"Kas jādara, jādara." Jaunieši atklāj emocijas pirms obligātā dienesta

Piektdienas, 19. jūlija, rītā pie Ādažu militārās bāzes liela rosība. Šeit ierodas jau trešā Valsts aizsardzības dienesta iesaukuma kursanti. Daudzus pavada tuvākie, kuri redzot, kā atvase uzsāk jauno dzīvo, nespēj valdīt emocijas.

"Lielo dēlu palaidu. Kur emocijas, nezinu. Tas ir kaut kas jauns, nebūs mājās, tomēr 18 gadus ir bijis mājās, tagad nebūs vairāk," emocijas neslēpj Ieva Kaminska. Brālis Martins saka, ka līdz ar brāļa dienestu māja būs klusāka. "Viņš jau visu laiku ir tāds, kas arī pakaitina, bet viņš jau man ir arī palīdzējis dzīvē," stāsta topošā karavīra brālis.

Atšķirībā no diviem iepriekšējiem šī ir pirmā reize, kad iesaucamo vidū arī tādi jaunieši, kuri dienestu uzsāk ne pēc pašu vēlmes – janvārī viņi saņēma pavēsti par obligātu iesaukumu.

Roberts Zeiborliņš

obligātā dienesta iesaukuma jaunietis

"Nedaudz biju apjucis, jo plāni bija citādāki, bet, kas jādara, tas jādara. Morāli tas bija ilgāk jāpieņem, jo es īstenībā nezināju, ko īsti darīt, mēģināju visādi izgrozīties, kaut ko izdomāt, bet tā jau nevar, nesanāk. Vienkārši ir jāpieņem, jāiet un jādara."

Kopumā pavēstes saņēma 300 jauniešu. No tiem šodien kursu uzsāka vien nepilni 70. Daudziem šķērslis dienēt bijusi veselība, ap 80 pavēsti ignorējuši, ir arī tādi, kuru dienesta laiku pārcēla vai centās to darīt, tomēr nesekmīgi. Piemēram, Ņikita Zirjanovs stāsta, ka pat rakstījis Aizsardzības ministrijai, ka grib turpināt mācīties augstskolā. "Bet es neieguvu stipendiju. Tas bija galvenais faktors, kāpēc esmu te. Nu, nepatīkami. Ko varu pateikt. Bet, kā ir tā, ir."

Aizvien kuplā skaitā dienestam gan piesakās arī brīvprātīgi. Novērota arī jauna tendence – par dienestu arvien lielāku interesi izrāda sievietes. Šajā iesaukumā būs deviņas jauniesauktās, un tas ir vairāk nekā abos iepriekšējos kursos kopā.

Zane Račkauska

Dienestam pieteikusies brīvprātīgi

"Es jau iepriekš gribēju savu karjeru saistīt ar militāro jomu, tad pieņēmu to lēmumu būt te uz 11 mēnešiem. Ar sportu es nodarbojos, fiziskais mani nebaida. Varbūt tā mentālā izturība, mežs un viss pārējais."

Savukārt Dominika Hramova neslēpj, ka viņai nedaudz trīc rokas un arī bail esot. "Domāju, ka būs grūti šie 11 mēneši, bet man patiks un būs man par labu. Man patīk tā ideja, ka es palīdzēšu, ja varēšu. Es kļūšu stiprāka, tā kā es ceru, ka būs viss labi," vaļsirdīgi stāsta Dominika.

Bruņotie spēki šajā iesaukumā turklāt novēro vēl ko jaunu – dienēt kopā arvien biežāk izvēlas draugi vai klasesbiedri. Šeit īpaši izceļas Cēsu pilsētas vidusskolas absolventi. Teju visi 12. klases puiši iestājušies dienestā.

Kristers Kubliņš

Dienestu sāk brīvprātīgi

"12. klases sākumā, decembrī laikam, viens džeks pavilka mūs, un tad aizgāja. Mēs bijām kopā 11 džeki, bet viens aizgāja uz Zemessardzi."

Daudzi uzrunātie jaunieši neslēpj, ka uzsākuši dienestu, jo vēl nav izlēmuši, ko dzīvē darīt. Dienests viņu ieskatā ir iespēja ne tikai apdomāties, bet arī apgūt prasmes, kuras lieti noderēs ne tikai militārajā, bet arī ikdienas dzīvē.

Bruno Ādams Blumbergs

Dienestu sāk brīvprātīgi

"Es domāju, ka tas ir ļoti nepieciešams mūsdienās, daudz var iemācīties šeit. Un vispār šis pasākums man liekas svarīgs jaunam cilvēkam. Nepazīstu nevienu, kurš ir izgājis, tā kā nezinu, ko gaidīt, bet, cik lasīju internetā – viss ir super, un visiem viss patīk, tā kā baigā uztraukuma nav."

Kristiāns Grīnbergs stāsta, ka ar draugiem iepriekš runājuši – jāiegulda sevis attīstībā un jāmācās ko jaunu. Arī Gints Mežiņš piekrīt, ka pēc gada, atgriežoties īstajā dzīvē, varot saprast to reālo mērķi.

Kārlis Jaunpetrovičs

Jauniesauktais

"Es domāju, ka šie 11 mēneši būs ļoti vērtīgi mentāli sagatavoties mācībām, studijām. Varbūt es turpināšu karjeru, kas saistīta ar militāro virzienu."

Līdzšinējā pieredze liecina, ka nepilna gada laikā daudzi jaunieši tiešām saprot, ka militārais dienests ir domāts viņiem. Pēc pirmā Valsts aizsardzības dienesta iesaukuma teju puse jauniešu turpina dienēt jau profesionālā dienestā.