U18 zvaigznes, kuras pēc tam pazūd – kas notiek ar Latvijas perspektīvajiem sportistiem?

Kāpēc vieniem izdodas, bet citiem ne? Un vai lielākais Latvijas sporta izaicinājums sākas tieši pēc jauniešu izlašu vecuma?

Jaunatnes sportā Latvijai netrūkst panākumu.

Mums ir Eiropas čempionātu medaļnieki basketbolā, pasaules līmeņa sasniegumi hokejā un arvien vairāk jauniešu, kuri jau pusaudžu vecumā nonāk ārvalstu klubu un skautu redzeslokā.

Taču U18 izlases krekls vai jauniešu čempionāta medaļa un sasniegumi paši par sevi profesionālo karjeru negarantē.

Pēc jauniešu sporta sākas pavisam cita dzīve – pieaugušo komanda, profesionāls līgums, konkurence par vietu sastāvā un nepieciešamība regulāri spēlēt pret sportistiem, kuri jau vairākus gadus ir profesionāļi.

Talantu ir daudz vairāk nekā profesionāļu

Lai saprastu, cik šaurs ir ceļš līdz profesionālajam sportam, var paskatīties uz ASV, kur NCAA apkopo detalizētus datus par sportistu pāreju no jauniešu uz pieaugušo sportu.

No aptuveni astoņiem miljoniem ASV vidusskolu sportistu tikai ap 560 000 nonāk NCAA sacensībās. Tas nozīmē, ka līdz koledžu sportam tiek aptuveni septiņi procenti jauniešu.

Vīriešu basketbolā tikai aptuveni 1% NCAA spēlētāju tiek draftēti NBA, bet, ieskaitot plašāku profesionālo basketbolu ārpus NBA, aprēķins rāda aptuveni 22%.

Vīriešu hokejā aptuveni 7,5% NCAA spēlētāju nonāk NHL drafta kategorijā.

Tie nav Latvijas dati, un tos nevajadzētu izmantot, lai apgalvotu, ka Latvijā ir tādi paši procenti. Taču tie labi parāda kopējo tendenci.

Latvijā nav vienotas publiskas datubāzes, kas ļautu tikpat precīzi izsekot visu sporta veidu jauniešiem no U18 vecuma līdz profesionālajai karjerai.

Tāpēc viens no labākajiem veidiem, kā šo procesu saprast, ir paskatīties uz konkrētu Latvijas paaudzi.

2016. gadā viņi visi bija Latvijas nākotne. Desmit gadus vēlāk – katram savs stāsts

2016. Gada pavasarī Latvijas U18 hokeja izlases sastāvā pasaules čempionātam tika nosaukti 23 spēlētāji. Toreiz viņi bija vieni no perspektīvākajiem savas paaudzes hokejistiem Latvijā.

Šodien šīs paaudzes spēlētāju karjeras izskatās ļoti atšķirīgas.

Vārtsargs Gustavs Grigals savu ceļu turpināja Ziemeļamerikā un Eiropā. Viņš spēlēja NCAA, ECHL un AHL, bet 2025./26. sezonā pārstāvēja Somijas "SaiPa".

Renārs Krastenbergs ir izveidojis stabilu profesionāļa karjeru Eiropā un 2025./26. sezonā spēlēja Čehijas "Olomouc".

Deniss Smirnovs pēc jauniešu gadiem izveidoja profesionāļa karjeru Šveicē un citās Eiropas līgās, vēlāk kļūstot par vērtību arī Latvijas valstsvienībā.

Savukārt Markuss Komuls savu karjeru lielā mērā veidoja Ziemeļamerikā un pēc NCAA nonāca profesionālajā hokejā, taču tajā pašā 23 spēlētāju sarakstā ir arī pavisam citas trajektorijas.

Piemēram, Pauls Svars pēc spēlēšanas dažādos Latvijas un ārvalstu profesionālajos klubos, kuri nespēlē top Eiropas līgas 2025./26. sezonā pārstāvēja Liepājas komandu Latvijas čempionātā. Nākamā sezona viņam Kijevas "Capitals" rindās.

Verners Egle savu profesionāļa ceļu mēģināja bruģēt ārvalstīs, visbeidzot spēlējot Beļģijas čempionātā. Nākamo sezonu Egle sāks Nīderlandes čempionāta komandā Dordrehtas "Lions".

