Pa Dalailamas mājām. Potalas pils, Drepungas klosteris un sarunas par Budu

Izrādās, Tibetā esam ieradušies pavisam īpašā laikā – šajā mēnesī tiek svinēti Saga Dawa svētki, kad pieminēta Budas dzimšana un apgaismība. Kā gids saka, šajā mēnesī visi lūgšanas skaita biežāk, jo tad svētība atgriežas dubultā. Tāpēc tieši tagad Tibetā ir tik daudz svētceļnieku un tik daudzi, kas ap svētvietām veic koru jeb to apriņķošanu, bieži vien guļus ar ķermeni noklājot visu ceļu.

Mūsu diena sākas ar viesnīcas cenā iekļautajām brokastīm un noskatīšanos uz ķīniešiem, kas bufetē piekrāmē pilnus šķīvjus un tos pašus atstāj, lai ēdiens tiktu izmests. Mēs esam vienīgie "baltie", bet ir daudz ķīniešu un arī mongoļu tūristu.

Un, lai arī esam iegādājušies vietas grupas tūrē, jo privātā maksā ļoti daudz, izrādās, ka neviens cits angliski runājošais uz šiem datumiem nav pieteicies. Līdz ar to nu mums sanāk privātā tūre par grupas tūres cenu!

Potalas pils – Tibetas arhitektūras šedevrs

Ar gidu dodamies uz Potalas pili. Potalas pils ir Tibetas orientieris un Tibetas arhitektūras šedevrs. Pirmo reizi to 7. gadsimtā uzcēla 33. Tibetas karalis, un vēlāk 17. gadsimtā to pārbūvēja 5. Dalailama. Kopš tā laika Potala ir bijusi Dalailamas un viņa valdības mājvieta. Potalas pils ir augstākā pils pasaulē. Tās attēls parādās uz 50 juaņu banknotes. Un, protams, šī pils ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Te jāpiemin, ka pirmais Tibetas karalis bija Njatri Cenpo. Tiek uzskatīts, ka viņa valdīšana sākās jau 127. gadā pirms mūsu ēras. Tomēr 33. Tibetas karalis, Namri Songzen, kas uzcēla Potalas pili, apvienoja dažādās tibetiešu kopienas un izveidoja centralizētu valdību.

No 7. līdz 9. gadsimtam viņš un viņa pēcnācēji turpināja apvienot tibetiešu apdzīvotās teritorijas un iekarot kaimiņos esošās, konkurējot ar Ķīnu. Tomēr 9. gadsimtā tibetiešu mūks nogalināja pēdējo karali, jo tas sāka iznīdēt reliģiju. Kad mūks karalim krūtīs iešāva bultu tieši priekšā svētajam Jokhar templim, Tibetas karaļvalsts atkal palika sadrumstalota un decentralizēta.

Pati Potalas pils tika uzcelta uz 130 metrus augstā Marpo Ri kalna. Saskaņā ar vairākām senām leģendām, kalnā atrodas svētas alas, kurās dzīvoja Bodhisattva Avalokiteshvara – līdzjūtības iemiesojums (apgaismota būtne, kas izvēlējusies palikt uz Zemes), tāpēc karalis Songcens Gampo 7. gadsimtā šīs alas izmantoja savai meditācijai un te uzcēla pili. 17. gadsimtā piektais Dalailama nolēma pārcelt savas budisma Gelugpa sektas mītni no Drepungas klostera tieši uz Marpo Ri kalnu.

Un tā 1645. gadā tika sākts darbs pie Baltās pils vietā, kur to aizsāka būvēt 33. karalis. Pils gan sastāv no trīs dažādu krāsu ēkām – baltā ir administrācijas ēka, kur atrodas Tibetas valdība. Sarkanā ēka ir paredzēta reliģiskām aktivitātēm.

Savukārt dzeltenajā daļā dzīvo mūki. Nav zināms, kurš uzsāka Sarkanās pils celtniecības darbus. Tomēr interesanti, ka tad, kad piektais Dalailama nomira 1682. gadā, viņa nāve tika slēpta līdz pat Sarkanās pils būvniecības pabeigšanai 12 gadus vēlāk, jo tibetieši baidījās, ka ienaidnieki, uzzinājuši par Dalailamas nāvi, iebruks Tibetā. Par Dalailamas aiziešanu tika paziņots tikai tad, kad viņš tika bērēts nesen pabeigtajā Sarkanajā pilī.

Kopš piektais Dalailama pirmo reizi pārcēlās uz Potalu, tā kļuva par visu nākamo Dalailamu galveno dzīvesvietu. Tajā pašā laikā tā kļuva par Tibetas valdības mītni, reliģisko skolu un svarīgu svētceļojumu galamērķi, jo tajā atrodas Dalailamu kapenes. Trīspadsmitais Dalailama atjaunoja Potalas pili, pievienojot Baltajai pilij dažas telpas un Sarkanajai pilij vairākas kapelas. 1959. gada kultūras revolūcijas laikā Potala bija viena no nedaudzām ēkām, kas netika nopietni bojāta, jo, kā mums stāsta, armijnieki šeit glabāja rīsus, un tāpēc to nedrīkstēja aizskart.

