.lv" žurnālistu sarunā piedalās arī kolēģe no pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" Sanita Jemberga.
Lai arī gaidījām, ka Ukrainas nacionālie svētki Daugavpilī būs pamanāmi, pulcējot ukraiņus ar valsts karogiem kādā pilsētas laukumā, svinīgais pasākums aizvadīts biedrības telpās šaurā lokā un klusi.
"Viņi nav mītiņotāji"
"Uzskatu, kā šādi svētki ir jāatzīmē vietā, kas dzīvo un elpo ar Ukrainu," teic Nadežda, izrādot biedrības telpas, kas mājīgi iekārtotas kādas Daugavpils daudzdzīvokļu mājas pagrabā. "Labāk cilvēkiem sanākt pie tējas tases, pavadot laiku siltā, jaukā atmosfērā nekā piketā ar karogiem."
Viņa arī min, ka informācija par biedrības organizēto svētku pasākumu bijusi publicēta tās "Facebook" lapā, tomēr cilvēki nav izrādījuši lielu atsaucību. Nav bijis arī kāda ierosinājuma pulcēties plašākā pasākumā Daugavpils ielās.
"Ja runājam par pulcēšanos pilsētas laukumā, pirmkārt, nezini, kādi cilvēki uz to var ierasties. Iespējams, arī kāds provokators atnāk. Bet šeit [pasākums biedrības telpās] esmu pārliecināta par tiem cilvēkiem, kuri te pulcējas."
N. Stahovska arī atzīmē organizācijas biedru cienījamo vecumu un ar to saistīto cilvēku veselības stāvokli: "Viņi nav mītiņotāji".
Vienlaikus biedrības vadītāja teic, ka organizācijas dalībnieki piedalījušies 4. marta mītiņā Ukrainas atbalstam pie Daugavpils Universitātes. "Tur bija arī daudz latviešu, kuri atbalsta Ukrainu. Bet manīju vien kādus piecus vai sešus Ukrainas bēgļus," atzīmē Stahovska.
"Kaut domāju, ja viņi ir raduši patvērumu un drošību Latvijā, viņiem būtu pienākums šādu mītiņu atbalstīt," viņa piebilst, atzīstot, ka nevar izskaidrot, kāpēc tas tā nenotiek.
Koris sarucis līdz ansamblim
Biedrības "Mrija" dziedātāji šovasar piedalījās jau trešajos dziesmu svētkos. Ja sākotnēji organizāciju tajos pārstāvēja vesels jauktais koris, šogad – vairs tikai ansamblis.
"Esam ļoti aktīvi, bet mūsu ir kļuvis maz," ar nožēlu atzīst biedrības dibinātāja un vadītāja.
Pirms 20 gadiem dibinātā biedrība savulaik vienoja 150 Daugavpilī un tās apkārtnē dzīvojošu ukraiņu. Šodien organizācijā darbojas tikai 22 cilvēki. Uz Ukrainas Neatkarības dienas svinībām 24. augustā biedrības telpās Daugavpilī atnāca ap desmit.
"Pēdējos gados 12 no biedriem ir devušies mūžībā," teic Stahovska. "Savukārt jaunāka gadagājuma ļaudis nu dzīvo un strādā ārzemēs. Tā daļa cilvēku, kuri dzimuši pēc 1970. gada, praktiski visi ir aizbraukuši no valsts – uz Lielbritāniju, Nīderlandi un citur."
"Daudzi uz biedrību nāca tikai tad, kad viņiem kaut ko vajadzēja, piemēram, noformēt ārvalstīs dzīvojošā ukraiņa statusu, lai uz Ukrainu varētu braukt bez vīzas (pretējā gadījumā Latvijas nepilsoņiem bija jāpērk vīzas). Lielā mērā tas arī radīja cilvēku pieplūdumu."
Karš sašķēla organizāciju
Biedrības rindas retināja arī karš Ukrainā. "Biedrībā palika vairs tikai ap 30 cilvēku, jo uz kara fona biedru vidū sākās pretstāve," skaidro Stahovska. To izdevies pārvarēt bez lieliem skandāliem, kad daļa cilvēku pārstājuši nākt uz biedrību.
"Daļai, piemēram, radinieki dzīvo Doneckā un Luhanskā, un viņi uzskata, ka arī tie ir ukraiņi. Šie cilvēki nonāca ķīlnieka lomā – aizbraukt viņi nevar, jo nav jau uz kurieni viņiem braukt…" spriež Nadežda.
"Kad neesi un nedzīvo tur uz vietas, situāciju ir grūti izprast. Viņi saka, ka arī tie ir mūsu ukraiņi, viņi arī ir mūsu brāļi un māsas. Īpaši vecākas paaudzes cilvēki nespēj aptvert, kā vienu tautas daļu var nostatīt pret otru. Tas, kas tagad notiek, patiešām ir briesmīgi."
Organizācijas vadītāja jutusi spriedzes kāpumu organizācijas iekšienē, kad biedru vidū notika politiskas diskusijas: "Varēja nonākt pat līdz kautiņam, jo ukraiņi ir ļoti emocionāli cilvēki, turklāt viņu vidū bija arī kādreizējie padomju militāristi, kuri pēc atvaļināšanās palikuši dzīvot Latvijā."