Savukārt daļa šīs paaudzes spēlētāju profesionālajā hokejā vairs nav atrodami, piemēram, Erlends Kļaviņš, Roberts Bļugers un vārtsargs Niklāvs Rauza.

2016. gadā visi 23 bija vienas Latvijas U18 izlases spēlētāji. Visi bija nonākuši līdz vienam no augstākajiem iespējamiem līmeņiem savā vecuma grupā.

Desmit gadus vēlāk viņu ceļi ir pilnīgi atšķirīgi – no augsta līmeņa Eiropas līgām līdz Latvijas čempionātam un karjerām, kas profesionālajā sportā vairs neturpinās.

Ko vispār nozīmē kļūt par profesionāli?

Par profesionāli var uzskatīt gan NHL spēlētāju, gan hokejistu, kurš ar sportu pelna iztiku Latvijas čempionātā. Taču starp šiem līmeņiem ir milzīga atšķirība.

Tāpēc, runājot par jauno talantu likteni, nepietiek tikai ar jautājumu – "vai viņš kļuva par profesionāli?"

Svarīgi ir arī tas, kādā līmenī viņš spēlē.

Viens sportists var izveidot stabilu profesionāļa karjeru Eiropas augstākajā līgā, cits – spēlēt zemākā profesionālajā līmenī, bet vēl kāds pēc dažiem gadiem sportu pamest.

Tie visi ir trīs atšķirīgi karjeras stāsti. Tieši tāpēc jauniešu sporta panākumus daudz interesantāk būtu vērtēt ne tikai pēc medaļām, bet arī pēc tā, kur šie sportisti atrodas piecus vai desmit gadus vēlāk.

18 gadi — brīdis, kad ar talantu vairs nepietiek

Jauniešu sportā spēlētājam ir viena būtiska priekšrocība – spēlētājs drīkst būt jauns.

U16 un U18 izlasēs rezultātu lielā mērā nosaka fiziskās dotības, tehnika un talants.

Pēc 18 gadu vecuma spēles kļūst ātrākas, konkurence lielāka, bet treneriem vairs nav neierobežota laika gaidīt, kamēr perspektīvs spēlētājs būs gatavs.

Pieaugušo sportā vieta sastāvā ir jāizcīna.

Jauniešu izlases līderis var kļūt par rezervistu. Spēlētājs, kurš 17 gadu vecumā dominēja savā vecuma grupā, 20 gadu vecumā var nonākt situācijā, kur viņam vispirms jāatrod komanda, kurā viņš regulāri spēlēs.

Treniņi profesionālā komandā var dot daudz, taču jaunam spēlētājam nepieciešamas arī reālas minūtes un atbildība spēlēs. Talantam vajadzīga vide, kurā viņš vienlaikus tiek gan pietiekami izaicināts, gan pietiekami daudz spēlē.

Četri Latvijas hokejisti, četri dažādi ceļi

Latvijas hokejs ļoti labi parāda, cik atšķirīgi var attīstīties jauna spēlētāja karjera.

2026. gada NHL draftā Alberts Šmits kļuva par visu laiku augstāk draftēto Latvijas hokejistu – viņš tika izvēlēts ar piekto numuru.

Šmits ir spilgts piemērs talantam, kurš jau jauniešu vecumā nonāca spēcīgākā ārvalstu vidē un tagad atrodas uz ceļa pretī NHL.

Taču viņa stāsts nav vienīgais.

Teodoru Bļugeru 2012. gada NHL draftā izvēlējās ar 52. numuru. Viņš nebija pirmās kārtas izvēle, un līdz NHL debijai bija jāgaida vairāki gadi. Taču pacietība atmaksājās – Bļugers kļuva par stabilu NHL spēlētāju un līdz šim ir aizvadījis vairāk nekā 450 spēles pasaules spēcīgākajā līgā.

Elvis Merzļikins 2014. gadā tika draftēts ar 76. numuru. Viņš jau jauniešu vecumā nonāca Šveices sistēmā, kur turpināja attīstību un vēlāk kļuva par vienu no Latvijas vadošajiem vārtsargiem. NHL viņš ir aizvadījis vairāk nekā 270 regulārās sezonas spēles.

Edgars Kulda 2014. gadā tika izvēlēts ar 193. numuru, bet gadu iepriekš bija kļuvis par Memoriālā kausa vērtīgāko spēlētāju, pārstāvot Edmonton Oil Kings, taču līdz NHL spēlei Kulda tā arī nenonāca.

