Kā runāt par seksualitāti ar jauniešiem, kuri pasauli uztver citādāk
Lielai daļai vecāku runāt un izglītot savas atvases par seksualitātes tēmu jau tā ir gana sarežģīti, bet ja bērniem ir arī kādi intelektuālās attīstības traucējumi, šīs sarunas kļūst vēl grūtākas un izpratne – ko un kā darīt – trūkst. Turklāt runa ir ne tikai par to, kāda uzvedība ir sociāli pieņemama un kāda ne, bet tas skar arī drošību, lai šie bērni netiktu pakļauti seksuālās vardarbības riskam.
Daudziem bērniem ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem, arī autisko spektru, trūkst pašaprūpes prasmes. Viņus gadiem kopj citi cilvēki, piemēram, palīdzot labierīcībās vai mazgājoties. Sākumā tie ir vecāki, vēlāk mācību iestādēs aprūpē iesaistās arī citi pieaugušie. Šo bērnu uztverē ir ļoti izplūdusi robeža starp to, kas ir publisks un kas privāts.
"Diemžēl pavisam nesen vecāki dalījās faktā, ka viņi bija skolā un redzēja, ka meitenei pamperis tiek mainīts gaitenī, citu bērnu klātbūtnē, kas nozīmē, ka šajā brīdī meitenei tiek iemācīts, ka nekas nav privāts. Un šie bērni, kuriem netiek mācīts robeža starp publisko un privāto, viņi ir daudz vieglāk pakļauti seksuālajai vardarbībai," skaidro Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa.
Par ļaunprātīgu izmantošanu noraizējusies ir arī Aleftina, kuras 16 gadīgā meita Anna, ļoti uzticas cilvēkiem, tostarp pilnīgi svešiniekiem. Neesot dienas, kad ar savu pusaudzi nerunātu par to, kāda uzvedība ir un kāda nav pieļaujama kontaktā ar citiem.
"Mēs mācāmies. Mēs mācāmies un mācāmies," saka pusaudzes mamma Aleftina Dejeva.
Taču ar runāšanu vien nepietiekot. Nākas arī uzraudzīt.
"Tā seksualitāte jau nav tikai sekss, kā var šķist, tas ir daudz dziļāk un plašāk, un tās robežas ļoti, ļoti izplūst – pieskārieni, draudzība, mīlestības veidi, tas viss ir tajā seksualitātē. Arī ķermeņa daļas."
Rīgas 5. pamatskolā/attīstības centrā mācās bērni un pusaudži ar garīga rakstura traucējumiem, trešdaļa no audzēkņiem ir ar autisko spektru. Direktore norāda, ka skolotāji par robežām māca nepārtraukti.
"Viens no svarīgākajiem punktiem attiecībā uz seksualitātes mācīšanu, ka tu nevari iet klāt jebkuram cilvēkam un ķerties apkārt, un arī tev tieši tāpat nevar nākt un ķerties klāt, un bieži vien cilvēkiem ar autisko spektru ir ļoti grūti izprast ķermeni, viņi var pienākt klāt otram cilvēkam un stingri viņu apķert un viņu paostīt, jo tā ir viņu sensorā vajadzība," skaidro Rīgas 5. pamatskolas -attīstības centra direktore Iluta Vilnīte.
Lai mācītu bērnus ar autismu par seksulitāti, par ķermeni un tā norisēm pubertātes laikā, skolotāji izmanto vizuālos materiālus – atgādnes ar attēliem un sociālos stāstus.
"Cilvēkam ar autisko spektru ir svarīgi arī redzēt, viņam nepietiek tikai ar mutisku stāstījumu, reizēm tās var būt kadrētas filmiņas, nevis vienkārši filmiņas, kā mēs to saprotam, bet tā kā kadrētas, pa fragmentiem, jo viņiem vieglāk ir uztvert šādu informāciju."
Turklāt vizuālajam mācību materiālam ir jābūt pēc iespējas reālistiskam un tiešam.
"Piemēram, higiēnas pakešu nomaiņa, ja mēs mācam par seksualitāti, tad tur ir ļoti konkrēti, kas aiz kā seko ar vizuālām atgādnēm, attēliem, katru reizi no jauna jāmāca, kā tas notiek, lai nerastos šī diskomforta sajūta. tas ir intensīvs darbs, bieži vien vairāku mēnešu darbs, pat pusgads reizēm pat gadu vajag."
Mākslas akadēmijas studente Nikola Šmite kā bakalaura darbu radījusi sociālo stāstu veidošanas rīku Kails un Kaila, tas palīdzētu mācīt par seksualitāti jauniešus ar autiskā spektra traucējumiem. Rīka lietotāji var paši veidot arvien jaunus sociālos stāstus.
"Šī metode ir pārbaudīta, to plaši izmanto arī klīniskie psihologi Latvijā, tā ir laba, pārbaudīta metode, bet problemātika ir tajā – ka ne visi prot izmantot sociālos stāstus, kā arī kopumā vizuālie materiāli, kuros ir atainoti seksuālās veselības jautājumi, tādā kvalitatīvā veidā, ir ļoti maz."
Būtiski, ka sociālais stāsts ir pieejams arī kartīšu formā.
"Sociālo stāstu veidošanas rīkā būs iespējams to sociālo stāstu izprintēt – , ir svarīgi, ka ir taktilā formā, taustāms, rokā ņemams. A puse paredzēta jaunietim, B puse – ir kā pamācība vecākam vai speciālistam, kurš stāstīs šo sociālo stāstu."
Pagaidām šis rīks ir prototipa stadijā, tā autore norāda, ka vajadzīgs gan finansējums, gan programmētāji, kas to tālāk iedzīvinātu. Šāds rīks būtu noderīgs arī vecākiem un pedagogiem.
"Protams, ka skolotājiem būtu daudz ērtāk, ja viņiem būtu pieejami materiāli, tie paši sociālie stāsti – daudz plašāk un ar dažādām niansēm. Skolotāji tērē daudz laika, lai sagatavotu materiālus, izprintētu, ielaminētu, būtu ļoti labi, ja būtu sastrukturizēti dažādi šie mācību materiāli."
Autisma apvienības vadītāja norāda, tēmu par seksualitāti nedrīkst atstāt novārtā, pretējā gadījumā ir jārēķinās arī ar nevēlamām grūtniecībām.
"Pirms pandēmijas mēs uzzinājām, ka Latvijā ir viena speciālā skola, kur seksuālās izglītības jautājumi vispār netiek skatīti šajā skolā un, protams, ka mēs zinām, ka šī informācija ir jāsagatavo īpaši šiem bērniem, bet toties šajā skolā pirmdienas rītā meitenes tika sūtītas uz tualeti čurāt uz grūtniecības testiem."
Bērziņa norāda, tā ir cīņa ar sekām, ja speciālo skolu pedagogi un vecāki nav atraduši veidus, kā par seksualitāti macīt pusaudžus ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
