Ar Kokinu ģimeni "Degpunktā" tikās "Lejas Dančos" divas nedēļas pēc postošā ugunsgrēka, kas apgrieza viņu dzīvi kājām gaisā. Augšstāvu, kurā dzīvoja Rolands, viņa sieva Ina un 14 gadus vecā meita, liesmas iznīcināja pilnībā, savukārt pirmais stāvs, kurā rosās ģimenes kodols – Dagmara un Rihards, pēc ilgiem uzkopšanas darbiem un ūdens spaiņu nēsāšanas, beidzot ir apdzīvojums.
Pateicoties SIA "Rūķīšī" atbalstam, kas uzdāvināja saimei tentu, pēdējās dienās mitrums saglābtajās istabās vairs tik daudz netiek un naktis var aizvadīt sausā gultā.
Nelaime piezagās 13. janvārī. Kamēr liesmas ar katru minūti izplatījās arvien plašāk pa ēkas augšstāvu, pirmajā stāvā, neko vēl nenojaušot, ģimene pavadīja brīvdienu vakaru. Pirmie vēstneši par ugunsgrēku, bija savdabīgi trokšņi. Kad tiem visi sāka pievērst uzmanību, apstaigājot māju, Ina pamanīja dūmus.
"Es nokliedzos visiem, ka ugunsgrēks. Un jāskrien ir ārā. Paķēru meitiņu un skrējām pa sāna durvīm ārā. Tad es vēl mammu un tēti neredzēju. Domāju, kur viņi ir? Viņi bija pa dārza durvīm izgājuši. Uzreiz, izskrienot ārā, zvanīju ugunsdzēsējiem. Visa šoseja bija apstājusies, brauca un palīdzēja mums," ar asarām acīs stāsta nama saimnieces Ina.
Savukārt nama saimniece Dagmara saka lielu paldies pašvaldībai: "Viņi uzreiz bija klāt. Arī ātrā palīdzība atbrauca. Pašvaldības policija pat ļoti atsaucīga. Mēs visu laiku sēdējām viņu mašīnā. Viņi pat aizveda padzert tēju."
Rolands bija Rīgā, tovakar stipri sniga un, lai kā viņš censtos pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, laikapstākļi to neļāva. Viņam izpalika liesmojošā nama skati, bet priekšā sagaidīja jau izpostītas mājas.
"Es uzreiz pēc ugunsdzēsējiem zvanīju Rolands un kliedzu, ka ir ugunsgrēks. Es uztraucos, jo nevarēju saprast, kur ir vecāki. Cilvēki, kas iebrauca no šosejas, skrēja meklēt. Meitene Elvita sala, jo viņa man iedeva savu jaciņu," valdos asaras stāsta Ina un ir pateicīga par lielo cilvēku atbalstu: "Sajūta bija tāda, ka stāvi kā murgā, filmā, kad uz to skaties no malas. Briesmīgi."
Daudz palīgu jau ir bijis un no ģimenes puses izskan patiesi daudz "paldies" vārdu. Un cerams, ka būs iemesls būt pateicīgiem vēl un vēl.
Pagaidām eksperti nevar pateikt kādā stāvoklī ir mājas sienas un vai nams ar laiku nebūs jānojauc. Tas būs skaidrs tikai vēlāk, kad visas konstrukcijas nožūs. Pagaidām vien dota atļauja ēku apdzīvot. Sausajās istabās turpina dzīvot Dagmara un Rihards, savukārt Rolands un Ina apmetušies Grobiņā.
"Mammīte pateica, ka šis ir viņas dzimtas mājas un viņa no šīs mājas nespers kāju ārā. Tā abi, mammīte ar tēti, šeit dzīvojas. Es pārdzīvoju, Visu laiku kaut kur gāzās ūdens, sniegs. Pēc tam domāsim tālāk, ko darīt iekšpusē, jo viss griezti gāžas iekšā. Visi vadi ir sakusuši. Visa dzīve ir jāsāk no jauna. Esmu priecīgs, ka mums izdevās uztaisīt jauno virtuvi pirms kāda laika. Tā ir vienīgā puslīdz dzīvā vieta, kur var apsēsties pie galda, paēst. Tur mums ir malkas plīts, kur mēs varam siltumu dabūt," valdos asaras stāsta ģimenes galva.
Ejam apskatīt malkas krāsni un mājā satiekam Rihardu. Viņš 13.janvāra rītā salauza roku, vakarā, izskrienot no degošās mājas plikām kājām, bija spiests vien noskatīties liesmu mēlēs. Šobrīd vīrietim visvairāk kremt tas, ka nevar aktīvi palīdzēt ar fiziskajiem darbiem. Viņš nāk talkā ar padomu. Ļoti sirds sāp par kaķiem, kas ugunsgrēkā zaudēja dzīvību.
"Kad sākās ugunsgrēks, es izskrēju pa istabām. Domāju, ka kāds ir, lai varu izlaist laukā, bet neviens nebija," stāsta Rihards un piebilst: "Kad tīrīja virtuvi, tad atrada. Viņš bija noslēpis. Kur viņu apglabāja, man neviens neteica. Un otrs kaķis bija melns. Vai viņš sadega? Varbūt viņš pārnāks."
Ina ar vīru ir apņēmības pilna nepadoties un par spīti grūtībām, darīt visu iespējamo, lai Dagmara un Rihards nezaudētu iespēju vecumdienas pavadīt mierā un siltumā, kā arī paši atkal nostātos uz kājām.
"Tas kurzemnieka spīts jau ir iekšā. Mēs tiksim galā," saka Rolands.
Dagmara piebilst, ka viņi visu mūžu ir bijuši strādīga ģimene: "Gan jau izturēsim."
"Ja kāds var kaut ko palīdzēt, piemēram kokmateriāliem, lai varam uzlikt pagaidu jumtu, lai negāzās lietus ūdens iekšā. Mēs būsim priecīgi, pateicīgi. Elektrības mums mājās nav. Mēs tikai pagaidu variantu ievilkām no saimniecības ēkas, cik ar pagarinātu var dabūt," saka Rolands.
Organizācija pēcugunsgrēka atvērusi Kokinu ģimenei ziedojuma tālruņus, lai ikviens, kurš spēj un ir gatavs sniegt saimei palīdzīgu roku finansiāli, to varētu izdarīt vien ar vienu zvanu.
Zvanot uz numuru 90203909 grūtībās nonākušajai ģimenei būs iespējams ziedot 1,50 eiro, savukārt zvanot 90006860 tiks ziedoti 4,27 eiro.
Ikviens, kurš vēlas privāti sazināties ar ģimeni, ir aicināts zvanīt Rolandam pa tālruni 29756080.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