Arī sākotnējā atzinība neko negarantē

Latvijas hokeja vēsturē NHL draftā kopš 1975. gadā izvēlēti 48 mūsu spēlētāji, taču Drafta fakts pats par sevi vēl nenozīmē, ka hokejists kādreiz spēlēs NHL.

Vienlaikus ir arī latvieši, kuri NHL nonāca bez drafta, piemēram, Pēteris Skudra, Herberts Vasiļjevs, Raitis Ivanāns, Ronalds Ķēniņš, Matīss Kivlenieks, Kristiāns Rubīns un Uvis Balinskis.

Basketbolā šis pārejas posms ir īpaši sarežģīts. Latvijas basketbolā jauniešu bāze ir plaša, taču pieaugušo komandās vietu ir daudz mazāk.

Labākie nonāk jauniešu izlasēs, taču pēc tam sākas cīņa par vietu profesionālajā komandā.

Un te parādās vienkāršs jautājums – kur spēlēt 18., 19. un 20. gadu vecumā? Jauniešu komandā sportists vairs nevar palikt, profesionālajā komandā viņš var nebūt gatavs lielai lomai.

Rezultātā rodas pārejas posms, kurā spēlētājs ir pārāk labs jauniešu līmenim, bet vēl nav pietiekami pieredzējis pieaugušo basketbolam.

Tieši šajā vecumā spēlētāja izvēles kļūst īpaši svarīgas – palikt Latvijā, doties uz kādu Eiropas klubu vai izvēlēties NCAA ceļu.

Futbolā konkurence ir vēl nežēlīgāka

Latvijas futbolistam, kurš vēlas spēlēt Eiropas TOP līgās, konkurence nav tikai ar citiem Latvijas spēlētājiem.

Viņam jāpārspēj talanti no Francijas, Vācijas, Spānijas, Nīderlandes, Balkāniem, Skandināvijas un daudzām citām valstīm.

Šajās valstīs darbojas desmitiem profesionālu akadēmiju, kurās jaunieši ikdienā trenējas augstā līmenī.

Tāpēc Latvijas futbolistam ceļš uz Eiropas eliti bieži sākas ar došanos uz ārzemēm, taču arī tas nav automātisks panākums.

Jaunietis var nonākt lielā klubā, bet nekļūt par pirmās komandas spēlētāju.

Nav viena pareizā ceļa.

Neviens no šiem variantiem pats par sevi negarantē profesionālo karjeru.

Dažam labākais risinājums būs palikt Latvijā, citam – aizbraukt 17 gadu vecumā, vēl kādam – vispirms iegūt izglītību un tikai pēc tam pilnībā koncentrēties profesionālajam sportam.

Talantam vajadzīga nevis skaļākā komanda, bet pareizā vide konkrētajā karjeras brīdī.

Vai Latvija savus talantus pazaudē?

Ne katrs sportists, kurš aizbrauc uz ārzemēm, ir pazaudēts, dažkārt tieši pretēji – viņš pirmo reizi nonāk vidē, kurā var sasniegt savu potenciālu.

Alberta Šmita piemērs to labi parāda. Taču mazai valstij būtu svarīgi arī zināt, kas ar saviem talantiem notiek pēc aizbraukšanas.

Mums nav obligāti jānotur katrs talants Latvijā, sportistiem jāpalīdz talantus nenoturēt no sporta ceļa pamešanas.

2016. gada Latvijas U18 hokeja izlase šodien ir labs atgādinājums, cik atšķirīgi var attīstīties viena talantīga paaudze.

Toreiz visi 23 bija vienas komandas spēlētāji. Desmit gadus vēlāk viņu karjeras atrodas ļoti dažādos punktos.

Nevis tajā, cik daudz talantu mums ir 17 gadu vecumā, bet tajā, cik daudz no viņiem izdodas aizvest līdz pieaugušo sportam.

Talantu Latvijai netrūkst un šī vasara to atkal apliecina.

Alberts Šmits ar piekto numuru kļuva par augstāk draftēto Latvijas hokejistu un Latvijas U16 basketbola izlase izcīnīja vēsturisku zeltu Eiropas čempionātā.

Taču tiem jauniešiem, kuriem ir potenciāls sasniegt augstāko līmeni, nepieciešams skaidrs ceļš – treneris, spēļu prakse, konkurence, finansējums un iespēja īstajā brīdī spert nākamo soli.

Īstā cīņa par profesionāļa karjeru sākas tad, kad jauniešu sports beidzas.