Dodamies pils izpētē. Mūsu gids vada tūres jau septiņus gadus, pēdējo četru gadu laikā tam esam pirmie ārzemju tūristi. Un viņš ir priecīgs, jo ar ķīniešiem iet grūtāk – uzreiz nāk lielas grupas, kas padara pilsētas izpēti sarežģītāku un laikietilpīgāku.

Budisms māca dzīvot šai dienai, kas notiks "kaut kad pēc tam"

Protams, daudz runājam par budismu. Jāsaka gan, ka Butānā, kur arī bez gida ārzemnieki nedrīkst ceļot, mūsu pavadonis bija izcils, līdz ar to arī no šī gaidījām ko īpašu… Tomēr, lai arī tibetiešu vīrs ir zinošs, ejot tempļos tas nepārstāj runāt par katru no Bodhisattvām un par gadskaitļiem, kas tāpat mums izskrien no prāta…

Un, manuprāt, tomēr ir dažas vietas, kur vajag apstāties… un apstāties klusumā. Klusums ir Visuma valoda. Tikai klusumā iespējams sajust tik dziļi, tikai klusumā iespējams pa īstam ko piedzīvot…

Nevis paklausīties, pierakstīt, atstāstīt, un atķeksēt sasniegto vietu… Varbūt tā raduši citi tūristi, bet mums kaut kā pietrūkst…

Pietrūkst bijības šādās neaprakstāmi skaistajās un svētajās vietās. Butānā pie katras svētvietas veicām noteiktu rituālu, jo gids uzskatīja, ka tā būtu labi mums pašiem; šeit gids visiem lūdzējiem pa vidu skaļi klāsta, kurš budisma skolotājs ir svarīgāks, un kurā rāmī ievietota kāda bilde.

Protams, griežam lūgšanu ratus, sakot mantru, kas uz lūpām ir katram tibetietim: "Aum mani padme hum"… Bērniem tā pat neesot jāmāca, jo vecāki visas dienas garumā to atkārto. Tāpat kā mūsu gids. Tas saka – nav noteikta skaita, kurā mantra jāsaka, bet vienmēr taču tai laiks atrodas.

"AUM" gids izskaidro citādāk kā indieši: "A" simbolizē ķermeni, "U" – runu, "M" – prātu. Savukārt "Mani" ir "līdzjūtība", "Padme" ir "gudrība" un "Hum" – to visu lietošana kopā. Šo mantru dzirdam simtiem, ja ne tūkstošiem reižu dienā! Gids atgādina, ka budisms māca dzīvot šai dienai, nevis domāt par Debesīm un Elli, un to, kas notiks "kaut kad pēc tam".

Tagad ir tas vienīgais un patiesais mirklis. Īstā dzīve! Vissvarīgākais budismā ir objektīva patiesība. Nevis tā, ko rada mūsu prāta filtrs, bet vienīgā, kas patiešām pastāv, neatkarīgi no nekā. Buda šo patiesību atklāja, un ar to dalās savās mācībās.

Atgriežamies pie pils. Tās pabeigšanai bija nepieciešami 40 gadi. Nu pilī ir 1600 istabas, lai gan neviens nav simtprocentīgi pārliecināts par to patieso skaitu, jo pils labirinti ir sarežģīti, un grūti visas istabas un kambarus uzskaitīt.

Reiz Potalas pilī mita arī 14. Dalailama, kurš nu atrodas Indijā. Ierasti pēc Dalailamas nāves tiek izvēlēts jauns Dalailama jeb garīgais līderis. Bet, kas notiks pēc 14. Dalailamas nāves Indijā, neviens nezina.

Šodien gan gids atzīstas, ka katrā pasaules malā, arī Tibetā, ir viltvārži, un daži ap tempļiem koru jeb apriņķošanu, turklāt guļus ar pieri pret zemi, veic naudas pelnīšanai – kad tie nokrīt uz vēdera, fotogrāfi pēc iemūžināšanas tiem sniedz naudiņu. Un, ja bērns ir viens bez vecākiem, tas visdrīzāk tur ir nosūtīts peļņā.

Turpretim ir daži, kas koru veic gadiem ilgi, lai no sava ciema tiktu uz kādu no svētvietām. Bet tie pa ceļam var arī apstāties un uztaisīt ilgāku pauzi, padzīvojot kādā ciemā starp savām mājām un galamērķi.

Cilvēks ir gan fiziskais, gan garīgais

Kāpēc kas tāds vispār jādara? Gids saka – cilvēks ir gan fiziskais, gan garīgais. Rietumos lielākoties koncentrējas tikai uz cilvēka fizisko pusi – veselīgu ēdienu, labu dzīvesvietu un citām ērtībām. Austrumos vairāk pievērš uzmanību garīgajam, un kora ir vien viena no prāta treniņa metodēm. Tomēr jāpiemin kāda gudra indiešu vīra teiktais – visa pamatā ir balanss. Nevar domāt par fizisko, aizmirstot garīgo, un pretēji – tikai garīgā atzīšana nevar padarīt laimīgu to, kas pašā būtībā ir fizisks, kādi mēs katrs, galu galā, esam.

