Nogalināt var jebkurš. Kāds ir tipiskais Latvijas slepkavības "profils"?

Visbiežāk nogalina sadzīviskā konfliktā apreibinošu vielu ietekmē

Slepkavības Latvijā nav tik izplatīta problēma kā, piemēram, narkotikas, taču, kā akcentē Semjonovs, tas nemaina nozieguma nopietnību. Par visām sabiedrība neuzzina, vismaz ne uzreiz. Daļā gadījumu izmeklēšanas darbs notiek ilgstoši, kā dēļ visas detaļas publiski nedrīkst atklāt pirms policija nav nonākusi pie rezultāta. Tas īpaši attiecas uz slepkavību novēršanu. Tāpat ir noziegumi, kas pēc to rakstura atkārtojas, vienīgi mainās to apstākļi un notikuma vieta.

Tipisks slepkavības profils ir divu cilvēku alkohola vai narkotisko vielu lietošana, kā dēļ izceļas sadzīvisks konflikts, kas galu galā noslēdzas ar asins izliešanu un līķi. "Alkohols vai narkotiskās vielas ir tās, kas "palīdz" šo noziegumu realizēt. Tad cilvēkam prāts vairs nestrādā, kā vajag, emocijas vairs netur, un diemžēl notiek slepkavība, tās mēģinājums vai smagi miesas nodarījumi, kas ir cēloņsakarība cilvēka nāvei," skaidro Semjonovs.

Daļā gadījumu slepkavība notiek arī mantkārīgos nolūkos. Tādos gadījumos lielākoties vainīgais noziegumam gatavojas, apzinās tā kaitīgumu un ir gatavs sava labuma dēļ laupīt otra dzīvību.

Ir arī gadījumi, kad kāds tiek nogalināts pašaizsardzības nolūkos. Piemēram, salīdzinoši nesenā pagātnē bija kāda situācija, kad starp civilsievu un civilvīru bija izcēlies konflikts, kurā iejaucās kaimiņš, kuram bija oficiāla ieroča glabāšanas un nēsāšanas atļauja. Konflikts attīstījās tik tālu, ka bija nepieciešams pielietot ieroci, lai nepieļautu smagākas sekas. Galu galā civilvīrs no gūtajām traumām mira. Semjonovs piebilst, ka šajā konkrētajā gadījumā izmeklēšanā netika pierādīts, ka kaimiņš būtu pārkāpis pašaizsardzības robežas, tāpēc sods viņam netika piemērots. Ja izmeklēšana tomēr būtu pierādījusi robežu pārkāpšanu, vīrietim varētu piemērot līdz diviem gadiem cietumā.

Tāpat salīdzinoši reti, bet tomēr Latvijā tiek pastrādātas pasūtījuma slepkavības. Pēdējo četru gadu laikā notikušas divas – noziedznieka Genādija Vaļagina un futbola aģenta Romāna Bezzubova. Semjonovs norāda, ka šāda veida slepkavības nav iespējams nepamanīt, jo tās notiek uz ielas, ļoti skaļi un ar lielu sabiedrības rezonansi.

Kāda ir cilvēka dzīvības cena? Tas atkarīgs no "objekta", no kura grib atbrīvoties, no cilvēkiem, kuri vēlas slepkavību pasūtīt, un tiem, kuri šo pasūtījumu uzņemsies. Ja "objekts" ir nopietns un to, iespējams, ikdienā pavada privātā apsardze, tas var maksāt dārgāk, jo prasīs vairāk sagatavošanās darbu, plānošanu un resursu iesaistīšanu.

Taču tīri teorētiski pasūtītājs var uzrunāt arī kādu padzīvojušu rajona iedzīvotāju un piedāvāt tik vien kā 20 eiro, lai viņš nogalinātu kādu konkrētu cilvēku. Un samaksa var tikt izpildīta dažādos veidos – ne tikai reāla nauda, bet, piemēram, uzdāvinot vai par niecīgu cenu pārdodot mašīnu.

