Ar rozā drediem un grimu: Roberta De Niro dēls kļuva par transpersonu sievieti un ieguva sev jaunu vārdu

Intervijā "Them" Airina ne tikai oficiāli iepazīstināja ar savu jauno identitāti, bet arī dalījās savā personīgajā pārejas pieredzē, sevis atrašanā, sāpīgos mirkļus no pagātnes, kā arī cerībās uz nākotni.

View this post on Instagram

A post shared by Them (@them)

Jau pēc pirmās parādīšanās sabiedrībā jaunajā tēlā blakus tēvam Robertam De Niro pie viesnīcas, plašsaziņas līdzekļi eksplodēja ar virsrakstiem, bieži robežojoties ar transfobiju. Viens no tabloīdiem raksturoja viņas tēlu kā "šokējošu", "drosmīgu" un "nedaudz atpazīstamu". Tajā pašā laikā neviens no žurnālistiem nejautāja pašai Airinai par viņas stāstu. Viņai netika dota iespēja paskaidrot un izstāstīt par sevi, savām sajūtām.

Viens no pagrieziena punktiem viņas pašpieņemšanā notika pēc filmas "Mazā nāriņa" noskatīšanās, kur Holija Beilija parādījās ar grezniem matiem dredu stilā. Tas iedvesmoja Airinu izveidot savas pirmās cirtas Ņujorkas salonā melnādainām sievietēm. Procedūra bija ne tikai fiziski sāpīga, bet arī emocionāla. Viņa atceras, ka jutās kā rituālā, kas savieno melnādaino sieviešu paaudzi.

Lai gan sievišķīgais tēls ir bijis daļa no viņas dzīves kopš pusaudža gadiem, tieši 2024. gada novembrī Airina nolēma sākt hormonu terapiju. Par šo savu lēmumu viņa teica, ka tas ir veids, kā saglabāt un palielināt savu sievišķību laikā, kad viņa noveco.

Neskatoties uz tēva lielo atpazīstamību, Airina ir pateicīga Robertam De Niro un Toukijai Smitai par to, ka bērnībā viņu pasargāja no publicitātes.

Airina, kura dzimusi Robertam De Niro un aktrisei Tūkijai Smitai 1995. gadā, lielākoties uzauga ārpus lielās publicitātes, tāpēc viņu pārsteidza pēkšņā mediju uzmanība. "Protams, neviens vecāks nav ideāls, bet esmu pateicīga, ka abi mani vecāki piekrita mani turēt prom no publicitātes. Viņi vēlējās, lai viss būtu ļoti privāti," viņa saka un papildina: "Viņi man ir teikuši, ka vēlējās, lai man būtu pēc iespējas normālāka bērnība."

Airina cīnās ar to, ko varētu nozīmēt būt publiskai laikā, kad ir izdoti rīkojumi, kas aizliedz jebkādu "dzimumu ideoloģijas" izpausmi, visā ASV notiek plaši izplatīti uzbrukumi transpersonu tiesībām un Apvienotajā Karalistē un ārpus tās notiek biedējošas politiskas iejaukšanās, ko veic transpersonas izslēdzošās radikālās feministes jeb TERF.

Mērķis, kas vērsts pret melnādainām transpersonām, prasa cita veida redzamību — tādu, kas transpersonas neuzskata par statistiku vai viendimensionālām ikonām, bet gan par mūsu senčiem, mīļotajiem un lolotajiem draugiem, kuri dara visu iespējamo, lai dziedinātos un atbrīvotos.

Augot Ņujorkā agrīnajos bērnības gados, Airina tika izsmieta un atstumta no vienaudžu puses par sievišķību, lielo augumu un atšķirībām, ko viņa vēl nevarēja aprakstīt. Divrasu piederība vēl vairāk sarežģīja viņas piederības meklējumus. Tā kā viņa nebija anonīma persona, pieaugšanas laikā jutās hiperredzama, neskatoties uz to, ka vecāki pieņēma viņas dīvainību.

