Kāpēc tik ilgi nekas netika darīts? Starp diabēta pacientiem un Abu Meri asas diskusijas pie valdības ēkas

Pretī valdības ēkai otrdien pulcējās vairāki desmiti 1. tipa diabēta pacientu un viņu atbalstītāju, lai atkārtoti uzsvērtu, cik būtisks ir valsts atbalsts, lai arī pēc pilngadības viņi varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

"Ikdienā es redzu šo traģisko situāciju, kad pusaudzis, sasniedz 18 gadu vecumu, kad pātrūkst šī diabēta kontrole, uzraudzīšana pasliktinās. To pierāda ne tikai pētījumi, bet arī pierāda ikdiena, dzīve Latvijā, augstais stacionēšanās epizožu skaits, vēlīno komplikāciju klātbūtne cilvēkiem, nieru mazspēja, redzes zudums, locekļu, kāju amputācijas un, protams, dzīves kvalitāte un viss no tā izrietošais," pauž BKUS diabēta aprūpes māsa un Diabētu Biedrības pārstāve Ilze Veilande.

"Man bērnam ir 1. tipa cukura diabēts. Pieņemsim, mums ir (..) sensori, tie ir uz vidēji uz 10-12 dienām. Tātad, mēnesī tos vajag apmēram trīs, tie ir ap 150 eiro mēnesī. Mums ir insulīna sūknis, kam viens "patčs", izmaksā 30 [eiro] ar asti, un viņš ir uz trīs dienām. Tas iznāk 300 eiro vismaz un ja ir jāmaina bāze, tad tie ir tūkstoši," norāda piketa dalībniece Olga.

Neilgi pēc piketa sākuma protestētājiem pievienojās arī veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV), kuram nācās uzklausīt pārmetumus par valsts vilcināšanos, gadiem nespējot atrast finansējumu, pretēji tam, ka kaimiņvalstīs šāds atbalsts pacientiem jau tiek nodrošināts. Turklāt bez savlaicīgas palīdzības būtiski pieaug komplikāciju risks, kas ilgtermiņā valstij izmaksā vēl vairāk.

"Mums ir jāstrādā tādā līmenī, kā mēs varam dabūt visas grupas pēc prioritātes iekšā. Jo vairāk finansējuma, jo vairāk cilvēku [to] dabūtu," klāstīja Abu Meri.

Komentējot to, kāpēc līdz piketiem vairākus gadus nekas nav virzījies uz priekšu, ministrs klāstīja: "Es jau runāju ar NVD, cik viņi varēja no esošā budžeta… Bija pardzēts šogad atrast, lai uzsāktu, mēs jau runājam par to, ka jāuzsāk pakāpeniski, jo nav iespējams to finasējumu atrast."

Abu Meri tika jautāts, vai diabēts tomēr nevarētu kādu laiku diabēts būt priorotāte veselības aprūpē un viņš atbildēja: "Te jāapskatās, kā tas saiet kopā. Ja galīgi ne, tad jāņem ārā. Es daru, ko es varētu darīt!"

"Šinī gadījumā viņam ir jāizlemj vai viņš ir pacientu vai nozares ministrs, jo iegulda nozarē nenormālas summas, kā mēs zinām Stradiņi un viss pārējais, tajā pašā laikā ir cilvēki, kuriem nodrošinātu kvalitatīvu dzīvi, – nauda neatrodas, ar laiku mēs būsim invalīdi ar komplikācijām," pauž Ilze Šikora.

Tikmēr jau trešdienVeselības ministrija sola nākt klajā par atbalsta paplašināšanu 1. tipa diabēta pacientiem: "Bija tā doma, ka mēs ejam pakāpeniski ar vecumu, bet re kur organizācija negrib par vecumu… Piemēram, ielikt uz 24 gadi… Ir arī idejas, ka tie pacienti, kuri biežāk nevar kontrolēt to cukuru asins līmenī, nevar kontrolēt, viņi ir 1. grupa, kurai vajag iet klāt. Ir vairākas indikācijas, ko mēs varētu, bet tā finansējumā nav, bet ir vēl viena ideja… Varbūt tomēr ir jādod plašāk, bet nav arī jāapmaksā 100%. Jāapmaksā, 50%, ir tāda iespēja, bet, protams, jāskatās atkal budžetu. Bet tas ir ļoti būtiski."

Pašlaik Latvijā glikozes sensori tiek apmaksāti bērniem, kā arī atsevišķām pieaugušo grupām, kā piemēram, grūtniecēm un pacientiem ar augstāku veselības risku, savukārt insulīna sūkņi pieejami jauniešiem tikai līdz 24 gadu vecumam.