"Katru dienu neziņā par savu dzīvību." Valsts joprojām neapmaksā sensorus visiem 1. tipa diabēta pacientiem

Pie Saeimas ceturtdien pulcējās vairāki desmiti 1. tipa diabēta pacientu un viņu atbalstītāju, lai pieprasītu valstij beidzot kompensēt nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus – nelielas ierīces, kas visu diennakti mēra cukura līmeni asinīs un brīdina par bīstamām svārstībām.

"Šī problēma mūsu ģimeni skar ļoti personiski, mana brāļa meita ir saslimusi ar 1. tipa diabētu 23 gadu vecumā, kad dzīve tikai sākas. Šis viņu pilnīgi sagrāva, mēs nonācām ļoti lielās materiālās problēmās, viņai nācās pārkārtot pilnīgi visu sadzīvi, mainīt darbu, ņemt akadēmisko gadu augstskolā," pauž Rūta.

"Viņa bez šī sensora, bez šī sūkņa nevar dzīvot. Mēs esam mēģinājuši, viņa divus gadus ir mēģinājusi dzīvot. Tās izmaksas ir 350-400 eiro mēnesī, un to viņa tagad pati atmaksā. Tas ir uz visu dzīvi, tas nekad nebeigsies," par apstākļiem saka Dace.

"Es nācu cīnīties par savas meitas tiesībām. Meitai ir diabēts, 10 gadi. Šobrīd viss ir lieliski, bet 18 gados, es saprotu, viss ar to arī beigsies," norāda Kate.

"Tās ir diezgan smagas rūpes, ja tev nav šīs iespējas," teic Maija.

Glikozes sensorus bērniem atmaksā līdz 18 gadu vecumam. Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas to neturpina darīt arī pieaugušajiem.

Izņēmums ir vēl dažas pacientu grupas, piemēram, grūtnieces vai pacienti pēc orgānu transplantācijas.

"Pēc mūsu aprēķiniem tie ir 5,5 miljoni sensoriem. Tas ir pats nepieciešamākais – sensori, jo citādi mēs dzīvojam neziņā. Katru dienu neziņā par savu dzīvību, par savu stāvokli, par iespēju kaut ko darīt. Re, kur insulīna pumpis. Man nav pumpja, es to daru ar šļirci – vismaz sešas reizes dienā, es sev špricēju," stāsta Ivans.

"Sensors man ir pieejams. Diemžēl tas man jāiegādājas pašai. Tas vismaz ir 150 eiro mēnesī. Tā ir liela nauda, es teiktu. Tādi insulīna sūkņi, kā Ivanam… Es nevaru atļauties, jo vienreizējais maksājums ir 6000 eiro un vēl mēnesī apmēram 400 eiro," vērš uzmanību Gunda.

"Tas nav nopietni, ka mums nav naudas. Ja mēs gribam strādāt 24 gadu vecumā, mēs neesam spējīgi to darīt. Jau 32 gadu vecumā ir komplikācijas ar redzi, komplikācijas ar daudzām lietām. Tā ir atrisināma problēma, šī ir standarta prakse Eiropā. Kāpēc lai tā nebūtu standarta prakse Latvijā?" vaicā Jānis.

Protestētāji atzīmē, ka sensori nav tikai pacientu ērtība – tie arī ekonomiski izdevīgi valstij. Regulāra glikozes līmeņa uzraudzība palīdz izvairīties no smagām hipoglikēmijām un citām komplikācijām, kas vēlāk veselības aprūpes sistēmai izmaksā daudz dārgāk.

Veselības ministrijā tikmēr skaidro, ka pacientu vajadzības pārsniedz valsts finansējuma iespējas un pēc ministrijas aprēķiniem glikozes monitorēšanas sistēmu kompensēšanai būtu nepieciešami vairāk nekā deviņi miljoni eiro gadā, bet insulīna sūkņiem vēl ap 28 miljoniem eiro.

"Ir izskanējuši arī šajās prezentācijās no pacientu organizācijas, ka gandrīz 49% no izdevumiem vai ārstētajām komplikācijām varētu ietaupīt. Es saprotu, ka NVD ir šo skatījies. Tad ja kopīgie tēriņi no šīm komplikācijām vai hipoglikēmijām, ir aptuveni trīs miljoni, ja mēs varētu ietaupīt pusi, tas ir aptuveni 1,5 miljoni, kas ir pilnīgi nepietiekoši, lai mēs šiem pacientiem varētu palīdzēt," saka Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere.

Ministrija norāda, ka kompensējamo pacientu loku plānots pakāpeniski paplašināts, taču, lai sensorus varētu nodrošināt ja ne visiem, tad vismaz vēl plašākam pacientu lokam, nepieciešams papildu finansējums, kas valstij kopumā jārod.