"Es vienmēr uzaugu kā cilvēks ar lielāku augumu," viņa saka un atklāj: "Visi pārējie ģimenē bija samērā tievi vai labā formā, es nebiju, tāpēc es it kā izcēlos kā īkšķis, un manā ģimenē nebija neviena, kas varētu saprast šo pieredzi."

Pat ja ģimene viņu sargāja no sabiedrības acīm, Airina atceras, ka vienaudži viņu izsmēja par viņas augumu un viņa bija atstumta, kad klasesbiedri gatavojās izlaiduma ballei. Airina joprojām pēta, kā šī pieredze, kā arī pozitīvas mediju atspoguļojuma trūkums, iedragāja viņas pašapziņu.

"Augot, kad cilvēki sāka sasniegt pubertāti un sāka viens otram patikt… Man nekad tā nebija," viņa atceras. "Man jaunībā nekad nebija drauga, lai gan, atskatoties atpakaļ, vai mums tiešām ir jātiekas ar kādu pamatskolā? Es nodomāju: "Oho, šīs lietas liecina, ka esmu ļoti nevēlama. Es neesmu iekārojama. Es neesmu tik pievilcīga kā citi cilvēki, citas meitenes, citi zēni."

"[Geji bija] nežēlīgi un ļauni. Es pat neatbildu šim skaistuma standartam, kas ir tievs, balts, muskuļots vai vienkārši superformā, vīrišķīgs," saka Airina. "Man vienmēr teica, ka es, augot, esmu par daudz vai par maz: pārāk liela, nepietiekami tieva. Ne pietiekami melna, nepietiekami balta. Pārāk sievišķīga, nepietiekami vīrišķīga. Nekad nebija vienkārši: "Tu esi tieši tāda, kāda tu esi."

Lai gan Airina kopš pamatskolas ir bijusi sievišķīga, viņas lēmums sākt hormonu terapiju pagājušā gada novembrī radās no vēlmes saglabāt šo sievišķību, kļūstot vecākai. "Kurš gan vēlas būt vecs vīrietis?" viņa jautā.

Pēc tam, kad Airina redzēja veiksmīgas transpersonas sievietes atklāti runājam par savām pārmaiņām, viņa uzdrošinājās iedomāties līdzīgu nākotni sev, neskatoties uz to, ka jutās kā pašpasludināts "vēlais zieds".

"Transpersonas ir godīgas un atklātas, īpaši publiskās vietās, piemēram, sociālajos medijos, un redzot viņas panākumos… Es domāju, ziniet ko? Varbūt man vēl nav par vēlu," viņa saka par savu iekšējo procesu. "Varbūt es varu sākt."

Īpaši melnādainās sievišķības pieņemšana ļauj viņai izbēgt no ierobežojošajām vēlamības politikas sienām. "Es domāju, ka liela daļa no [manas pārejas] ir arī melnādaino sieviešu ietekme uz mani," viņa saka. "Es domāju, ka, ieņemot šo jauno identitāti, vienlaikus lepojoties ar savu melnādaino identitāti, es kaut kādā veidā jūtos viņām tuvāk."

Neskatoties uz šīm bažām, viņa strauji ienāk tajā, ko viņa sauc par "dzimumu diasporu", ar drosmi, kas ir vienlaikus spēcīga un maiga. Pirmo reizi viņa iemācījās iemiesot šo priecīgo, nepakļāvīgo sievišķību no savas mātes.

Savas karjeras virsotnē Toukija Smita, kuru raksturoja kā "reibinoša šarma ciklonu", vāca līdzekļus bērniem ar AIDS pēc tam, kad viņas brālis, modes dizaineris Vilijs Smits, nomira no vīrusa komplikācijām. Viņa skaļi smejas, reliģiozi valkā sarkanu apģērbu un reiz atvēra savu restorānu Manhetenā. Nosaukusi Airinas vecmāmiņa par godu izdomātai, enerģiskai sarkanai ugunsdzēsēju mašīnai no bērnu dziesmas, Toukija savus gēnus ieaudzināja viņas augumā un valdzinošajā smaidā — tieši tā, kā viņai patīk.