Tagad gan šķiet, ka fiziski esam stiprāki par gidu, kas pūš un elš, kāpjot pa stāvajām kāpnēm uz pili. Tomēr kāpj viņš te katru dienu ar ķīniešu grupām. Lai kļūtu par gidu, Tibetā jānoliek gidu eksāmens. Tagad esot sarežģītāk, jo eksāmenu jākārto ķīniešu valodā. Senāk, kad vīrs to darīja, tas iztika tikai ar tibetiešu valodu. Butānā gidu eksāmens ik pa laiciņam jāatkārto, bet te to liek tikai vienu reizi.

Pils, protams, ir fascinējoša. Par šo dienu varētu sarakstīt veselu grāmatu! Ēkas ir skaistas, iekšā tūkstošiem Budas statuju, un piecas tonnas zelta! Redzam arī senās tualetes pils augstākajos stāvos, kuru caurums bija tieši 10,45 metru dziļumā! Mēs smejam, ka jānoskaita līdz trīs, un tad var zināt, ka viss padarītais sasniedzis zemi. Gids savukārt smej, ka šādās tualetēs vējš spēcīgi pūta atsegtajās vietās.

Pusdienlaikā katrs dodamies uz savu ēstuvi, jo gids izvēlas tibetiešu restorānu, bet mēs – ķīniešu, kur porcijas lielākas un ēdienos vairāk dārzeņu. Kad esam vieni, mūs vienmēr aplenc rotaslietu un suvenīru pārdevēji, kas ceļo pa ēstuvēm.

Te ir arī daudz vairāk naudiņas lūdzēju. "Ķīniskajā" Ķīnā ko tādu reti kur var redzēt. Tibetā vietējie ēd gaļu, tāpat kā Butānā, bet te neēd mazus dzīvniekus, piemēram, zivis – jo tad, lai apmierinātu apetīti, priekš viena jānogalina daudzi. Savukārt viena liela zvēra dzīvība var pabarot vairākus ļaudis. Tāpēc Tibetā ierasti ēd jaka gaļu. Un nūdeles. Ar dārzeņiem esot švaki, jo tādos augstumos nekas īsti neaug.

Drepungas klosteris

Drīz nokļūstam Drepungas klosterī, kas reiz bija pasaulē lielākais klosteris ar vairāk nekā desmit tūkstošiem mūku. Drepungas klosteris bija Dalailamu rezidence pirms Potalas pils pabeigšanas. Tagad šeit mīt apmēram 600 mūku.

Drepungas klosteris pieder pie Tibetas budisma Gelug (jeb Dzelteno cepuru) sektas, un ir viens no trim galvenajiem Dzelteno cepuru klosteriem Tibetā. Šeit dzīvoja pirmais, otrais, trešais un ceturtais Dalailama. Interesanti, ka ir daži, kas pie klostera ieejas praktizē Bon reliģiju. Bon ir sena Tibetas reliģija, kas radusies pirms budisma ienākšanas. Tajā ir ietvertas šamanisma prakses un rituāli, kas saistās ar dabas un senču pielūgsmi. Līdzīgi kā reiz pie mums, vai ne?

Drepungas klosterī ir vairākas skolas, kuru pabeigšanai nepieciešami 20 gadi. Arī te ēkas celtas trīs krāsās – dzeltenā simbolizē varu, tāpēc tajā krāso ēku jumtus. Sarkanā simbolizē gudrību, bet baltā – līdzjūtību. Daudzas no ēkām noklātas ar jaka spalvu. Jaks tibetiešiem ir ārkārtīgi svarīgs.

Šis zvērs gadsimtiem ilgi ir nodrošinājis vietējos ar pienu, gaļu, spalvu un ādu. Tās klejotāji izmanto savu pagaidu mājeļu būvei, jo no āra iekšā neko neredz, savukārt no iekšpuses ar jaka spalvu pārvilktā teltī varēja saskatīt ikvienu potenciālo ienaidnieku.

Klosterī ir gan statujas, kas simbolizē ķermeni, gan svētie raksti, kas attiecas uz runu, un stupas, kas simbolizē prātu. Ķermenis, runa, prāts… Jeb AUM. Tepat klostera sienā izurbts caurums. Gluži kā Butānā, no tā jāatkāpjas krietnu gabaliņu un tad ar acīm ciet izstieptu roku jāiet līdz caurumam.

Ja tajā trāpa pirkstu, skaidrs, ka cilvēks ir īsts veiksminieks. Butānā gids teica, ka tad, ja acīm ciet pirksts tādā caurumā trāpīts, veiksminieka vecākiem nebūs jāpiedzīvo reinkarnācija, tie varēs būt brīvi. Abās zemēs man izdevās šo brīnumu paveikt. Un jā – veiksme mūs patiešām nepamet. Kur nu vēl labāk!

Tibeta ir sarežģīta province, bet tā ir patiesi fascinējoša.  Un mēs tikai sākam! Pievienojies mūsu ceļojumam!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".