Telts pie bruņurupuča Rīgas ielā: ko žurnālistiem stāsta Daugavpils?

Piecas dienas augusta otrajā pusē sarkanā teltī Daugavpils centrā – Rīgas ielā pie bruņurupuča skulptūras – cilvēkus par viņiem aktuāliem jautājumiem uzklausa pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" un vietējā medija "Chayka.lv" žurnālisti.

Ceturtdienas rītā pirms mobilās redakcijas atvēršanas līdzās tai cieši piebraucis apsardzes auto, un no tā izkāpuši divi vīri. Viņi te pavadījuši visu nakti. Dienas laikā teltī darbojas videonovērošana, žurnālistiem pieejama arī trauksmes poga. Vienu reizi to nācies izmantot, kad bez apsardzes palīdzības nevarēja savaldīt kādu neadekvātu apmeklētāju.

Šī, protams, ir tikai viena epizode. Kopumā sapostajā pilsētas centrā valda šķietami saticīga un draudzīga atmosfēra. Vismaz līdz brīdim, kamēr uz ielas sastaptos cilvēkus neiztaujā par politiskiem jautājumiem. Iepriekš aprakstītais nozīmē arī to, ka mobilās redakcijas drošība ir viena no ailēm mobilās redakcijas izmaksu tāmē.

Darbu uzsāk trešā mobilās redakcijas diena.
Šodien sastapsiet:
10.00-13.30 @evita_purina un Natałju Palčevsku.
13.30-17.00 @AnnijaPetrova un Innu Plavoku pic.twitter.com/jCDWogiExu

— Re:Baltica (@rebaltica) August 24, 2023

Darbs kritikas krustugunīs

Dienā, kad apmeklēju mobilo redakciju, Daugavpilī līst. Tas kolēģiem rada bažas, ka nemīlīgais laiks aizbiedēs iespējamos apmeklētājus. Tomēr cilvēki nāk. Šķiet, ka nokrišņiem ir arī pozitīva loma, jo dažs teltī uz brīdi rod patvērumu no lietus, pie viena aprunājoties ar žurnālistu. Dienas pirmajā pusē te pabijuši vairāk nekā desmit daugavpiliešu.

Vietējo attieksmi pret žurnālistu telti Daugavpils centrā centušies ietekmēt arī politiskā klimata veidotāji. Iepriekšējā dienā pilsētas medijā "Gorod.lv" parādījies neliels vēstījums ar virsrakstu "Divu mediju mobilā redakcija Daugavpilī – valsts apmaksāta akcija".

Anonīmajā publikācijā (raksts ir bez konkrēta autora) visa uzmanība veltīta vienam faktam un tā interpretācijai. Proti, tajā izcelta publiski pieejamā informācija, ka mobilās redakcijas darba organizēšanai Daugavpilī "Re:Baltica" saņēmusi valsts finansējumu 18,3 tūkstošu eiro apmērā. Un "Gorod.lv" secina, ka līdz ar to žurnālistu pozīcija "nav neieinteresēta".

"Ja valsts finansējums tiktu sadalīts uz pusēm redakciju ["Re:Baltica" un "Chayka.lv"] starpā, katra no tām par darbu Daugavpilī saņemtu 1830 eiro dienā," manipulatīvus aprēķinus veic vietējais medijs, kurš nav uzskatījis par vajadzīgu pajautāt viedokli vai skaidrojumu kādai no iesaistītajām pusēm.

Minētais "Gorod.lv" raksts, šķiet, aizskāris "pareizās stīgas" un portāla lasītāji to aktīvi komentējuši. Auditorija pamatā turpina redakcijas toņkārtā, apsūdzot žurnālistus, īpaši "Chayka.lv" līdzstrādniekus "pērkamībā" un "kalpošanā valsts varai", tai skaitā jautājumā par valsts valodas zināšanu prasību Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem.

Neapmierinātība ar žurnālistu telti Daugavpilī ir arī citā nometnē. "18 tūkstoši nodokļu maksātāju naudas vienkārši tiek notērēti," teic pie mobilās redakcijas sastaptais uzņēmējs Jānis.

"Ja cilvēki 30 gadu laikā nespēj iemācīties latviešu valodu, tas nozīmē, ka viņi vienkārši to neciena," viņš sāk savas domas pamatojumu.

Jānis

mobilās redakcijas apmeklētājs

"Kāpēc viņi vispār izvēlējās Krievijas pilsonību? Tā bija mantkārība, lai dabūtu lielāku pensiju. Un izrādās, viņi saņem divas pensijas. Tas nav godīgi pret pārējiem iedzīvotājiem. Un tāpēc man nav pieņemami, ka viņi šādi tiek aizstāvēti."

Jāņaprāt, mobilā redakcija Daugavpilī ir cilvēku "kacināšana" un "sarkanā telts strādā uz Kremļa naratīvu un propagandu": "Atkal tiks nobildēts kāds pensionārs, kurš nevar paiet, un paziņos, ka Latvijā viņus spīdzina ar valodas eksāmenu."