Savukārt runājot par sērijveida noziegumiem, nodaļas priekšnieks pastāsta – šādas slepkavības ir reti sastopamas un pamatā vien likumdošanas dēļ iespējams noziegumus traktēt kā sēriju. Piemēram, nesenā pagātnē policija, izmeklējot 2021. gadā pastrādātu slepkavību, konstatēja, ka tie paši cilvēki kādu nogalinājuši arī 2015. gadā. Turpretī cilvēku ar maniakālām novirzēm vismaz pēdējo gadu vēsturē Rīgā nav bijis.

No dažiem mēnešiem līdz gadiem – cik ātri var atklāt slepkavību?

Slepkavību atklāšanas termiņi ir dažādi. Var būt situācijas, kur iespējamā vainīgā persona ir notikuma vietā, nav mēģinājusi aizbēgt un slēpt noziegumu. Ja lietā nav sarežģījumu, nav daudz ekspertīžu, aptuveni trīs mēnešu laikā tā var nonākt līdz prokuratūrai.

Ja iespējamā vainīgā persona nav zināma uzreiz, liela nozīme ir tam, cik daudz informācijas policijai izdosies iegūt, ierodoties notikuma vietā, tostarp liecinieki, lietiskie pierādījumi, operatīvā informācija. "Ir tā saucamā "zelta stunda", kad svarīgi notikuma vietā ātri reaģēt, visu "atstrādāt" tā, lai kaut ko nepazaudētu. Bieži vien lietiskie pierādījumi var pazust no mums neatkarīgu iemeslu dēļ, piemēram, video ieraksti vai citas pēdas, piemēram, laikapstākļu dēļ," skaidro Semjonovs.

Notikuma vietā iegūtā informācija attiecīgi nosaka tālākos soļus, tajā skaitā var norādīt uz vairākām versijām par slepkavības norisi, no kurām jāpārbauda visas. Tas likumsakarīgi paredz ilgāku izmeklēšanas procesu. Līdz ar to noziegums prokuratūrā var nonākt arī pēc gada, trim vai vēl vēlāk.

Piemēram, pērn slepkavību novēršanas un atklāšanas nodaļa prokuratūrai nodeva 2019. gada lietu, bet vēl iepriekš – 2018. gada. "Tās pārņēmām no citiem kolēģiem, kuru izmeklēšana bija nonākusi strupceļā. Dažreiz ir labi pamainīt skatupunktu un pieiet lietai ar svaigu redzējumu," teic nodaļas priekšnieks.

Ir arī gadījums ar 2009. gada lietu, kuru vien pēc padsmit gadiem izdevās nosūtīt kriminālvajāšanai. Te Semjonovs piebilst, ka arī veiksmes faktoram bieži vien ir liela loma.

Tiesa, ne visām slepkavībām ir atrisinājums – aptuveni 3% paliek neatklātas. Kāpēc? Iespējams, noziedznieks bija labi sagatavojies, paspēja paslēpt pēdas un ir izdomājis divus, trīs vai piecus soļus uz priekšu. "Mēs visu laiku strādājam soli vai divus atpakaļ, līdz ar to mums nepārtraukti jāmēģina noziedznieku panākt," norāda Semjonovs.

Tāpat lietas attīstību var ietekmēt pašu policistu darbs. Iespējams, notikuma vieta nav kvalitatīvi "atstrādāta". Varbūt tālākās darbības izplānotas nepareizi, tādējādi pazaudējot laiku un svarīgus lieciniekus, nepareizi nosakot ekspertīzes u. tml. Turklāt visas darbības un pierādījumi jānoformē juridiski pareizi, lai tie nepazustu, netiktu atzīti par nepieņemamiem un lieta netiktu izjaukta.

