"Ja paliksi mājās un ņurdēsi – tas ir slikts, un tas… Nu, pats vainīgs!" Iedzīvotāji stāsta par savu motivāciju balsot

Vēlēšanu dienā izvēle būs ne tikai par to, kam atdot savu balsi. Daļai sabiedrības vispirms būs jāizšķiras, vai uz vēlēšanām doties vispār. Un tieši šis lēmums var būt tikpat nozīmīgs kā izdarītā izvēle pie balsošanas urnas.

Uzrunātajiem vēlētājiem motivācija doties balsot atšķiras, taču viena doma atkārtojas – iespēja kaut ko ietekmēt sākas ar līdzdalību.

"Ja cilvēks apzinās, ka viņš te dzīvo, ka no viņa te kaut kas ir atkarīgs, tad viņš aizies un novēlēs," saka Pēteris.

"Es domāju, ka ir visas iespējas kaut ko mainīt. Tas ir ļoti atkarīgs no mums, no tiem, kas iet vēlēt. Un arī bez vēlēšanām pastāv tik daudz veidu, kā iesaistīties. Tas ir ļoti svarīgi un nevajag zaudēt kaut kādas cerības! Es mīlu šo valsti," pauž Alise.

"Man vispār nav bijusi tāda ideja – nepiedalīties, man ģimenē visi iet balsot un ir par balsošanu, vēlēšanām," norāda Aleksa.

"Ja paliksi mājās un ņurdēsi – tas ir slikts, un tas… Nu, pats vainīgs! Nu, tu nevari pacelt, piedodiet, savu pēcpusi un aiziet un vēlēt?" vaicā Olga.

"Es katru reizi iešu balsot! Tāpēc, ka vajag! Pēc tam viņi tur neko nedara, ko mēs prasām, nu bet…" prāto Ņina.

Tomēr vēlētāju aktivitāte ilgākā laikā ir kritusies. 2002. gadā vēlēja 71 % balsstiesīgo, 2018. gadā vairs nepilni 55 %. Pirms četriem gadiem aktivitāte atkal nedaudz pieauga līdz 59%, tomēr līdz gadsimta sākuma līmenim tā neatgriezās.

"Viena daļa cilvēku, kas neiet vēlēt, — mēs sakām, ka šie ir cilvēki, kas ir vīlušies politiskajos procesos un viņiem šķiet, ka neaizejot viņi it kā soda politisko partiju vai politiķus un parāda savu pozīciju. Bet jāsaka, ka tā doma ir kļūdaina. Jo sanāk tā, ka tu visvairāk sodi pats sevi – tas kuģis, uz kura tu esi, tas turpina braukt, tikai tu to stūri esi palaidis vaļā un nekā nepieslēdzies šim procesam," pauž politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lelde Metla-Rozentāle.

Savukārt daļai svarīgi, lai viņu vietā neizlemtu citi.

"Mūsu ģimenē tas ir pašsaprotami. Mēs vienmēr ejam vēlēt, mēs esam diezgan pārliecināti par to, ko mēs vēlam. Jo mūsu uzskatos ir tā, ka, ja mēs neaiziesim vēlēt, aizies tie, pārējie, ar kuriem mums nesakrīt domas," teic Aiga.

"Mans pilsoņa pienākums ir jāpilda. Tā ir mana iespēja piedalīties valsts pārvaldē," norāda Aivars.

"Kas ir tās lietas, ko gribētos, lai mainās uz labo pusi? Vienkārši dzīves līmenis. Ļoti gribas, lai mums, pensionāriem, un arī tiem, kas strādā, lai viņi nestrādā tikai no algas līdz algai, lai viņi varētu dzīvot nevis eksistēt," pauž Olga.

"Gribas stabilitāti, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot ārējie procesi, neatkarīgi no Latvijā notiekošā. Mēs esam neliela valsts un mēs esam ļoti atkarīgi no tā, kas notiek ap mums," norāda Aivars.

Vai šīs gaidas nozīmēs arī lielāku aktivitāti, Metla-Rozentāle prognozēt nesteidzas: "Ģeopolitiskā situācija jeb tas, ka ir kaut kāda apdraudējuma sajūta, un šaubas par savu nākotni – tas ir viens no iemesliem, kas liek cilvēkiem saņemties un tomēr mēģināt ietekmēt procesus. Tāpēc es domāju, ka varbūt mēs varētu noturēties pie tā pagājušās reizes rādītāja un nenoslīdēt lejā, un tad tas jau varētu teikt, ir apmierinošs rezultāts."