TV3 Ziņas no Kijivas: kara otro gadadienu ukraiņi sagaida ar sāpēm, bet pārliecību par uzvaru
Ar iedzīvotājiem Ukrainas galvaspilsētā sarunājās TV3 Ziņu žurnāliste Ieva Vārna, kas kopā ar operatoru Sergeju Medvedevu šobrīd atrodas kara plosītajā valstī.
Pēc divām nedēļām aprit jau divi gadi, kopš Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Sāpes, ko šis karš ir atnesis ukraiņu tautai, var skaidri redzēt šeit, galvaspilsētā Kijivā.
Tā ir piemiņas siena tiem puišiem un meitenēm, kuri ir atdevuši savas dzīvības cīņās ar Krievijas okupantiem. Tā ir vieta, kur karavīru tuvinieki atnes fotogrāfijas, lai tādējādi godinātu savus mīļos, kuri zaudējuši dzīvības.
Šeit pie Svētā Mikolaja klostera mūriem, kur izveidota piemiņas siena Krievijas sāktā kara upuriem – sastopam Mariju ar tēti – viņi atnākuši nolikt ziedus, pie šīs sienas ir arī viņu tuvinieka – brāļa un dēla – portrets. Puisis gāja bojā kaujās pie Černihivas.
Vecāki pielika šeit viņa bildi, tas ir viņš, viņam bija tikai 24 gadi. Ir ļoti smagi, ļoti smagi, kad iet bojā tik daudz mūsu puišu un mēs neredzam galu, neredzam, kad tas beigsies. Man ir grūti runāt, īpaši pēc brāļa nāves. Vienkārši gribas, lai krievi liek mūs mierā, lai mēs varam dzīvot savā valstī mierā, veidot savu un bērnu nākotni.
Miljoniem izpostītas dzīves un milzu sāpes, kas nekad netiks piedotas – tā par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā saka Boriss. Arī viņš šeit atnācis nolikt svecīti sava brālēna piemiņai.
"Ir pagājuši divi gadi, bet joprojām nav vārdu, lai izteiktu tās sāpes par to, kas notiek. Šis karš ir tieši skāris mani un manu ģimeni, mēs zaudējām sev tuvu cilvēku un tas ļoti sāp.
"Bieži dzirdam, ka mums vajagot sēsties pie miera sarunām… Bet ziniet, mēs nevaram šo visu piedot, šīs sāpes mēs nepiedosim nekad. Mēs dzīvojām labu dzīvi, veidojām savu valsti, bet viņi atnāca pie mums ar ieročiem un atņem mūsu cilvēku dzīvības – mūsu brāļu, māsu, mammu, bērnu. Tas ļoti sāp."
Šis karš ir skāris katru ukraini, atņemot tuviniekus, mājas, dzīvi, kas veidota bijis jāpamet un jāsāk no jauna. Žanna un Oleksandrs ir dzimuši Krimā, kad krievi Ukrainai piederošo pussalu okupēja, viņi aizbēga, atstājot visu.
Astoņus gadus vēlāk atkal pilna mēroga iebrukums un dzīve jāspēj veidot kara apstākļos. Taču viņi nešaubās, ka Ukraina uzvarēs un zina, ka pienāks diena, kad viņi atgriezīsies savā dzimtajā Krimā.
Gaidām, nevaram sagaidīt, kad tas beigsies. Sagaidīsim. Mēs ticam, ka uzvara ir mūsu pusē. Šī ir mūsu valsts, šīs ir mūsu robežas. Mana dzimtā un mīļā Krima, kur es zinu, ka atgriezīsimies. Mēs jau plānojam, kā mēs brauksim 10 automašīnu kolonnā uz savu mīļo Ukrainas Krimu. Brauksim ar draugiem atpūsties, sauļoties, ķersim krabjus un mīdijas. Nedrīkst, tie ir Sarkanajā grāmatā, nedrīkst krabjus ķert. Abi smejas. Mēs esam cilvēki, kuri neļaujas bailēm, krievi mūs nesalauzīs – kad skan trauksmes sirēnas, mēs lūdzamies, bet nekļūstam mazi un neaizsargāti, mēs palīdzam un sargājam viens otru.
Vienlaikus gan Kijivā jūtam, ka papildu ciešanām, ko rada okupantu nemitīgie raķešu triecieni, cilvēkiem sāp Rietumu vilcināšanās militārās palīdzības sniegšanā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
