Vai ir vērts palikt slikti strādājošā koalīcijā tikai tāpēc, lai valdību pasargātu no Šlesera?

Partija izvēlējās palikt, jo valdības krišana, pēc Šuvajeva teiktā, varētu pavērt ceļu jaunai koalīcijai, kurā noteicoša loma būtu Šleseram. Taču vienlaikus Šuvajevs atzīst, ka pēc strīda par Stambulas konvenciju Siliņas valdība faktiski jau bija kritusi – formāli tā turpināja pastāvēt, taču normāls valdības darbs bija apgrūtināts. Tas rada centrālo pretrunu: "Progresīvie" palika koalīcijā, lai aizšķērsotu ceļu Šleseram, bet vienlaikus aizstāvēja valdības saglabāšanu, kuras spēja pieņemt lēmumus bija būtiski vājināta. Tāpēc Šuvajeva un "Progresīvo" atbildības jautājums par pēdējiem gadiem  nav tikai par to, vai partijai vajadzēja piedalīties faktiski izjukušā valdībā, bet arī par to, ko tā šādos apstākļos spēja panākt un par ko tai jāatbild – no dronu incidentiem un "Rail Baltica" līdz "airBaltic", nodokļiem un solījumiem, kas mainījās, nonākot valdībā.

Palikt valdībā, kas vairs nestrādā

Šuvajevs nepiekrīt, ka "Progresīvie" valdībā būtu palikuši tikai "palikšanas pēc". Viņš stāsta, ka pēc Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) un Šlesera tuvināšanās partija nekavējoties pieprasījusi rīcību koalīcijas līmenī, tostarp labklājības ministra nomaiņu. "Nevar būt labklājības ministrs no ZZS tajā brīdī, kad ministrija ir atbildīga par Stambulas konvencijas ieviešanu un vienlaikus partija virza tās denonsēšanu," viņš sacīja.

Premjere šīs prasības neizpildīja. Šuvajevs to skaidro ar Siliņas vēlmi saglabāt "Jaunās vienotības" (JV) pozīcijas parlamentā. "Viņa izvēlējās tajā brīdī glābt JV kopējo politisko pozīciju visā Saeimā," viņš sacīja. Taču arī "Progresīvie" no valdības neaizgāja.

Partija lēmumu apsprieda ilgu laiku. Partijai bija būtiski pieņemt 2026.gada budžetu, kur tā uzsvēra arī aizsardzības finansējuma kāpināšanu līdz 5% no iekšzemes kopprodukta. Ar deviņiem deputātiem un trim ministriem "Progresīvie" bija mazākā koalīcijas partija, taču tās balsis varēja izšķirt gan balsojumu par budžetu, gan valdības pastāvēšanu, atzīst Šuvajevs.

"Mēs toreiz izvēlējāmies palikt koalīcijā, lai pieņemtu budžetu un, protams, arī strādātu tālāk," skaidro Šuvajevs. Taču šis skaidrojums pats par sevi rada pretrunu. Ja mērķis bija turpināt strādāt, kā to savienot ar atzinumu, ka valdība kopš Stambulas konvencijas strīda faktiski bija kritusi? Ja mērķis bija tikai novērst sliktāku scenāriju, kurā parādās Šlesers, vai ar to pietiek, lai attaisnotu palikšanu valdībā, kura vairs nespēj vienoties par kopīgu rīcību?

Šuvajevs pats šo izvēli formulē kā divas iespējas: "Faktiski ir tikai divas iespējas – vai nu ir koalīcija un valdība, kurā ir Ainārs Šlesers, vai arī ir koalīcija un valdība, kurā ir "Progresīvie’." Šis ir arguments par mazāko ļaunumu, nevis par labu valdības darbu. Rodas jautājums, vai pozīcija "labāk nekā Šlesera valdība" var tikt uzskatīta par pamatotu kritēriju partijai, kas vēlas vadīt  valdību. Pretējā gadījumā jebkura nepilnīga koalīcija kļūst aizstāvama, tiklīdz tai līdzās noliek vēl sliktāku alternatīvu.

