Kāmēr jūras līcis aizsalis, atkal aktuāls senais zemledus zvejas arods. Stāstīsim, kā ziemu pārlaiž Latvijas piekrastes zvejnieki.
Pēdējos mēnešos atceramies, ka Latvijā mēdz būt arī kārtīgas ziemas. Šajā sezonā pat ar uzviju. Aizsalis arī Rīgas jūras līcis, notrausti putekļi no ledlaužiem, tik skarbi ledus apstākļi neesot bijuši pēdējo 15 gadu laikā. Tas atsaucas arī uz piekrastes zvejniekiem. Ierasti maigākās ziemās viņi turpina iet jūrā, tagad ved mūs uz Engures ezeru, lai atgādinātu par seno zemledus zvejas arodu.
"Paaudzēm bija mācīts no senčiem. Lai ieliktu tīklu zem ledus, izcērt caurumus, dzen kārti. Kārts ir piesieta pie virves. Ar tās virves palīdzību ievelk iekšā zvejas tīklu. Kad pārbauda, nav vairs jākaļ tik daudz caurumu, atsien galu, atkal piesien virvi klāt. Ievelk to pašu tīklu atpakaļ."
Tīkla garums ir 50-60 metru. Tā zvejo gan aizsalušā jūrā, gan visos citos ūdeņos. Loms mazāks nekā tad, ja ziema būtu ļāvusi iet jūrā, bet šādi aroda meistari var vismaz nepalikt bešā. Tie, kuri vēl māk zemledus zveju. Gana daudzi zina procesu, bet neizprot nianses.
"Galvenais jāskatās, lai tīkls nebūtu pie ledus. Ja tīkls būs pie ledus, tad piesals "Sveiki, Gauja!". Tīkls iet zudībā. Cik es zinu, tad šogad jūrā arī daudzi tīkli izplēsti pa gabalam ārā."
Cik ir loms, kopējā nozveja mazāka, salīdzinot ar to, ja var iet jūrā ziemā?
"Redzi, grūti pateikt. Kad ir ledus, tu ievelc mazāk tīklu, bet ir viens liels pluss. Ronis zem ledus neiet. Vaļējā ūdenī mums ronis lielākoties izēd zivis. Laimes spēle, lai kaut ko noķertu."
Mūsu viesošanās laikā ir arī ko parādīt. Arī lielākā līdaka šogad.
Loms pašu patēriņam, kaut ko notirgo vietējiem krodziņiem, kas paliek pāri – tālāk uz Rīgas Centrāltirgu. Kopējie apjomi, protams, nav lieli.
"Ziema kā ziema. Ziemā taisa zvejas rīkus. Ka saka, ka vasarā taisa ragaviņas. Ziemā taisām zvejas rīkus, un tad, ja ir vieta, ir moments, meklējam, kur ievilkt to tīklu. Kuri māk vēl."
Tātad tagad švakāk, vēlāk gan nozarei varētu būt labāk jūrā – pēc pieredzes, kad aizsalst, pēc tam, ledum ejot prom, lielāka ūdens apmaiņa un, sagaidāmi, vairāk zivju.
Tāda esot zvejnieka dzīve. Nekad jau līdz galam nevar zināt, kā būs. Vietējie nozares pārstāvji šonedēļ arī tepat Bērzciemā uzņēma Eiropas Savienības zivsaimniecības un okeānu komisāru Kostu Kadi. Šiem skaitliski nedaudzajiem atlikušajiem senā aroda meistariem lielu satraukumu raisa sagaidāmās stingrākās prasības nozarei. Turklāt ne tikai Briseles, bet arī vietējā līmenī.
"Ja sēž kabinetā Rīgā tie, kuri zina visu… Kā tas pēdējais stāsts… Aļģīti grib nostādīt augstāk par piekrastes zvejnieku, par veselu arodu. Kaut gan mēs tai aļģītei neko nedarām."
"Katrā ciematā katrā otrā mājā dzīvoja zvejnieks kādreiz. Tagad ciematos ir palikuši pa vienam diviem. Un tos patriekt no jūras, tas ir pats pēdējais murgs. Latvijas cilvēki tās zivis grib. Piekrastes zvejnieks nav tikai zivis… Tas ir tūrisms, tā ir dzīvība piekrastē," saka biedrības "Mazjūras zvejnieki" valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis.
"Ceru, ka izdosies saglābt. Ceru, ka neaizies nebūtībā. Veči ir sapratuši, mēs esam apvienojušies, un mēs nevienam vairs neļausim sevi apbižot. Mēs gribam pa labam. Mēs gribam zvejot, nevis kasīties, bet, ja mūs aiztiks, labi nebūs."
Pēc nozares datiem, Latvijā oficiālo reģistrēto piekrastes zvejnieku skaits pēdējos gados ir vidēji 140, bet to, kuri ikdienā pārtiek no ieņēmumiem, ko dod zvejniecība, ir ne vairāk kā 70.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
