Policisti vs. pārkāpēji – "tv3.lv" dodas patruļā ar likumsargiem

Šajā vakarā "ēnoju" Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Reaģēšanas biroja 2. nodaļas galveno inspektoru Valteru Dzeni un Valsts policijas koledžas kadeti Tīnu Tomali. Kā jau minēts, pievienojos patruļai, lai aplūkotu un aprunātu neredzamos gājējus, kas šogad "redzami" vairāk nekā citkārt, ko tiešā veidā sekmēja ilgstošā sniega neesamība, kas palīdz apkārtni darīt gaišāku.

Iestarpināšu, ka ironiskā kārtā, gatavojoties izbraukumam, atskārtu, ka pati esmu viena no viņiem – ikdienā nēsāju tikai melnu apģērbu, un man nav neviena atstarotāja. Bažās "dabūt pa mizu" no likumsargiem, skapja dzīlēs atradu savu gaišāko virsjaku, tādējādi sevi vismaz uz šo vakaru padarot redzamāku.

Kā rāda Valsts policijas dati, šogad, no 1. janvāra līdz 15. februārim, notikuši 103 ceļu satiksmes negadījumi, kuros iesaistīti gājēji, tajos cietuši 84 gājēji, bet bojā gājuši astoņi. Pērn šādā pat periodā bija cietuši 76, bet bojā gājuši trīs.

Likumsargi skaidro, ka neredzamo gājēju problemātikai tiek pievērsta uzmanība, veicot visu satiksmes dalībnieku uzraudzību.

"Strādājot gadās, ka kāds pēkšņi parādās. Un ne tikai darbā, arī pašiem tāpat pārvietojoties diennakts tumšajā laikā. Arī apgaismotās vietās – cilvēks viss ir melnā un pēkšņi iznirst uz gājēju pārejas. Šāds cilvēks domā, ka ir redzams laternu gaismā, bet, ja atstarotāju nav, viņu var ieraudzīt tikai pēdējā brīdī," novērojumos dalās policisti.

Tie arī uzsver, ka autovadītāji, visticamāk, negaida, kad uz ceļa varētu izskriet kāds cilvēks ģērbies tikai melnā. Visdrīzāk šoferis domā par savu galamērķi vai arī ir pazudis citās domās, varbūt viņa uzmanību novērš kaut kas cits ceļa malā, un tas gājējam var izrādīties liktenīgi.

Ja patruļas laikā kāds melnais gājējs tiek pamanīts, policisti veic skaidrojošo darbu, proti, iedzīvotājiem tiek izstāstīts, cik bīstami ir būt neredzamam, kā arī izsniedz atstarotājus, atstarojošās vestes.

"Mēs viņiem to atgādinām viņu drošības un dzīvības vārdā. Tas nav likums, kas uzrakstīts ne no kā. Tomēr zinām, ka visi likumi ir rakstīti asinīm," uzsver Dzenis.

Likumsargi pastāsta, ka visbiežāk tie, kuriem tiek norādīts – viņus tumsā redzēt nevar, mēģina sevi attaisnot. Piemēram, taisnojas, ka atstarotājs aizmirsts mājās vai šis nav viņu ierastais pastaigu maršruts, vien pirmoreiz pastaigājas pa konkrēto ceļa posmu. Tāpat ir tādi, kas policistiem pārmet, ka tie "piekasīšanās" vietā varētu ķert īstus noziedzniekus.

Ja atmet attaisnojumus, kas ir īstie iemesli, kāpēc cilvēki nenēsā atstarotājus? Tā visdrīzāk ir neaizdomāšanās par tādiem "dzīves sīkumiem" kā atstarotājs, saka Dzenis. "Dzīvē ir svarīgākas problēmas, par ko domāt, taču cilvēki neaizdomājas, ka bez atstarotāja dzīve var arī beigties."

Tāpat gana izplatīti ir domāt, ka atstarotājs nepiestāv somiņai vai apģērbam, attiecīgi modes cena kļūst dārgāka par dzīvības.

Tiesa, neredzamie gājēji mūsu kopīgā izbraukuma laikā gan vairāk parādās sarunās, jo, kā par spīti, šajā vakarā rīdzinieki bija nolēmuši palikt mājās. To cilvēku vidū, kurus redzējām, vairāk bija labo piemēru.

Kāds kungs devās savās gaitās ar atstarojošu jaku, kas patiesībā līdzinājās policistu darba formai. Velosipēdisti pārvietojās ar ieslēgtām un mirgojošām lampiņām. Cilvēki savus mājas mīluļus veda pastaigā, tiem ap kaklu apliekot izgaismotu siksniņu – ja neredz saimnieku, vismaz redz suni.

Kādā brīdī likumsargi uzteic skrējējus – tie esot visatbildīgākie pret pārvietošanos diennakts tumšajā laikā un valkā atstarojošās vestītes. Mums gan palaimējas redzēt divus dažādus piemērus – skrējēju, kurš redzams pa gabalu, un skrējēju, kas tomēr ģērbies viss melnā.