"Valdība faktiski krita" – un tomēr nebija seku

Šuvajeva atziņa par valdības krišanu ir būtiskākais sarunas punkts. "Valdība faktiski krita jau tajā brīdī, kad ZZS sāka virzīt Stambulas konvencijas denonsēšanu," viņš sacīja. Kopš tā laika spēja vienoties starp partneriem kļuva ļoti sarežģīta, jo katrs jautājums tika vērtēts arī pēc tā politiskā nolūka.

"Spēja vienoties starp koalīcijas partneriem šādos ģeopolitiskajos apstākļos kļuva ārkārtīgi sarežģīta," sacīja Šuvajevs. Formāli valdība pastāvēja, taču jautājumus par drošību, finansējumu un valsts attīstību vairs nevarēja uzskatīt par kopīgu darbu. Domājams, ka šādā situācijā valdības partnerim jāpanāk politiskas sekas vai jāaiziet. "Progresīvie" pieprasīja labklājības ministra nomaiņu, publiski kritizēja partnerus un arī kokrūpnieku lietā uzskatīja, ka vajadzējis būt sekām. Tomēr īstu seku nebija.

Šuvajevs atzīst, ka "Progresīvie" varējuši rīkoties ātrāk. "Es noteikti esmu atvērts kritikai par to, vai "Progresīvajiem" vajadzēja rīkoties ātrāk un virzīt vēl stingrākus nosacījumus," viņš sacīja, gan neminot konkrētus nosacījumus un pārkāpumus, kas būtu pietiekams iemesls aiziešanai.

Droni: ministrs nenotriec, bet kurš atbild par gatavību?

Par dronu incidentiem Šuvajevs saka: "Ministrija nav tā, kas triec dronus nost." Viņaprāt, bijušais aizsardzības ministrs Andris Sprūds (P) neatkāpās tāpēc, ka būtu atzinis personisku vainu, bet gan tāpēc, ka Siliņa un JV drošības incidentu mēģinājuši izmantot politiskajā cīņā pirms vēlēšanām.

Šuvajevs ir pārliecināts, ka tieši "Progresīvo" laikā ir sākta pretdronu sistēmu un aizsardzības industrijas attīstīšana. "Fakts, ka vispār droniem kā jaunam kara fenomenam sāka pievērst uzmanību nacionālajā līmenī, ir Andra Sprūda nopelns," viņš sacīja. Viņaprāt, divu dronu notriekšana nebūtu bijusi iespējama bez iepriekšējiem diviem vai trim sagatavošanās gadiem. Tomēr fakts ir fakts – laikā, kamēr Aizsardzības ministriju pārraudzīja "Progresīvie", Latvijā ielidojušie ārzemju droni notriekti netika. Šuvajeva sacītais ļauj partijai pieskaitīt sev nopelnu par sistēmas veidošanu, bet neuzliek skaidru atbildību par laiku, kad droni vēl netika notriekti.

Netiek pateikts, kas "Progresīvo" pārraudzības laikā bijis kļūdains; tā vietā Šuvajevs norāda uz Iekšlietu ministriju, Krīzes vadības centru un premjeres darbu. Taču politiskā atbildība nav tikai pavēle dronu notriekt – tā ir arī laikus sagatavota sistēma, skaidra saziņa ar sabiedrību un rīcība pēc incidenta.

"Rail Baltica": pamanīt katastrofu nav tas pats, kas to apturēt

"Rail Baltica" gadījumā Šuvajevs atsaucas uz brīdinājumiem, kas Satiksmes ministrijā bijuši jau kopš 2021.gada, un uz 2019.gada vēstuli premjeram, ko kopā ar projekta darbiniekiem bija nosūtījis bijušais satiksmes  ministrs Kaspars Briškens (P). "Es nevaru piekrist tam, ka signālu [par problēmām "Rail Baltica" projektā no "Progresīvo" puses] nav bijis," viņš sacīja.