Atzīšanās nav obligāti nepieciešama

Runājot par atzīšanos noziegumā, slepkavības gadījumā tā ne vienmēr notiek. Ir cilvēki, kas zina šo noziegumu smagumu, zina par dzīvi cietumā, tāpēc, cenšoties izvairīties no soda, neatzīstas. Tāpat no svara ir policista taktika sarunu vešanas laikā. Proti, cilvēks var būt gatavs atzīties, bet policijas darbinieks kaut ko izdara nepareizi un rezultātu nedabū. Var būt arī otrādi, kur liekas, ka aizdomās turētais nekad nerunās, bet, veicot pareizas darbības, atzīšanās tiek panākta.

Tajā pašā laikā, kā skaidro Semjonovs, atzīšanās nav obligāti nepieciešama, lai aizdomās turamo varētu notiesāt. Galu galā prokuratūra vērtē pierādījumu kopumu.

"Kā viņi paši saka: "Atzīties es vienmēr paspēšu. Jūs sākumā izdariet savu darbu, un es paskatīšos, ko esat izdarījuši." Viņiem ir tiesības klusēt, neliecināt pret sevi, atzīties tikai pirms procesa beigām. Bieži vien šie cilvēki nezaudē cerību, klusē, neko nesaka vai pat mēģina izjaukt mūsu darbu, novirzīt citur. Klusēšana ir viens, bet, ja melo, tas mums atkal ir jāpārbauda. Ja pagadījies labs advokāts, arī tas var palīdzēt izmeklēšanu vest tur, kur nevajag, pretdarboties," stāsta nodaļas priekšnieks.

Viņš piebilst: "Tās ir sacīkstes. Mums ir pienākums pierādīt, ka viņš to ir izdarījis. Viņam ir tiesības nerunāt, neliecināt pret sevi."

Arī iedzīvotāji var kavēt lietu attīstību

Jāatzīmē, ka noziegumu atklāšanā svarīga ir arī iedzīvotāju iesaiste. Taču ne visi ir saprotoši un gatavi palīdzēt. Semjonovs skaidro, ka ir tādi cilvēki, kuriem ar policiju iepriekš nav bijusi laba saskarsme, piemēram, tie bijuši cietušo lomā, bet nesagaidīja vēlamo rezultātu, vai paši kaut ko sastrādājuši, līdz ar to policija saistās ar negatīvām emocijām.

Ir tādi, kas daudz skatījušies kino un nesaprot, kā policisti var strādāt bez darba formām, tāpēc nesadarbojas. Semjonova praksē ir gadījums, kur, aptaujājot iedzīvotājus, kāds zvanīja policijai un ziņoja par aizdomīgām personām, tās arī fotografēja. "Aizdomīgās" personas bija policijas operatīvie darbinieki.

Izaicinājumus sagādā arī video novērošanas ierakstu iegūšana, kur lielākā daļa sistēmu ir privātpersonu rīcībā. Ierakstu uzglabāšanai ir dažādi termiņi – no dažām stundām līdz vairākiem mēnešiem. Tā kā novērošanas kameras Latvijā nav sistematizētas, pie katra turētāja jāvēršas individuāli un nekavējoties, lai iegūtu video ierakstu.

Tiesa, ne visi cilvēki uzskata, ka viņiem policijai ir jāpalīdz, ka tai ir jāizsniedz video ieraksti (kaut arī to paredz likums), jo tas ir iedzīvotāju privātīpašums, privātā sistēma, kuru paši ir pirkuši un apkalpo. Visbiežāk galu galā ieraksti likumsargiem tiek nodoti brīvprātīgi, bet ir gadījumi, kad tomēr nepieciešams veikt kratīšanu un novērošanas sistēmu izņemšanu.

Te Semjonovs piebilst – pirms vairākiem gadiem valstiskā līmenī tika runāts par nepieciešamību video novērošanas sistēmas apvienot, tādējādi atvieglojot policijas darbu, bet šis jautājums pazudis nebūtībā. Tas gan nenozīmē, ka šāds risinājums vairs nav aktuāls, tieši pretēji – nepieciešamība aug pa minūtēm. Un tas palīdzētu jebkura nozieguma atklāšanai.