Visbiežāk pieķer ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējus

Ar vienu aci skenējot uz rokas pirkstiem saskaitāmos gājējus, izmantoju izdevību ar policistiem parunāt arī par citiem darba pienākumiem. Tie skaidro, ka patrulējot pamatā uzmanība tiek pievērsta dažādiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kurus iespējams uzreiz atpazīt. Piemēram, agresīva braukšana, ielas pārbraukšana pie sarkanās gaismas, atļautā ātruma pārsniegšana u. tml. Taču reaģēšana notiek uz visu, tostarp, piemēram, ja tiek pamanīts kāds kautiņš.

Kas attiecas uz izsaukumiem, to spektrs ir dažāds. Lielākoties tās ir autoavārijas vai saduršanās ar ceļa malā stāvošiem transportlīdzekļiem, taču mēdz būt arī ģimenes konflikti un citas nekārtības uz ielām.

Mirkli pēc šīs sarunas daļas pilsētā, kur atļautais ātrums ir 50 km/h, policijas netrafarēto auto apdzen kāds cits vieglais spēkrats ar ātrumu 83 km/h. Ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signālu panākam autovadītāju, un likumsargi uzsāk procesuālās darbības.

Kā izrādās, apturētā autovadītāja dzīvo vien 100 metrus tālāk un vēlējusies ātrāk nokļūt mājās. Savu vainu viņa atzina un iepriekš nebija sodīta, kā arī solīja sodu nomaksāt ātrākā termiņā, kā dēļ tā apmērs no 80 eiro samazināts uz 40 eiro.

Pārkāpuma fiksēšanai tiek aizpildīta viena veidlapa drukātā veidā, kā arī viss fiksēts elektroniskā sistēmā. Drukātā veidlapa vēl tiek nofotografēta un pievienota elektroniskajiem lietas materiāliem. Šāda pārkāpuma fiksēšana likumsargiem aizņem aptuveni desmit minūtes. Kā paši saka, šis ir ātrais pārkāpums. Piemēram, alkohola reibuma gadījumā jau tiktu iedarbinātas citas procesuālās darbības.

Pēc aptuveni stundas fiksējam vēl vienu ātruma pārkāpēju. Jau ārpus pilsētas, kur atļautais ātrums ir 90 km/h, kāds autovadītājs nolēma apdzīt policijas auto ar ātrumu 127 km/h. Šis šoferis gan nebija mierā atzīt savu vainu un apgalvoja, ka likumsargi viņu izprovocējuši. Tobrīd policijas ekipāžas ātrums bija 92 km/h.

Likumsargi atzīst, ka šad tad nākas sastapties ar agresīvi noskaņotiem šoferiem. Dzenis gan norāda, ka caur dusmām, visticamāk, izpaužas šo cilvēku nespēja pieņemt izdarīto pārkāpumu un uzņemties atbildību. Tāpat, iespējams, autovadītājs ir norūpējies par citām ikdienas lietām, un policists vienkārši ir vieglākais mērķis, pret kuru izgāzt savas dusmas.

Kādi vispār ir biežākie attaisnojumi ātruma pārkāpšanai? Autovadītāji aizdomājas. Nepamana skaitļus spidometrā. Steidzas uz mājām, darbu vai citur.

Tāpat šķietami katram policistiem sanācis dzirdēt, ka ātruma pārsniegšanas iemesls ir sieva, kura gatavojas dzemdēt. Grūtniecība gan bieži vien tiek izmantota ļaunprātīgi. Dzenis pastāsta, ka ir bijušas situācijas, kur vīrs, sēžot pie stūres, stāsta, ka sievu steidzīgi ved uz slimnīcu, bet sieva, kas sēž turpat blakus, nespēj samelot un atzīstas, ka viss ir kārtībā.

Bēg no policijas, lecot sabiedriskajā transportā vai pāri žogam

Policisti pastāsta, ka salīdzinoši bieži notiek arī pakaļdzīšanās. Dzenis min vienu gadījumu netālu no Jaunciema pārvada, kur šoferis pārkāpa ātrumu, mēģināja bēgt, pārbrauca krustojumu un ieskrēja ar auto sētā. Tas gan viņu neapturēja. Vīrietis izlēca no automašīnas, ieraudzīja, ka netālajā pieturā piestāj autobuss, un ieskrēja tajā, tādējādi mēģinot bēgt tālāk. Viņam gan nepaveicās, jo policistam izdevās viņu pārtvert.

Ir arī gadījumi, kad šādiem autovadītājiem izdodas aizbēgt vai vismaz gandrīz. Policisti atminas vēl vienu gadījumu īsi pirms pērnajiem Ziemassvētkiem. Likumsargi aizvadījuši ierasto reidu, pārbaudot, vai autovadītāji pie stūres nav sēdušies dzērumā.

