"Es ceru, ka mēs pamodīsimies!" Barikāžu dalībnieki un jaunsargi par 1991. gadu, kā arī gatavību aizstāvēt Latviju

Doma laukumā visu otrdienu kuras  Barikāžu atceres ugunskurs. Šogad aprit 35 gadi, kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgā veidā aizstāvēja mūsu valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem.

Barikādes bija viens no nozīmīgākajiem Atmodas laika notikumiem. Tas kļuva par spilgtu apliecinājumu mūsu tautas vienotībai, drosmei, uzticībai demokrātiskām vērtībām un Latvijas neatkarībai. Dažādi Barikāžu laika atceres pasākumi notiek daudzās Latvijas pilsētās.

Pirms 35 gadiem Vecrīgā sanākušos barikāžu dalībniekus sildīja daudzi jo daudzi ugunskuri, bet šodien – viens, simbolisks, ko aizdedza valsts augstākās amatpersonas.

Sanākušo vidū daudzi paši piedalījās barikādēs. Braucot uz Rīgu pēc Tautas Frontes aicinājuma, lai te sargātu stratēģiski svarīgos objektus – Augstākās apdomes ēku, televīziju un radio. Katrs darīja, ko spēj, lai palīdzētu nosargāt vien nesen atgūto Latvijas neatkarību. Atceroties notikumus pirms 35 gadiem, daudziem rodas pārdomas par to, kādi laiki vēl varētu būt priekšā.

"Es atbraucu uz barikādēm ar trim saviem audzēkņiem no vidusskolas izlaiduma klases, kas man par pārsteigumu jau autobusā gaidīja, kad mēs braucām uz šejieni. Zaķusalu sargājām, torni, un televīzijas ēku. Tagad man ir nelielas bažas. Man šķiet, ka Eiropa ir aizmigusi, mēs drusku mostamies, bet vai mēs… Nē, nu es ceru, ka mēs pamodīsimies! Lai tas notiktu ātrāk," pauž barikāžu dalībnieks Jānis.

"Visiem bija bailes, bet tajā pat laikā visi riskēja un visi darīja visu iespējamo, lai mēs atgūtu savu neatkarību, lai būtu brīvi! Mums tagad ir jaunatne, kura arī ir apņēmības pilna. Es domāju, ka viņi spēs pastāvēt un mēs veči, cik esam palikuši, arī mēs darīsim visu ko varēsim, lai nekas mums vairāk neatgadītos," teic 1991. gada barikādes pieredzējušais Juris.

Vaicāts, kur tajā laikā bijis, vēl viens barikāžu dalībnieks Gunārs stāsta: "Zaķusalā bijām, tieši 20.datumā. Vispār tāda vienotība, kāda toreiz bija – tas nav atkārtojums. Es teikšu – ļoti labi, ka nav tādas vajadzības to atkārtot."

"Dīvainā kārtā nekādu baiļu nebija! Kaut gan zinājām, ka pietiekoši daudz tur arī mūsu pusītē bija tā saucamo interfrontistu. Esot koncertā Ķīpsalā, es pa gariem laikiem ieraudzīju ļoti daudz cilvēcīgu acu pāru. Man šķiet, ka šie cilvēki ar cilvēcīgajām acīm noteikti varēs aizstāvēt Latviju. Piedodiet, ļoti emocionāla diena," saka barikāžu dalībniece Silvija.

Gatavību aizstāvēt mūsu valsti pauž jaunsargi, kuri barikāžu laikā vēl nebija dzimuši, taču pārliecināti – jaunajā paaudzē patriotisms nav mazāks.

"Protams, ja mums draud kaut kādas briesmas, mēs varēsim sadoties rokās un aizsargāt mūsu brīvību! It īpaši redzot jaunsardzi un to, ka mums patriotu Latvijā ir daudz," teic jaunsargs Linards.

"Liela daļa no mūsējiem ir patriotiski noskaņota, un būtu gatavi stāvēt un cīnīties, ja nepieciešams. Un nosalt no barga sala. (..) Liela daļa simtprocentīgi stāvētu un cīnītos," saka jaunsargs Pēteris.

Omonieši Barikāžu laikā nogalināja astoņus cilvēkus. 20. janvāris bija asiņainākais no tā laika datumiem – šajā dienā dzīvību zaudēja pieci cilvēki.

No omoniešu raidītām lodēm, mira skolnieks Edijs Riekstiņš, operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne un vēl arī divi milicijas darbinieki, kas apsargāja Iekšlietu ministrijas ēku.

Tagad pie viņu piemiņas vietām Bastejkalnā tika likti ziedi un degtas svecītes.