"Darba nav, skolas nav, veselības nav…" Latvijas reģionos ilgstoši valda tendence iztukšoties lauku apvidiem

Gandrīz 100 kilometru attālumā no galvaspilsētas, Tukuma novadā, ir Zemītes ciems, kur dzīvo ap 200 cilvēku, bet pagastā kopumā – virs 600. Cilvēku vairāk nepaliek, tādēļ pērn pēdējā ciema skola pārveidota par bērnudārzu.

"Iedzīvotāju skaits sarūk, bet nekas netiek darīts, lai cilvēkus šeit piesaistītu. Ir sarežģīti ar dzīvesvietu, darbu, tagad arī skolas nav," stāsta Zemītes ciema iedzīvotāja Ramona Liepiņa-Krauja.

Un runa patiešām nav tikai par skolu pastāvēšanu, bet pakalpojumu pieejamību kopumā.

"Ja šeit vēl turamies un te ir vismaz viens veikals, benzīntanks, tad Grenčos pat veikala vairs nav. Mums ir Zemītē medpunkts, kur kādreiz brauca ģimenes ārsts divreiz mēnesī, bērnu ārsts vienu reiz mēnesī, tagad mums ir palikusi feldšerīte, kura arī pagarināja licenci it kā uz gadu, jo viņa ir pensijā, ja nāktu cits mediķis tur, viņš nedabūtu licenci, jo medpunkts neatbilst standartiem. Pasta nodaļa ir slēgta mums nu jau gadus piecus. Bankomāta arī šeit mums nav, tuvākais bankomāts atkal ir Kandavā," norāda vietējā iedzīvotāja.

Novada centrs ir gandrīz 30 kilometru attālumā esošais Tukums. Kandava ir ap 15 kilometru tālu, taču daļa ceļa ir grants seguma, un ne visiem ir iespējas turp izbraukāt.

"Iedzīvotāju vecums mums šeit ir stipri pie senioru vecuma. Ir cilvēki, kas palikuši te, jo dzīvo šeit visu dzīvi, bet viņi nav ar transportu, viņi izlāpās ar kaimiņiem, kāds palīdz, pielāgojās," norāda Zemītes ciema iedzīvotāja Ērodeja Kirillova.

Uz jautājumu, vai nav citreiz bezcerības sajūta, Ramona Liepiņa-Krauja atzīst – protams, ka ir. "Tīri emocionāli ir grūti, ļoti grūti. Mēs nevaram tikai slēgt, slēgt, ir kaut kas arī jāattīsta. Ražošana nevar notikt tikai Pierīgā. Ja lauku cilvēki sajutīs atbalstu no augšas, tad jau viņi arī sasparosies, bet, ja viņi iet un sitās – darba nav, skolas nav, veselības nav… Nu, kur? Priecāties tikai par skaistiem dabas skatiem – nu, jā, tas ir forši, bet ikdienā to cilvēki nepamana."

Zemītē dzīvojošo cilvēku situācija diemžēl nav unikāla – identiskas tendences ir lielākajā daļā Latvijas novadu, pagastu un apdzīvotu vietu. Un no vienas puses skan loģiski – ja nav cilvēku, nav izdevīgi to visu uzturēt, taču rodas jautājums – kas un cik veiksmīgi tiek darīts, lai šīs teritorijas padarītu cilvēkiem atkal pievilcīgas?

Par jomu atbildīgajā ministrijā saka – visi pakalpojumi nekad nebūs katrā novada ciemā, taču tiek darīts viss, lai cilvēki paliktu dzīvot savās pašvaldībās. Piemēram, pēdējo septiņu gadu laikā uzņēmējdarbības infrastruktūrā ieguldīts vairāk nekā pusmiljards, arī Eiropas naudu visdažādākajiem mērķiem apgūstam simtos miljonu.

"Mums ir investīcijas gan industriālajos parkos, gan infrastruktūras attīstībai, gan uzņēmējiem darba vietu radīšanai," saka VARAM valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša.

Tāpat pagastos arvien vairāk atver klientu apkalpošanas centru, milzu summas iegulda ceļu remontos – un tomēr lauki paliek tukšāki.

"Tas nav ar vienu vārdu atbildāms jautājums, pirmkārt, jau kopējās demogrāfijas tendences ir lejupslīdošas. Es neteiktu, ka nav labi izdarīts tas, ko mēs darījām, bet ne viss, kas bija vajadzīgs, vispār bija izdarīts. Piemēram, Latgalē mums ir speciālā ekonomiskā zona, bet, neskatoties uz to, tur uzņēmējdarbības attīstības līmenis ir mazāks. Tas nozīmē, ka instruments ir, viņš strādā, bet mums vajag vēl kādu komponenti. Attiecīgi uz priekšu skatāmies, ko vēl varam izdarīt, piemēram, infrastruktūrā šajā periodā plānojam ieguldīt vairāk," turpina ministrijas pārstāve.

VARAM ilgstoši rosinājis izveidot arī valsts līmeņa reģionālo attīstības fondu, taču naudas trūkuma dēļ politiķi šo ideju līdz šim nav atbalstījuši.