Dzīve uz "pulvera mucas": Harkivas iedzīvotāji pakļauti nepārtrauktiem raķešu un aviācijas triecieniem

Aizvadītajā nedēļas nogalē Krievijas Federācija uz Harkivas pilsētu no Belgorodas palaida pustonnu smagas vadāmās aviobumbas jeb tā saucamos "KAB -500".

Uzbrukumos tiek postīta ne tikai pilsētas kritiskā infrastruktūra, bet privātmājas, daudzstāvu nami.

Savukārt uzbrukums, kas veikts naktī uz pirmdienu, raidīts uz Harkivas privātmāju rajonu. Divi pusaudži un sieviete smagi ievainoti. Jūnijā vien nogalināti 16 Harkivas iedzīvotāji, bet ievainoti 92.

Lai gan šķietami var šķist, ka Harkivas pilsētā dzīve turpinās, un vismaz vizuāli nekas neliecina, ka fronte ir tik tuvu, taču pilsēta dzīvo nepārtrauktos raķešu triecienu draudos. Krievijas okupanti pilsētu apšauda pārsvarā no Belgorodas teritorijas, un raķetes šeit atlido 40 sekunžu ātrumā. Kara tuvumu šeit tomēr var just, gan raugoties uz to, cik bieži pilsēta dzīvo bez elektrības, gan arī skatoties uz kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem – tie apklāti, lai tos pasargātu no krievu uzbrukumiem.

Ģeneratoru skaņas pilsētā jau ir ierastas. Elektrība tiek atslēgta divas reizes dienā – uz piecām stundām no rīta un naktī. Cilvēki pie tā jau ir pieraduši, taču neslēpj, ka Harkivā dzīve katru dienu rit kā uz pulvera mucas.

Harkivas iedzīvotājs Valērijs stāsta: "Skumji, ļoti slikti, daudz bojāgājušo, cietušo mūsu bērni, viņu vecāki. Skumji, ka pasaule skatās un neko negrib darīt. Mums ir smagi, katru dienu ir triecieni, trauksme ilgst vairāk par diennakti. Kāda var būt situācija."

Visā Ukrainā, arī Harkivā, cilvēkiem sāp par pirmdien piedzīvoto teroru citās pilsētās. Ukraiņi šeit saka – mēs jau divarpus gadus dzīvojam vienai dienai, pateicoties par katru dienu, kas ir nodzīvota bez krievu triecieniem.

"Harkivā situācija ir smaga, jūs redzat, ir vasara, visam vajadzētu būt skaisti, bet es, piemēram, baidos, ka katru sekundi var kaut kas atlidot, būs sprādziens. Ir smagi. Ziniet, tas, ko viņi dara, nav prātam aptverams, manas smadzenes to nespēj saprast. Es pat nezinu, man nav vārdu, tas ir neprāts, šis karš ir vājprāts, es neticu, ka pasaule nevar Krieviju apturēt, tā nevar būt," stāsta Harkivas iedzīvotāja Ilona.

Ševčenko parkā TV3 Ziņas satika arī Vladislavu ar dēlu. Sieviete kara sākumā bija izbraukusi no Harkivas, bet tad atgriezās. Šeit visi ir šausmās par pirmdien Kijivā redzēto, vienlaikus cilvēki saka – mums katru dienu uz galvām krīt krievu raķetes.

"Mūsu pilsētu apšauda gandrīz katru dienu, mērķē uz dzīvojamām mājām, kur dzīvo cilvēki, kuri mirst, mirst bērni. Man šermuļi skrien, man ir bail šeit atrasties, bet mēs visi ceram, ka mums netrāpīs, tas ir briesmīgi. Viņi ir bezjūtīgi dzīvnieki, tās ir šausmas, skaties un raudi visu laiku," bilst Vladislava.

Ar lielām cerībām šeit seko līdzi Vašingtonā notiekošajam NATO samitam, cilvēki cer, ka Ukraina saņems ilgi gaidīto palīdzību, lai varētu nosargāt debesis.

"Es tomēr ceru, ka mūsu partneri mums varēs palīdzēt, un es zinu, ka Ukrainas tauta ir stipri cilvēki un mēs uzvarēsim, to ļoti gribas," saka Ilona.