"Bet tā rādīja CSI…"

Neapšaubāmi cilvēku uztveri par to, kā lietas notiek, lielā daļā gadījumu veido kino redzētais. Policijas darbs nav izņēmums. Semjonovs pastāsta, ka arī viņa pieredzē ir vairāki gadījumi, kur iedzīvotājiem liekas – dzīvē notiek tāpat kā filmās. Piemēram, kādā dzīvoklī bija notikusi zādzība, un notikuma liecinieks policijas darbiniekam piedāvāja pierādījumos paņemt izkošļātu košļājamo gumiju, jo uz tās ir atstāti noziedznieka zobu nospiedumi, pēc kuriem varēs vainīgo "izskaitļot". Liecinieks atzina, ka šādu praksi redzējis televizorā.

Slepkavību novēršanas un atklāšanas nodaļas priekšnieks uzsver – salīdzinot kino un reālo dzīvi, jāpatur prātā vairākas lietas. Vispirms katrai filmai un seriālam ir scenārijs. Daļā gadījumu zinātājiem ir redzams, ka scenārija rakstīšanā bijis piesaistīts cilvēks no "sistēmas", proti, sižets ir piesaistīts realitātei, tajā nav izdomājumu. Taču tā nav vienmēr.

Tāpat, piemēram, seriāliem pārsvarā ir 40 minūšu garas sērijas, kurās viss veiksmīgi tiek atklāts. Cilvēkam, to redzot, rodas priekšstats, ka noziegumu izmeklēšana nav nekas sarežģīts un arī dzīvē tos var atklāt ja ne 40 minūtēs, tad vienas dienas laikā.

"Realitāte un mākslas darbs ir divas dažādas lietas. Pat seriāls, kas ir visvairāk pietuvināts mūsu darbam, tomēr atšķirsies no realitātes, jo tur ir viens uzdevums, bet mums ir cits. Tur ir scenārijs, bet mums tāda nav. Mums ir tikai mūsu pašu izveidotais plāns, kur neviens diemžēl negarantē rezultātu," akcentē Semjonovs.

Ne visi policisti iztur

Jautājot, vai ir kāds gadījums, kas naktīs neļauj gulēt, slepkavību novēršanas un atklāšanas nodaļas priekšnieks teic – tādu nav, taču jutīgāk uztver jebkuru gadījumu, kas skar bērnus. Bet, lai arī cik skarbi tas neskanētu, ar laiku rutīna ņem virsroku, un par konkrētiem gadījumiem vairs nav laika domāt.

"Ja kaut kur ieciklēsies un sāksi domāt par vienu konkrētu gadījumu, visticamāk, ar laiku vajadzēs mainīt profesiju. Kaut kur galvā tas paliek, grozās, bet tu nemēģini tajā iedziļināties. Ainas, kas redzētas notikuma vietā, sākotnēji dzīvo atmiņā, bet ar laiku atmiņa dara savu, un tās kaut kur pazūd. Notiek arī kas jauns, un ir jādomā par to," pastāsta Semjonovs.

Viņš atklāj – ja paliek gaužām grūti, ikvienam Iekšlietu ministrijas darbiniekam ir iespēja saņemt psiholoģisko atbalstu. Tāpat ik gadu iespējams doties divu nedēļu garā mācību komandējumā, kur notiek dažādas nodarbības, tostarp pieejamas individuālas konsultācijas ar speciālistiem.

Taču ne visiem pietiek ar piedāvātajām palīdzības iespējām. Ir policijas darbinieki, kuri neiztur un aiziet prom. "Visi tomēr ir tikai cilvēki nevis roboti," noslēgumā saka Semjonovs.

Noskaties! "Sargi": Slepkavību izmeklēšana – jāspēj saskatīt tālāk par asinīm nozieguma vietā

Projektu " Sargi 2" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Sargi 2" saturu atbild SIA "Video Factory". Skaties raidījumu ciklu "Sargi" no 6. oktobra svētdienās pulksten 18.50 kanālā TV3.