Vēsturnieks atklāj pārsteidzošu faktu par lietuviešu auksto zupu – kādreiz tai pievienoja arī vēžus
Pēc tam, kad amerikāņu laikraksts "The New York Times" kādā publikācijā atsaucās uz auksto poļu zupu, daži bija sašutuši un iebilda. Viļņas Universitātes (VU) Komunikācijas fakultātes profesors Rimvīds Laužiks LRT Radio raidījumā "10-12" stāsta, ka gastronomiskajam mantojumam bieži vien nav robežu, un populāro auksto zupu pamatoti varētu pārņemt kaimiņi latvieši, baltkrievi un ukraiņi.
Līdz šim sociālajos tīklos nevar rimties, kurai valstij pieder šaļtiboršiem jeb aukstā zupa – Lietuvai vai Polijai. Kuram taisnība: "The New York Times" vai lietuviešiem? Vēsturnieks, VU Komunikācijas fakultātes profesors Rimvīds Laužiks saka, ka šajā situācijā katram ir taisnība, raksta LRT.
Gastronomija ir nemateriālais mantojums. Un šis, pēc vēsturnieka domām, ignorē robežas. Viņš skaidro, tas nozīmē, ka jebkurš mēģinājums aprobežot nemateriālo mantojumu līdz pašreizējo valstu robežām ir pilnīgi nepareizs – ne no tautu pašreizējām iezīmēm, ne, šajā gadījumā izvērtējot aukstās zupas nozīmību valsts teritorijā, citas valsts kultūrā un vēsturē.
Laužikas min arī reģistrā iesniegtos UNESCO nemateriālā mantojuma pieteikumus. Viņaprāt, tos vērtējot skaidri atklājas viens trūkums.
"Tie ir apgalvojumi par mantojuma unikalitāti, kad saka, ka nē, tas ir tikai mums, nevienam citam tā nav un nekur citur nav. Tieši šajā brīdī mums ir viena vēstures līnija. Aukstā zupa ir ēdiens, kura izcelsme ir abu nāciju republikas teritorijā," apgalvo vēsturnieks.
"Tas vēsturiski bija raksturīgs tik lielai Lietuvas lielhercogistei, kāda tā bija toreiz, un Polijas karalistei."
Vēl viens svarīgs punkts ir pašreizējās identitātes. Pēc vēsturnieka domām, ir ļoti svarīgi, kā kāds mantojums tiek pieņemts konkrētās valsts mūsdienu sabiedrībā.
"Ja mēs sekojam UNESCO definīcijai, viens no galvenajiem elementiem ir tas, ka tas ir svarīgi kopienām vai atsevišķos gadījumos arī indivīdiem. Sabiedrības uztvere ir ļoti nozīmīgs punkts. Ja runājam par mūsdienu Poliju vai tagadējo Lietuvu, tad Polijāchłodnik litewski ir ļoti nozīmīgs un tiek uztverts kā Polijai raksturīgs gastronomiskā mantojuma elements, un Lietuvā šādi tiek uztverts chłodnik litewski. Bet šeit es neredzu īpašu opozīciju."
Ja aukstā zupa cēlusies abu nāciju republikas teritorijā, tos var attiecināt ne tikai uz lietuviešiem un poļiem, bet arī uz baltkrieviem un ukraiņiem. Arī latviešiem ir savs aukstās zupas variants.
"Ja ieejam "TasteAtlas", kas ir tradicionālo ēdienu tiešsaistes ceļvedis, kurā apkopoti, piemēram, populārākie ēdieni, un apskatīsim populārākās aukstās zupas Eiropā, mēs atradīsim pat 30 – lietuviešu saltibarščiai ir 2. vietā, Latvijas aukstā zupa ir 7. vietā un Baltkrievijas khaladnik ir 8. vietā," stāsta Laužikas un piebilst:
"Labāko 20 ir arī poļu chłodnik litewski, kas ir 13. vietā. Būtībā 20 populārākajām aukstajām zupām Eiropā ir visi četri varianti. Tikai nav ukraiņu versijas stilbiss – kholodnyk ."
Katra tradīcija un maltīte, stāsta VU profesore, laika gaitā attīstās. Ja runājam par 19. gs vai 20. gs agrīno šaļtiboršči versiju, kā toreiz tos uztvēra kā lietuviešus, šī zupa būtiski atšķirsies no mūsdienu.
"Tādu sastāvdaļu kā vārītu vēžu astes vai gaļas pievienošana aukstajai zupai tagad ir Lietuvai pilnīgi neraksturīga. Un tad tas bija pilnīgi normāli. Es domāju, ka mēs runājam par nedaudz atšķirīgām receptēm, bet mēs runājam par sava veida nosaukumu."
Lietuviešu vārds Šaltibarščių parādās 19. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka to veicinājis ievērojamākais 19. gadsimta mākslinieks. Lietuviešu dzejnieks, poļu literatūras klasiķis, Baltkrievijā tiek uzskatīts par savu rakstnieku, un viņam bija liela ietekme arī uz ukraiņu literatūru.