Kāds šoferis, pamanījis policistus, apturēja savu auto īsi pirms ekipāžām, leca no tā ārā un metās bēgt. Viņam arī izdevās pamukt, pārlecot betona sienu. Policisti toreiz piefiksēja automašīnas datus, bet lēma braukt prom. Pēc vairākām stundām gan likumsargi atgriezās, un tieši tobrīd no tuvējiem krūmiem pārsalis laukā līda bēgošais šoferis, līdz ar to no soda izvairīties viņam nesanāca. "Viņam vienkārši nepaveicās – izlīda ārā nepareizā brīdī," noteic Tomale.

Policisti skaidro, ka autovadītāji šādā veidā mēģina izvairīties no atbildības. Tiem, kas aizbēg, tas arī izdodas, jo ar pamestā auto datu piefiksēšanu nepietiek, lai cilvēku sauktu pie atbildības.

Valsts policija gan atgādina, ka par nepakļaušanos personas, kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus, atkārtotai vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli (par bēgšanu), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no 1200 eiro līdz 2000 eiro un atņem transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem.

Lai notvertu bēdzējus un vispār uzlabotu savas transportlīdzekļu vadīšanas spējas, policisti ik gadu piedalās vairāku dienu apmācībās. Tajās tiek izspēlētas dažādas situācijas ar automašīnām un motocikliem, tostarp apgūts, kā vislabāk lasīt satiksmi.

Turam sevi noteiktos likuma rāmjos, lai arī policistu skaits sarūk

Kamēr es atrodos ekipāžas auto, dzīve mūsu izbraukātajā Rīgas pusē rit mierīgi. Un tomēr vaicāju, vai Latvijas iedzīvotājus var raksturot kā likumpaklausīgus? Dzenis teic, ka kāja kādam vienmēr paslīdēs, bet kopumā latviešus var tā raksturot. Tomēr neesam tik karstasinīgi kā, piemēram, Francijā, kur notiek lieli grautiņi, kā arī Latvijā nekur nav tādu "ghetto" rajonu, kuros nedrīkstētu spert kāju.

"Noziedzība tāpat ir. Dzērāji pie stūres ir un būs, diemžēl. Taču procentuāli uz visu autovadītāju skaita viņu ir maz," norāda Dzenis un piebilst: "Cilvēki aizvien turas noteiktos rāmjos, neraugoties uz to, ka policistu skaits ir sarucis."

Policists skaidro, ka jauni kolēģi dienestam pievienojas, piemēram, pērn viņa komandai nācis klāt viens jauns cilvēks. Taču tajā pašā laikā viens ir aizgājis, kuram drīz sekos vēl viens. Proti, vairāk iet prom, nevis atnāk.

Biežākie aiziešanas iemesli nav nekas jauns, to vidū ir atalgojums, pārslodze un arī infrastruktūras problēmas. Dzenis gan min, ka sava ietekme ir arī demogrāfijai. Laikā, kad viņš sācis darbu Valsts policijā, kolēģu vidū bijuši daudzi 30 un 40 gadus veci. Tagad, pēc 19 dienesta gadiem, gluži vienkārši viņi ir devušies izdienas pensijā. Šo "bariņu" pensionēto jaunie tik strauji neaizstāja, līdz ar to – "kā bija maz, tā arī palika maz".

Dzeni pašu darbā notur zināma komforta zona – darbs vienmēr ir paticis, un viņš to prot darīt. Tāpat garantētā pensija nav mazsvarīga, arī citas sociālās garantijas. Un tomēr, kā akcentē abi pārinieki, darbs policijā nav parasts darbs, bet gan drīzāk aicinājums. Ja tas tāds ir, tad arī atalgojumam nebūs tik liela ietekme. "Cilvēki policijā tomēr strādāja arī pirms tam, vienmēr ir strādājuši un strādās," teic Dzenis.

Cilvēkresursu iztrūkumu gan zināmā veidā uz atsevišķiem likuma pārkāpumiem palīdz mazināt tehnoloģijas, kuras policija savā darbā ieviešot arvien vairāk. Piemēram, Rīgā izvietoti pastāvīgie fotoradari, kameras. Cilvēki zina, ka tur šīs ierīces ir, un saprot, ka ir diezgan bezjēdzīgi pārkāpt likumu. Tas disciplinē.

"Mums ir jāiet līdzi laikam, jāmodernizē tehniskie līdzekļi. Cilvēki tomēr ir tik, cik ir, jāstrādā ar to, kas ir. Mazticams, ka pēkšņi visas vakances tiks aizpildītas. Taču bez policijas uz ielām tāpat pilnībā neiztikt. Vajag cilvēku, kas novērtē to, kas sēž pie stūres un ir pārkāpis noteikumus – vai viņš vispār ir adekvāts," akcentē Dzenis.

Kā pamudināt jaunus cilvēkus nākt strādāt Valsts policijā? Jāsāk ar pamata lietām – jāsakārto konkurētspējīga atalgojuma jautājums, jārada mūsdienām atbilstoši apstākļi un jānodrošina pienācīgs aprīkojums. Un papildus tam jāizvērš plašāka un aizrautīgāka pašreklāma, uzskata likumsargi.