"Es to norakstu arī uz to, ka viņi ir tās paaudzes cilvēki. Un pārslēgt viņu apziņu ir ļoti grūti," spriež Nadežda, atbildot uz jautājumu, vai daļa biedru bijuši noskaņoti prokrieviski. "Tos, kuri biedrībā palika, centāmies pakāpeniski izglītot par situāciju, stāstot gan par Latviju, gan Ukrainu."
"Bija diskusijas. Kāds kaut kam piekrīt, kaut kam – ne. Bet lēnām atbira tie, kuri negribēja vairs te nākt un to visu klausīties. Viņi vienkārši pārstāja nākt uz biedrību. Un organizācijā palika tie, kuriem ir dārga Ukraina, tās tradīcijas un kultūra."
Pirms astoņiem gadiem, kad sācies karš Ukrainā, Stahovskas galvenā rūpe bijusi noturēt biedrību un novērst tās pilnīgu sabrukumu. "Man bija jāuzklausa gan viena puse, gan otra. Man vajadzēja kaut ko pateikt vieniem, kaut ko sacīt arī otriem," viņa skaidro. "Uzskatu, ka kultūra vienmēr ir jāsaglabā. Tieši caur ukraiņu kultūru, caur dziesmām mēs parādam, ka Ukraina ir dzīva, ka tā pastāv."
Bēgļiem – citas rūpes
Daugavpils ukraiņu biedrības dibināšanas laikā pilsētā un tās reģionā dzīvoja ap 3,5 tūkstoši ukraiņu. Laika gaitā daudzi no viņiem ir pārcēlušies uz dzīvi citviet Latvijā vai ārvalstīs. Vienlaikus pēdējā pusotra gada laikā pēc dažām aplēsēm Daugavpilī patvērumu raduši vairāk nekā 2000 Ukrainas kara bēgļu. Tiesa, pagaidām tikai divi no viņiem aktīvi iesaistījušies biedrības darbā.
"Diemžēl no kara bēgušie ukraiņi neizrāda lielu interesi par līdzdarbošanos kultūras biedrībā," atzīst N. Stahovska.
"Sākumā par to pat apvainojos. Domāju: kā tad tā – te ir ukraiņu stūrītis, kur nāk arī poliete, gruzīniete un latviete, jo viņām patīk ukraiņu dziesmas, interesē mūsu kultūra un tradīcijas, bet Ukrainas bēgļi nenāk."
"Tomēr vēlāk gan no sarunām ar cilvēkiem, gan no pašas redzētā uz vietas Ukrainā sapratu, ka šie cilvēki atrodas ļoti lielas nenoteiktības stāvoklī – šodien viņi ir te, bet viņi nezina, kur būs rīt," atzīmē Nadežda.
"Kāds varbūt nav atradis darbu, nāk ziema, bet viņam beidzas trīs mēnešu atbalsta periods. Ko viņam darīt tālāk? Tas nav viegli. Ziniet, viņiem šajos apstākļos nav līdz kultūrai."
"Ļoti daudzi no viņiem saka, ka vēlas atgriezties savās mājās Ukrainā, kad beigsies karš. Bet pašlaik viņi atrodas tādā nogaidīšanas posmā. Un daudzi no viņiem šobrīd ir ieslēgušies sevī kā gliemeži mājiņā," raksturo Nadežda.
Viņa norāda arī uz cilvēku rūpēm un aizņemtību, jo liela daļa Latvijā ir ieradusies nepilnas ģimenes sastāvā, visbiežāk māte ar bērniem, vai vēl vecāmāte.
"Mēs kā biedrība cenšamies palīdzēt bēgļiem, iespēju robežās esam cilvēkus uz laiku arī izmitinājuši," teic N. Stahovska. Vienlaikus viņa atzīmē, ka no bēgļu puses neizjūtot īpašu interesi par informāciju, kas ir šīs organizācijas rīcībā saistībā ar darba iespējām reģionā.
"Šķiet, cilvēkus vairāk interesē tieši materiālā palīdzība. Bet mums, biedrības pensionāriem, nav plašu iespēju tādu sniegt," piebilst Nadežda.
Kam nodot biedrības vadības grožus?
Jaunākajam biedrības "Mrija" dalībniekam ir 63 gadi, organizācijā darbojas biedri, kuri sasnieguši 75 un pat 85 gadu slieksni. Arī pati Nadežda jau ilgāku laiku domājot par savu pēcteci biedrības vadībā. Tomēr jaunas maiņas meklējumi pagaidām bijuši nesekmīgi. Piemēram, viena no kandidātēm pārcēlusies uz dzīvi Nīderlandē, cita – devusies ilgākā bērnu kopšanas atvaļinājumā.
"Biedrības divdesmit darbības gados daudz kas ir paveikts. Būtu žēl, ja tas viss nonāktu mēslainē," piebilst Nadežda, uzsverot, ka biedrības vadību tomēr būtu jāpārņem jaunam cilvēkam.
Vienlaikus cerības Nadeždai viešot nesenais Daugavpils domes lēmums veidot pilsētā pašvaldības finansētu Ukrainas kultūras centru.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