Sarunas gaitā runātājs precizē, ka ne jau teltī strādājošie žurnālisti to darīs, bet kāds šo aktivitāti izmantošot propagandai: "Atnāks kāds vietējais, nofilmēs te tiktoku: lūk, te ir "mūsu atbrīvotāji". To visu tā var pagriezt. Tāpēc man nepatīk šis viss."

"Svarīgi dzirdēt pašiem"

Atbildot uz šāda veida kritiku, "Re:Baltica" redaktore Sanita Jemberga uzsver, ka "mums ir svarīgi, lai Daugavpilī būtu objektīvs, Latvijas valstij lojāls medijs".

Sanita Jemberga

"Re:Baltica" redaktore

"Un mums ir svarīgi, lai mēs informāciju par šeit notiekošo iegūstam pašas, nevis kā sabiedrība dzīvojam pieņēmumos."

Komentējot sociālajos medijos izplatītos pārmetumus par to, ka mobilās redakcijas projekts ir "valsts pasūtījums", "Re:Baltica" redaktore uzsver, ka ideju par šādu darbības formu noskatījusi Maķedonijā, kur "ļoti sekmīgi trīs reģionos kolēģi tādas gada laikā atvēra".

"Izdomāju, ka otrais kara gads Ukrainā ir labs laiks, lai mēģinātu nomērīt temperatūru otrajā lielākajā Latvijas pilsētā," savu ideju, kas tika pieteikta valsts budžeta finansētajā programmā "Atbalsts nacionāla mēroga medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā", pamato Jemberga.

Viņa uzsver, ka par saņemtajiem publiskajiem līdzekļiem "Re:Baltica" atskaitīsies līdz pēdējam centam. Un skaidro, ka redakcija nav "tikai telts": "No mūsu puses tie ir pieci cilvēki – daži nedēļu, citi divas vai mēnesi strādā tikai šai redakcijai un saņem algu."

Jemberga arī piebilst, ka projekta izdevums veido dažādas pozīcijas, tai skaitā, piemēram, telts apdrukāšana, uzstādīšana un apsargāšana, mēbeļu īre, dzīvokļu īre līdzstrādniekiem, ceļa izdevumi u.c.

Turklāt sadarbības partnerim "Chayka.lv" par palīdzību "Re:Baltica" maksāšot no pašu nopelnītajiem līdzekļiem.

"Iestājieties par mums, vecīšiem"

Daugavpilieši mobilajā redakcijā vēršas ar ļoti dažādiem jautājumiem, tai skaitā par gluži ikdienišķām ķibelēm vai vizionārām pilsētas attīstības perspektīvām.

Tomēr vairākumu īpaši gados vecāka gadagājuma ļaudis vieno viens – viņi jautā, vērtē un diskutē par prasību Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem apliecināt valsts valodas zināšanas.

Cilvēkus, kuri izsakās par šo jautājumu, nereti vieno arī tas, ka viņi vēlas saglabāt anonimitāti. Daži ir gatavi nosaukt tikai savu vārdu, bet cits pat ne to.

"Aizvien vairāk cilvēku te saprot latviešu valodu, bet aizvien mazāk runā latviski," savos vērojumos dalījās kāda sieviete, kura vispirms atmeta ar roku sarunai ar žurnālistu, tomēr vēlāk atgriezās redakcijā.

Vārdu neatklāj

mobilās redakcijas apmeklētāja

"Neklausieties, ko jums stāsta, pastaigājiet pa veikaliem un paši pārliecinieties, kādā valodā jūs apkalpos."

"Man patīk suns", "ko tu gribi", "veikals", – dažas frāzes un vārdus latviešu valodā izrunā kāda gados veca daugavpiliete, kura mobilajā redakcijā dienas laikā iegriežas vairākkārt. Pirmajā reizē viņa valodas eksāmenā jau esot izkritusi, nu pieteikusies tam atkārtoti.

Sieviete stāsta, ka viņai jau skolas laikā bijusi "grūta galva" un "vairāk par trīnieku" skolā neesot varējusi nopelnīt. Tagad – vecumā – mācīties latviešu valodu viņai esot ļoti grūti. Lai gan viņa mājās "no grāmatas" valodu mācoties, neesot droša, ka eksāmenu spēs nokārtot.

"Iestājieties par mums, vecīšiem," viņa aicina, un izmisīgi prašņā, kas notiks tālāk: "vai mūs izliks aiz robežas"; "vai atņems sociālo atbalstu"; "vai nevarēsim tikt pie ārsta".

Vairāki uzrunātie daugavpilieši teic, ka prasība zināt latviešu valodu, ja tu dzīvo šajā valstī, ir pamatota. Bet tās mācīšana esot jāsāk no bērnudārza, nevis "pēkšņi jāpieprasa vecīšiem". Tomē pateikt, no kāda vecuma būtu atlaides jādod, esot grūti, jo cilvēki esot dažādi.