Partija uzskata, ka tieši tās aktivitāšu dēļ un darbības laikā projekta izmaksas sāka samazināties un tika noteiktas prioritātes. Šuvajevs atgādina, ka "Rail Baltica" aplēses no aptuveni diviem miljardiem eiro 2017.gadā līdz aptuveni 10 miljardiem eiro bija izaugušas, pirms "Progresīvie" nonāca valdībā. Taču tas neatceļ nākamo jautājumu: kas notika pēc Satiksmes ministrijas pārņemšanas?

"Skaļāk rīkoties, manuprāt, ir grūti," atbild Šuvajevs uz jautājumu, vai ministriem vajadzējis būt uzstājīgākiem. Tomēr viņš pats pieļauj, ka "iespējams, pareizā rīcība būtu bijusi atteikties no Satiksmes ministrijas".

Vienlaikus Šuvajevs atsaucas uz juridiskām saistībām, veciem līgumiem un partneru nevēlēšanos lemt. Tas ir būtisks konteksts, taču paliek neatbildēts, kad mantojums beidzas un sākas paša ministra politiskais lēmums. Šuvajevs uzskata, ka 2030.gadā projektu pabeigt vairs nav reāli un ka vispirms jābūvē pamattrase. Tomēr arī te saglabājas jautājums, kāpēc šāds secinājums netika izdarīts agrāk un par ko būs jālemj tagad.

"airBaltic": augsts risks bez skaidra politiska mērķa

Šuvajevs saka, ka tuvākās divas vai trīs nedēļas parādīs, vai aviokompānija "airBaltic" spēs piesaistīt 225 miljonu eiro starpfinansējumu un līdz gada beigām vēl 100 miljonus eiro no stratēģiskā investora. "Tie ir noteikti augsta riska gājieni, un nav tā, ka mēs varam būt simtprocentīgi pārliecināti, ka viss veiksmīgi izdosies," viņš atzīst. Tomēr, viņaprāt, jaunā uzņēmuma padome  un vadība esot gatava pieņemt sāpīgus lēmumus. Taču vienlaikus pats norāda uz neatbildētiem politiskiem jautājumiem: kāda būs īpašnieku struktūra, vai Latvija saglabās 25% plus vienu akciju, kāda būs Rīgas loma un kāds būs maršrutu tīkls. "Man mazliet nav skaidrs, kāpēc valdības līmenī šīs atbildes nav," viņš sacīja.

Šuvajevs pieļauj, ka "Progresīvie" nepietiekami skaidrojuši, kādēļ valstij "airBaltic" vajadzīga. Atbildības problēma ir arī tajā, kāpēc sabiedrībai jāuzņemas risks, pirms politiķi nosauc sagaidāmo rezultātu.

No ideoloģijas palikuši principi, bet ne vienmēr instrumenti

"Progresīvie" politikā ienāca ar sociāldemokrātisku un zaļu identitāti, lielāku valsts lomu ekonomikā, sociālo drošību un cilvēktiesību aizsardzību. Sākotnējā dienaskārtībā bija arī nepilsoņu balsstiesības un atšķirīga attieksme pret krievu valodas lomu un okupācijas simboliem.

Šuvajevs saka, ka partija nav būtiski mainījusi ideoloģisko virzienu, bet iemācījusies vērtības pārvērst konkrētā politikā. "Tas ir brīdis, kurā partijai ir jāspēj pārtulkot savas vērtības skaidrā politikā," viņš sacīja. Viņš min Stambulas konvencijas saglabāšanu, partnerattiecību regulējumu un nodokļu izmaiņas kā pierādījumu tam, ka partijas "varas tests" esot izturēts.

Neskatoties uz skaļiem publiskiem strīdiem ar ZZS,  "Progresīvie" "sarkanās līnijas" velk tikai pret Šlesera un Jūlijas Stepaņenko politiskajiem spēkiem. Tikmēr sadarbība ar ZZS nav izslēgta, jo "mēģinu skatīties pēc iespējas reālistiskāk, kāda varētu veidoties politiskā matemātika," par ZZS sacīja Šuvajevs. Nosacījums esot Stambulas konvencijas saglabāšana un vienošanās par drošību un attīstību.