"Lietuviešu etiķeti "Tada kungam" droši vien pielika Adams Mickevičius. Chlodzes vai chlodnik, kā to sauca, mums ir receptes pierakstīta no 18. gadsimta beigās. Un tie ir ļoti līdzīgi tiem, kas bija lietuviešiem jau 19. gadsimtā. Tā kā Adams Mickevičs bija ietekmīgs cilvēks, viņa dzeja mudināja arī gastronomisko grāmatu autorus saglabāt šo zīmi," skaidro gastronomiskā mantojuma pētnieks, kurš māca godāt vēsturisko Šaltiborščias.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu pretenzijas uz šliborškiem jeb auksto zupu neizraisa tādu pašu reakciju kā poļu pretenzijas uz šo zupu.
Profesors Laužiks ar sievu Anželiku ir rekonstruējis auksto zupu pēc Jana Šitlera, kas bija Viļņas pavārs, bijušais Staņislava Augusta Poniatovska muižas šefpavārs, piezīmēm.
"Jans Šitleris bija gastronomisko grāmatu autors no Viļņas. Saskaņā ar viņa 1830. gada gastronomijas grāmatu, kas būtībā pārklājas ar A. Mickeviča "Pon Tada", tie vispirms bija balti un ražoti, pievienojot pietiekamu daudzumu rauga. Tajā laikā aukstā zupa nebija uz rūgušpiena bāzes, bet uz saldā krējuma, to atšķaidot, vai vispār uz kaut kāda veida rudziem vai raudzētām bietēm un pievienojot saldo krējumu, lai to balinātu."
Vēl viens elements ir tas, ka tajā receptē, kas bija ļoti raksturīga Lietuvai, ir izmantotas batvinii – vārītas bietes. Arī to laiku štilibaršos sarkano bietes vietā izmantoja balto bieti.
"Un tad, protams, tika pievienota vārīta liellopa gaļa un vārītas vēžu astes. Šajā receptē ietilpst arī vārīti ziedkāposti un sparģeļi. Burtiski ir sastāvdaļas, kas ir pilnīgi neraksturīgas mūsdienu šliboršiem, bet, protams, ir tā piena masa, tiesa, toreiz tika izmantots skābais krējums. Ir arī dilles un gurķi, kas tagadējam saliborštu ēdājam būtu atpazīstami," smaida R. Laužikas.
Uz jautājumu, kura šaļtiborščių versija ir garšīgāka, vēsturnieks apliecina, ka neatsakās no abiem. "Tā droši vien būtu subjektīva sajūta. Man patika arī vecais receptes variants", stāsta VU Komunikācijas fakultātes profesore.
Ne nejauši lietuvieši tik jūtīgi reaģēja uz "The New York Times" publikāciju. Vēsturnieks atceras, ka vēl ne tik sen publiskajā telpā bijis strīds ar latviešu brāļiem par Šaltiboršču izcelsmi, taču tas darīts vairāk smieklu veidā.
Un attiecību vēsturi ar poļiem aptumšo Viļņas apgabala okupācija. Rezultātā, min sarunu biedrs, lietuvieši ļoti jūtīgi reaģē uz kaimiņu dienvidos centieniem piedēvēt tikai sev lietas, kas raksturīgas arī mūsu tautai.
"Tā droši vien būtu pietiekami daudzslāņainai. Tāpēc tas būtu balstīts uz mūsu starpkaru vēsturi, kad mums bija bruņots konflikts ar Poliju, Viļņas apgabals tika okupēts. Lietuviešu pretpoļu noskaņojums tika ļoti spēcīgi saasināts un komunicēts," atgādina Laužikas.
"Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu apgalvojumi par šaltiborsci neizraisa tādu pašu reakciju kā poļu apgalvojumi par šo zupu."
Runājot par nemateriālo mantojumu, vēsturnieks atzīmē, ka tam nekad nav standartizētas versijas. Tas nozīmē, turpina gastronomiskā mantojuma pētnieks, ka vienā telpā, vienā valstī vienmēr ir dažādas versijas un varianti. Lai gan daudzi šaļtiboršči atzīst par rozā zupu, vecākā paaudze vēl nav aizmirsusi par balto šalviboršu.
Laužikas ir pārliecināts, ka Lietuvā populārākajai aukstajai zupai ir vēl plašākas izvēles iespējas, un šo zupu joprojām ir populāri gatavot mājās.
"Ja runājam par šaļtibarščių vēsturi Lietuvā, tad šī rozā šaltibarščių versija kā nozīmīga lietuviešu virtuves sastāvdaļa, kas šobrīd tiek uztverta, vēl padomju laikā bija nostiprinājusies. Tāpat arī cepelīni, kuģelis ir sevi pieteicis. Pētot vēsturi, saprotam, ka padomju laikā šo gastronomijas evolūciju tika mēģināts kontrolēt un ietekmēt. Ir daudz un dažādi aukstās zupas veidi.
Arī tagad, ja paskatītos, kā Lietuvā dzīvojošās ģimenes gatavo štiliboršči, domāju, atrastu vismaz 10 dažādas receptes", stāsta vēsturnieks, VU Komunikācijas fakultātes profesors Laužikas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
