"Ārpus zonas: Polārais loks": Pārgājiena dalībniekiem finišā kopā ar somu no pleciem novēlies arī cits smagums

Pēdējās dienas rītā dalībnieku vidū jūtams patīkams satraukums, bet arī nelielas skumjas. Rojs Rodžers smejot teic, ka atlikušos kilometrus varētu noskriet vai vismaz noiet bez pauzēm. Savukārt Kaspars Breidaks gaisā virmojošās sajūtas salīdzina ar filmas "Titāniks" beigām – ir prieks, ka tas viss tūliņ beigsies, taču tas arī nāk ar sava veida smeldzi un skumjām.

Dalībnieku solis līdz pēdējam sezonas autobusam patiesi ir krietni raitāks, vismaz salīdzinot ar trešo un ceturto dienu, kad teju ikviens piedzīvoja lūzuma punktu. Bet, sasniedzot takas finišu, no visu mutēm izlaužas sajūsmas spiedzieni, ko pavada silti apskāvieni, apsveicot vienam otru ar paveikto.

Pēc ar kājām pieveiktiem 120 kilometriem atziņas katram ir savas, taču visus vieno ne tikai kopīgi piedzīvotais, bet arī to pavadošā sajūta – sešu dienu ilgais gājiens kaut kādā veidā ir mainījis visus.

Dziedātāja Būū atzīst, ka noslēgumā viņai ir dalītas sajūtas. No vienas puses ir atvieglojuma vilnis un liels lepnums, bet otras – vilinājuma atgriezties pilsētā nav. Viņai īpaši skaists mirklis pārgājienā likusies pirmoreiz dzīvē piedzīvotā ziemeļblāzma, kā arī izbaudījusi katru apzinātības brīdi.

Influenceris un mākslinieks Rojs Rodžers stāsta, ka Karaļa takā atstājis daļu sevis. Takas beigās no pleciem kopā ar smago somu novēlies arī cits, emocionāls smagums. "Es esmu no kaut kā atbrīvots. Viena lieta, ko zināju simtprocentīgi, ka tu izej ārā no šīs takas kā cits cilvēks. Kaut kas pa ceļam notiek. Un to var redzēt mūsos visos, ka ir daudz kas mainījies," teic Rojs.

Viņš arī uzsver, ka visiem kopā izdevās pierādīt sakāmo – ja gribi tikt ātri, ej viens, ja gribi tikt tālu, ej kopā. "Un mēs tikām tālu," saka Rojs.

Drošības eksperts Tomass Pildegovičs jau pēdējās dienas rītā atzina, ka viņam pietrūks citi pārgājiena dalībnieki un dziļās, patiesās un vieglās sarunas ar tiem. Pēc pievarētiem 120 kilometriem viņam ir dziļa gandarījuma sajūta un atziņa – viņš gribētu būt viens no tiem, kas šādās avantūrās iesaistās biežāk.

Radio "Star FM" balss un TV personība Baiba Sipeniece-Gavare smejot saka: "Lai piedod man olimpieši, bet es tiešām jutos kā olimpiskajās spēlēs finišējusi. Vienalga kurā vietā, bet galvenais, ka finišējusi." Braucot uz pārgājienu, viņa bažījusies, vai maz spēs Karaļa taku pieveikt, taču visgrūtākajos brīžos domās atgriezusies pie sev tuvo cilvēku sacītā pirms braukšanas – tas palīdzējis nečīkstēt un iet tālāk.

Baiba gan neslēpj, ja grupas vadītāj un TV personība Kristīne Garklāva pārgājiena noslēguma dienā piedāvātu iet vēlreiz, viņa nepiekristu. Bet vai nožēlo dalību? Arī nē. "Tāds piedzīvojums tādiem cilvēkiem kā man tiek dots vienreiz dzīvē," teic Baiba.

Viņa arī iedrošina sievietes Baibas vecumā, proti, nebaidīties darīt trakas lietas un neklausīt nevienu, kas saka – tu nevarēsi. Ar tādiem cilvēkiem nav jēgas tikties. Jādzīvo tikai ar tādiem, kas iedvesmo.

Trīskārtējs olimpietis Kristaps Zvejnieks pārgājiena noslēgumā pauž, ka nesaprot, kāpēc jau iepriekš nav devies vairāku dienu pārgājienos. Tiesa, arī viņam kā izbijušam profesionālam sportistam 120 kilometri kājām nebija viegli pieveicami. "Arī es esmu tikai cilvēks, jūtu, ka kājas kādā brīdī piekūst," teic atlēts.

Zvejnieks arī pastāsta, ka sajūtas un piedzīvojuma gars ārpus zonas ir pilnīgi cits, nekā ienākot tajā atpakaļ. "Bieži vien mums liekas, ka redzam reālo pasauli telefonos, televizorā un visur citur, bet reālā pasaule, kas ir šeit, ir visīstākais un kaut kas daudz foršāks."

Reperis Prusax neslēpj, ka šis bija lielākais piedzīvojums viņa dzīvē, kas licis apjaust arī pavisam ikdienišķu lietu vērtību, piemēram, normāla krēsla, gultas vai labierīcību. Viņš atzīst, ka ceļā sastapās ar diviem lūzuma punktiem. Trešās dienas vakarā Prusax iekāpis guļammaisā un paraudājis, savukārt ceturtajā dienā bijis tik mentāli un fiziski noguris kā jebkad. "Katra šūna manī bija gatava padoties, bet tu jau esi nogājusi vairāk nekā pusi. Ko tu darīsi? Iesi atpakaļ?" retoriski vaicā reperis.

Prusax arī atklāj – gājiena laikā sapratis, ka vēlas strādāt pie savas fiziskās formas, jo brīžam izjutis kaunu par to, cik vājš juties savā ķermenī. Tāpat viņš labprāt vairāk laika pavadītu pie dabas. "Dzīvojot betona džungļos, esmu aizmirsis, cik daudz mums ir ko redzēt uz šīs zemes."

Savukārt radio balss un imprivizators Kaspars Breidaks pauž, ka Karaļa takai vēl ilgu laiku būs ilgstošs nospiedums viņa dzīvē un personībā. Pēdējos kilometros viņš domājis par cilvēkiem, ar kuriem taka kopā pieveikta. Par to, kā visi šo dienu laikā saauguši, ko izdzīvojuši un piedzīvojuši kopā. Un tas visus vienos uz mūžu.

Breidaks arī atzīst, ka mēs, cilvēki, bieži vien esam par sevi sliktākās domās, nekā vajadzētu būt. Mēdz, protams, būt arī neobjektīvi labs viedoklis par savām spējām, bet biežāk lielākajai daļa nav ne jausmas, uz ko mēs patiesībā esam spējīgi un cik mūsu griba ir stipra. "Loģiski, ka pēc pirmajām divām vai trim dienām, ja būtu iespēja izstāties, raksturs tai brīdī, iespējams, padotos. Bet labi, ka tādas iespējas nav. Tad tu vienkārši celies, ņem somu un ej."