"Neredzam tam ne galu, ne malas." Karā kritušā Ukrainas karavīra atraitne stāsta par skaudro realitāti
Černihiva ir apgabals Ukrainas ziemeļu daļā, ar kuru sadarbojas un ir apņēmusies palīdzēt kara postījumu atjaunošanā Latvijas valsts. Lai arī šobrīd pēc okupantu patriekšanas no pilsētas vārtiem fronte ir salīdzinoši tālu, krievu armija joprojām turpina terorizēt arī šī apgabala iedzīvotājus regulāri apšaudot to – cilvēki te dzīvo kā uz pulvera mucas, nekad nezinot, kurā brīdī atlidos krievu raķete. Piedāvājam TV3 Ziņu reportāžu no Ukrainas.
Černihivā, pilsētā, kas atrodas netālu gan no Baltkrievijas gan Krievijas, šobrīd dzīvo apmēram 260 000 iedzīvotāju. Pilsēta ir pamatīgi cietusi no krievu okupantu uzbrukumiem.
TV3 Ziņas apmeklēja drāmas teātra ēku, kur pagājušajā vasarā krievu raidītā "Iskander" raķete nogalināja septiņus cilvēkus – viņu vidū arī mazu meitenīti. Tas bija sestdienas rīts, teātra ēkā tika rīkota izstāde, blakus teātrim esošajā dievnamā cilvēki pulcējās baznīcas svētkos. Černihivas centrs bija pilns ar cilvēkiem – septiņi nogalināti, 203 ievainoti.
Šodien par pirms gada piedzīvoto slaktiņu liecina vien asfaltā un bruģī šķembu izsistie caurumi. Teātra ēkas jumts atjaunots, un cilvēki šķietami turpina savas dienas gaitas kara ēnā. Taču pērnā gada 19. augusts Černihivas cilvēkiem atmiņā paliks uz mūžu.
"Cik daudz cilvēku gāja bojā. Starp viņiem arī mazā Sofija, kura bija ar mammu atbraukušas ekskursijā uz mūsu skaisto Černihivu. Ziniet, līdz pat šai dienai cilvēki vietā, kur meitenīte nomira, nes rotaļlietas, atceras viņu un visus cilvēkus, kuri šeit nomira. Mēs atrodamies netālu no robežas, pierobežas rajoni tiek nepārtraukti apšaudīti, cilvēki iet bojā. No turienes jau evakuēti vairāk nekā 5000 cilvēku. Bet arī šeit mēs nezinām, kad atkal būs kārtējais trieciens – kā šeit pa teātri, vai pirms trīs mēnešiem pa viesnīcu, kur nogalināja 17 cilvēkus," saka radio "Brīvā Eiropa" žurnālists Vladislavs Sevenoks.
Vladislavs TV3 Ziņas aizveda uz vietu, kur notika pēdējais asiņainākais krievu slaktiņš – te bija viesnīca, uz kuru okupanti šā gada aprīļa beigās raidīja trīs raķetes. Teritorija joprojām nožogota, taču nopostītā viesnīca slejas pāri žogam.
Tajā dienā tepat blakus strādāja arī Jurijs, viņš ir dzīvojamā kvartāla apsargs. Viņš joprojām nesaprot, kā izdzīvojis tajā uzbrukumā: "Izskrēju jaciņā, brilles veselas, pats arī. Kaimiņiene vaicā, kā tas ir iespējams? Es pats nesaprotu. Apsardzes priekšnieks arī zvanīja izbrīnīts, kā es dzīvs paliku. Es te atnācu, atvēru durvis, paskatījos, redzēju, ka tur atlidoja, tad uzreiz otrs sprādziens, te notupos uz zemes. Labi, ka durvis neizlidoja – būtu mani nositušas. Ko darīt, tātad man vēl nav laiks."
Šodien vīrietis par todien piedzīvoto var pajokot, pie sarga mājiņas sarindotas arī šķembas, kas šeit lidojušas visapkārt. Jurijs saka, – nekad nebija domājis, ka vecumdienās nāksies piedzīvot kara šausmas.
"Trauksmes mums šeit ir bieži, jau esam atraduši dzīvoklī vietas, kur paslēpties. Katru reizi uz pagrabu. Ko lai jums pasaku… Mums kaimiņos ir tāda valsts… Man pat īsti nav vārdu, ko viņi cenšas panākt, ko viņi te lien, savu kārtību grib ieviest. Mēs paši tiksim galā. Mēs nesēžam rokas klēpī salikuši. Bet viņi tādi ir bijuši vienmēr," vērš uzmanību Černihivas iedzīvotājs.
Cenu, kas Ukrainas cilvēkiem jāmaksā par brīvību, var skaudri redzēt Černihivas varoņu kapsētā. Tur TV3 Ziņas satapa Olenu sēžam pie vīra kapa. Viņam bija vien 29 gadi, kad krita kaujās Donbasā. "Viņš gāja bojā 13. februārī šogad Selidovā, Doneckas apgabalā. Viņš dienēja tikai astoņus mēnešus. Ziniet, ir ļoti grūti, cik daudz dzīvības atdevuši mūsu puiši, bet neredzam tam ne galu, ne malas."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
