Čornobiļas atomelektrostacija bija viena no padomju laika elektronereģijas pērlēm, kas tika dēvēta arī par "gaišo cerību". Kā šis reģions pirms 40 gadiem pārvērtās ne tikai par gruvešiem, bet neatgriezeniski bīstamu teritoriju?
1986. gada 25. aprīlī atomelektrostacijas ceturtajā reaktorā bija paredzēta regulāra apkope. Tomēr testa laikā strādniekiem, pārkāpjot drošības protokolus, elektrostacijā notika strāvas pieaugums. Neziņas un kļūdu ietekmē 26. aprīļa pulksten 01.23 bija pirmais sprādziens, pēc kā sekoja vēl viens, tas norāva 1000 tonnu smago jumtu nost no reaktora un izšāva uguns bumbu augstu debesīs.
Negadījums izraisīja lielāko nekontrolēto radioaktīvo vielu noplūdi. Tā ir nopietnākā avārija, kas jebkad notikusi kodolenerģijas vēsturē. Avārijas rezultātā reaktors tika iznīcināts, un vidē nonāca ievērojams daudzums radioaktīvu vielu.
31 cilvēks nekavējoties gāja bojā. Vienlaikus jāpiebilst, – uzskatīts, ka 40 gados tūkstošiem cilvēku miruši ar radiācijas izraisītām ļaundabīgām slimībām. Radiācijai tika pakļauti aptuveni astoņi miljoni cilvēku. Tāpat tika piesārņota vide, apmēram 155 tūkstošu kvadrātkilometru platībā.
Aptuveni 36 stundas pēc katastrofas sākuma neviens apkārtējo rajonu iedzīvotājus nebija evakuēji, pat no netālu esošās Pripjatas. Nekādi ziņojumi netika publicēti līdz trešajai dienai pēc Čornobiļas sprādziena.
28.aprīlī Zviedrijas varas iestādes ievēroja paaugstinātu radiācijas līmeni un paziņoja pasaulei, ka kaut kur Padomju Savienībā notikusi kodolavārija. Pirms Zviedrijas paziņojuma Padomju varas iestādes veica ārkārtas ugunsdzēsības un seku likvidēšanas darbus, taču bija izvēlējušās neziņot par negadījumu vai tā apmēru pilnībā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pirmajos četros gados pēc Čornobiļas avārijas padomju varas iestādes nolēma sprādziena sekas galvenokārt risināt valsts līmenī. Pēcāk apstiprinot notikušo, padomju vara nolēma pieņemt arī starptautisko palīdzību seku likvidēšanai.