Mihails ir Latvijas pilsonis, kuram valsts valodas eksāmens nav jākārto. "Mans tēvs ir polis, māte – latviete. Ģimenē mēs vienmēr runājām krieviski," viņš iepazīstina ar sevi un paziņo, ka "politiķiem nevajag aiztikt Daugavpili".

Mihails

mobilās redakcijas apmeklētājs

"Mēs – dažādas tautības – te labi sadzīvojam. Un nevajag mūs no valdības puses provocēt."

Lūgts skaidrot, ko nozīmē "aiztikt" un "provocēt", Mihails iegrimst pārdomu pauzē, tad saka: "Kaut vai tos pašus pensionārus… Lai viņi dzīvo, kā dzīvojuši. Nonāk jau līdz tam, ka cilvēku uz nestuvēm stiepj uz eksāmenu."

Vai ieguvām lielāku lojalitāti?

"Tas nav stāsts par lojalitāti vai nelojalitāti," komentējot mobilajā redakcijā saņemtās cilvēku bažas un palīdzības lūgumus saistībā ar valsts valodas eksāmenu, teic Jemberga.

Sanita Jemberga

"Re:Baltica" redaktore

"Tas ir stāsts par 250 eiro par valodas kursiem, jo pašvaldība tos neorganizē pietiekamā apjomā. Tas ir stāsts par 52 eiro par eksāmena nolikšanu… Šie cilvēki ir veci un nabadzīgi. Tu viņus redzi, un tev cilvēcīgi, protams, paliek viņu žēl."

"Un tu sev uzdod jautājumu, vai mēs ar šo likumu ieguvām lielāku lojalitāti? Vai šie cilvēki, kas tagad ar mokām nokārtos šo valodas eksāmenu, vai viņi tāpēc vairāk mīlēs Latviju? Vai viņi šo valodu ikdienā lietos?" turpina "Re:Baltica" redaktore. "Tu viņus redzi: nē, viņi nelietos to valodu. Viņu dzimtā valoda un mājas valoda ir krievu."

Jemberga arī skaidro, ka Daugavpilī ir sastopamas šī jautājuma visas puses: "Te nav tikai latviešu dominējošā "kur jūs bijāt 30 gadus?". Tu redzi arī reālās sekas tiem cilvēkiem, kuri tiešām nav iemācījušies latviešu valodu un atzīst, ka paši pie tā ir vainīgi, bet kuriem tagad ir vienkārši bail. Viņi nesaprot, kas ar viņiem notiks."

Žurnāliste atzīmē, ka lielai daļai cilvēku, kuri atnāca tieši ar šo problēmu, bijuši daudzi neatbildēti jautājumi, sākot no tā, kā pierakstīties eksāmenam un beidzot ar to, vai viņi septembrī tiks izraidīti.

Sanita Jemberga

"Re: Baltica" redaktore

"Tu ieraugi viņus kā dzīvus cilvēkus, tu neredzi viņus kā kaut kādus mistiskus, naidīgus krievu pensionārus. Lielākā daļa no viņiem vienkārši grib nodzīvot savu dzīvi un viņi nesaprot, kāpēc viņiem pēkšņi kaut kur būtu jābrauc."

"Ar latviešu bērnu bērnudārzā ir jārunā latviski"

"Chayka.lv" galvenā redaktore Inna Plavoka teic, ka līdzdalība mobilās redakcijas projektā Daugavpils medija redakcijai ļāvušas ieraudzīt un dziļāk izprast pilsētā dzīvojošo latviešu problēmas, īpaši, ja cilvēks nesaprot krievu valodu.

"Jāatzīst, ka līdz šim neesam tām problēmām pievērsušies. Pamatā strādājam ar krievvalodīgo auditoriju, mums ir tikai portāla krievu valodas versija, līdz ar to esam fokusējušies uz viņu problēmām," teic redaktore.

Kā piemēru žurnāliste min situāciju ar jaunu speciālistu, kurš no Vidzemes pārcēlies uz dzīvi Daugavpilī, iekārto savu bērnu latviešu dārziņā, bet bērns ir stresā, jo daļa personāla ar viņu nerunā latviski.

Inna Plavoka

"Chayka.lv" galvenā redaktore

"Es nevēršos pret krievvalodīgajiem vai pret krievu valodu. Bet mēs, diemžēl, bieži vien redzam tikai savas problēmas. Mēs nepamanām latviešu auditorijas problēmas – viņiem, dzīvojot Latvijā, ir visas tiesības lietot latviešu valodu."

Viņa mudina rīkoties: "No mūsu puses tas nozīmē mācīties latviešu valodu. Latvieši noteikti jutīsies mierīgāk, ja redzēs mūsu izpratni par to, ka dzīvojam Latvijā, ka šeit ir jāprot latviešu valoda, ka ar latviešu bērnu bērnudārzā ir jārunā latviski."

Redaktore arī sola aktīvāk domāt par portāla "Chayka.lv" versiju latviešu valodā, kam līdz šim trūcis finansējuma.