"Apetīte rodas ēdot, viņš neapstāsies." Ukraiņu karavīri frontē TV3 izsakās par diktatora Putina ambīcijām

Drupās pārvērstas pilsētas un tūkstošiem izpostītu dzīvju. Šādi var raksturot sajūtas, kas pārņem, tuvojoties frontei. Nespējot izrauties uz priekšu, krievu armija posta pilsētu pēc pilsētas, lai tādā veidā sagrautu ukraiņu morāli un spēku cīnīties, taču arī tas neizdodas.

TV3 Ziņas devās pie kājniekiem, kuri tā sauktajā "nullē" ierakumos aizsargā savu zemi no krievu iebrucēju armijas.

Šos vīrus sastopam nepilnus četrus kilometrus no kontakta līnijas, viņi tikko atgriezušies no ierakumiem trīs dienu atpūtā, bet tad atkal nedēļa tā sauktajā "nullē".

Serhijam civilajā dzīvē pašam bija savs bizness – autoserviss. Mājās gaida sieva un divas meitas. Šeit, kājniekos, ir jau divus gadus, trīs reizes bijis ievainots, bet, par laimi, pēc rehabilitācijas spējis atkal atgriezties ierindā. Par krievu taktiku viņš saka: "Cilvēki kā lielgabala gaļa tiek mesta kaujā, to nevar nosaukt nekā citādāk."

Uz jautājumu, kā ir cīnīties šajā punktā, Serhijs atbild: "Ir bail, ir smagi. Es nezinu, kā to aprakstīt. To saprot tikai cilvēki, kas paši tur ir bijuši. Kā tas ir diennaktīm salā stāvēt, un nepārtraukti no kaut kurienes lien krievi. Nedod, Dievs, es aizmigšu, palaidīšu garām kādu krievu, kurš ne tikai mani nogalinās, bet arī manus cīņubiedrus. Tur tu ne tikai par sevi domā, bet par saviem puišiem, kuri uz maiņām vismaz drusku cenšas atpūsties. Tajos brīžos man viņi ir jāsargā. Tā mēs visu laiku maināmies ierakumos."

TV3 Ziņas vaicā karavīriem, kas ir smagākais, kas šo gadu laikā piedzīvots. Serhijs: "Kad tavs cīņubiedrs 20 metrus no tevis kliedz: "Palīdzi man!" Mēs saprotam, ka ir jāpalīdz, bet pozīciju kaujas ir tik intensīvas, ka mēs pie viņa nevaram pieiet, nevaram palīdzēt. Tas ir pats drausmīgākais, dzirdēt, kā cilvēks sāpēs kliedz, bet tu neko nevari izdarīt, jo redzi, ka virs viņa stāv krievu drons un to vien tikai gaida, kad tu pieiesi palīdzēt, lai nomestu vēl vienu sprāgstvielu."

Uz jautājumu, ko jūt karavīrs, kad pienāk diena, kad ir jādodas uz tā saukto "nulli", no kuras ir milzīga iespēja arī neatgriezties, Serhijs saka: "Pateikt, ka ir bail – tas ir nepateikt neko. Mums visiem ir motivācija, viena motivācija – nepieļaut, ka ienaidnieks tiek tālāk, tur, kur ir mūsu bērni, ģimenes un mājas. Lai tās niecības neaizietu pie mūsu tuvajiem un nevarētu ņirgāties par viņiem tā, kā viņi to darīja Bučā, Irpiņā visur citur, kur viņi izvaroja un spīdzināja mūsu cilvēkus. Es to nevaru pieļaut."

Viņš turpina: "Viņiem nav vajadzīgas mūsu pilsētas, ciemi, ne mūsu cilvēki. Viss tiek nolīdzināts līdz ar zemi, iznīcināta mūsu nācija un kultūra, viss. Viņiem vajag to, kas ir zem mūsu zemes – minerālus, izrakteņus. Kamēr viņš savu nedabūs, viņš neapstāsies. Var teikt un domāt, ko grib, bet Putins neapstāsies, kamēr nedabūs to, ko viņš ir ieplānojis, vispirms savākt mūsu Zaporižjas, Doneckas, Hersonas apgabalu. Tad uz kādu laiku nomierināsies, atjaunos spēkus – apetīte rodas ēdot, viņš neapstāsies, viņš ies tālāk."