Alkoholisms, narkomānija, nabadzība: filma atklāj, kā patiesībā izskatās Lietuvas atstumtie

Cilvēki, kuri ir atšķirīgi, dzīvo citādāku dzīvesveidu, neatbilst pieņemtajām dzīves normām, bieži piedzīvo atstumšanu, "norakstīšanu", un ne vienmēr tiek jautāts, kāpēc viņi to dara. Filmas nosaukums "Robežas" radās, meklējot atbildes uz jautājumu: kur ir robeža starp "normālu" sabiedrības dalībnieku un cilvēku, kuru mēs ierasti norakstām kā marginālu.

Raimunds Kižis intervijā Go3 piekritis dalīties pārdomās par cilvēcības meklējumiem Lietuvas neredzamajā pusē.

Ķižis karjeru sāka reklāmas jomā. Pirms aptuveni trīs gadiem viņš no darba aizgāja. "Sapratu, ka mani vairāk interesē radīt saturu, kas atšķiras no jogurta reklāmu veidošanas," saka režisors. Vienlaikus sapratis, ka bez filmu veidošanas viņa dzīve nav iedomājama.

Tādas tēmas atkarības un bezpajumtniecība viņu allaž bija saistījusi, jo tajā ir "kaut kas, ko mēs īsti neredzam, kaut kas aizliegts, kaut kas bīstams". Nolēmis, ka par to jāveido filma. Vispirms devies uz apkaimēm un vietām, kur koncentrējas grūtībās nonākuši cilvēki, piemēram, staciju rajoniem, zupas virtuvēm.

"Es pazinu daudzus cilvēkus, kuri bija palikuši bez darba, bez mājām, atkarību mākti. Kad sāku ar viņiem runāt, izrādījās, ka visi šie cilvēki ir tādi paši kā mēs, viņu dzīve ir normāla, bet apstākļi ir citi. Mani tas aizrāva," stāsta Kižis. Grūtākais bijis atrast cilvēkus, kuri nebaidās no videokamerām.

Kižis ir filmas scenārija autors, režisors un operators, arī producents. Filmas tapšanas laikā tā izrādījusies liela priekšrocība.

"Patiesībā, kad esmu viens, ir vieglāk ar kādu komunicēt un arī saruna ir godīgāka."

Pirms filmēšanas ar varoņiem autors ticies vienu, divas un pat desmit reizes. Ar dažiem viņš arvien turpina komunicēt.

"Mēs tikāmies pietiekami daudz reižu, lai sarunu biedri saprastu, kāpēc es to daru, un tad sākās filmēšanas posms. Varu teikt, ka filmēšana bija vieglākā procesa daļa," saka režisors.

Filmēšanas laikā fiziskas traumas neguva, bet neslēpj – nonācis arī bīstamās situācijās. "Visaginā filmēju divus narkomānus septiņdesmit gadu vecumā. Viņi daudzus gadus lietojuši narkotikas, un neviens nespēj izskaidrot, kā viņi joprojām ir dzīvi. Es pavadīju ar viņiem dažas dienas, un bija brīdis, kad mēs kādā veikalā satikām cilvēku, kas, iespējams, bija iesaistīts narkotiku tirdzniecībā, un viņš ļoti sadusmojās, kad ieraudzīja mani ar kameru. Tas bija ļoti bīstami. Vienīgais, kas man šajā situācijā palīdzēja, bija tas, ka tā bija publiska vieta, veikals," stāsta Kižis.

"Es mēdzu sev atgādināt tādu kā likumsakarību, ka jāiet ar mīlestību, nevis ar bailēm. Ja tu neko neslēpsi, ja tev nebūs ļaunu nodomu, ja tu necentīsies kādu apmānīt, tad nekas slikts nenotiks."

Runājot par objektivitāti un spēju emocionāli distancēties, režisors saka – viņš to īsti nevarēja. "Tur ir daudz sāpju, vientulības, skumju. Un daudz bezjēdzības un absurda."

Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!