Taču nav pateikts, kas notiks, ja šis nosacījums tiks pārkāpts. Tā pati problēma jau bija redzama iepriekšējā valdībā: partija nosauca partnera rīcību par nepieņemamu, bet palika kopā. Šādā situācijā sarkanā līnija bez sekojošas rīcības kļūst par sarunu pozīciju, nevis robežu.

Deklarēto vērtību un prakses plaisa parādās arī dzimumu paritātes jautājumā. Lai gan "Progresīvie" uzsver dzimumu vienlīdzību un kandidātu sarakstos mēģina ievērot paritātes principu, premjera amata kandidāts atkal ir vīrietis. Uz jautājumu, kāpēc šo amatu neieņem Agnese Lāce, Šuvajevs atbildēja: "Tas bija partijas kopējais valdes lēmums." Viņš cer, ka nākamajās vēlēšanās kandidāte būs sieviete. Līdz tam deklarētā paritāte paliek pretrunā ar svarīgāko simbolisko lēmumu.

Līdzīga robežas vilkšana starp sadarbību un atbildību ir attiecībās ar jauniešu organizāciju "Protests". Šuvajevs uzsver, ka pastāv sadarbības līgums, bet organizācija ir autonoma, tādēļ viņš nevarot atbildēt par visu, ko tā saka un dara. Komunisma slavināšanu viņš sauc par likumpārkāpumu, savukārt par "Hamas" uzbrukumiem saka: "Progresīvie" vienmēr ir nosodījuši "Hamas" teroristiskos uzbrukumus." Tomēr autonomija neatceļ jautājumu, kāpēc partija sadarbojas ar organizāciju, kuras publiskais tēls var nonākt pretrunā ar tās vērtībām.

Kad "Progresīvie" paši kļūst par sarkano līniju

"Progresīvie" paši uzsver, ka skaidri zina, ar kuriem politiskajiem spēkiem nesadarbosies. Šuvajevs vairākkārt nosauc Šlesera un Jūlijas Stepaņenko pārstāvētos spēkus kā tādus, ar kuriem koalīcija nebūtu iespējama. "Progresīvie" esot partija, kas pēdējos mēnešos viskonsekventāk pateikusi, kuras ir tās sarkanās līnijas. Vienlaikus šīs līnijas nav vienādas pret visiem. Sadarbību ar ZZS Šuvajevs neizslēdz, lai gan tieši šīs partijas rīcība aktualizēja izstāšanos no Stambulas konvencijas un pēc paša Šuvajeva teiktā faktiski sašūpoja valdību.

Tātad sarkanā līnija pret Šleseru ir kategoriska, bet attiecībā uz ZZS tā kļūst nosacīta – ja izdodas vienoties par drošību, attīstību un Stambulas konvencijas saglabāšanu. Tas ir politiski pragmatiski, taču vienlaikus rada jautājumu, cik daudz no sarkanās līnijas paliek pāri brīdī, kad sāk darboties vēlēšanu rezultātu aritmētika.

"Progresīvie" arī paši ir kļuvuši par citu partiju sarkano līniju. Pēc 14. Saeimas vēlēšanām Nacionālā apvienība (NA) iebilda pret darbu vienā valdībā ar "Progresīvajiem", un viens no galvenajiem pārmetumiem bija partijas it kā "krieviskais" raksturs. Šuvajevs šādus apgalvojumus noraida un aicina NA uzmanību pievērst Šleseram, Stepaņenko un "Suverēnajai varai". Viņš uzsver, ka "Progresīvie" skaidri iestājas par Eiropas Savienību un NATO, atbalsta Stambulas konvenciju un pārstāv arī krievvalodīgo jauniešu paaudzi, kas sevi redz Eiropā. "Šādi apvainojumi no politisko konkurentu puses ir, manuprāt, vienkārši nevietā," viņš sacīja.

Tomēr šai kritikai ir arī vēsturiskas saknes. Partijas agrākajā dienaskārtībā bija nepilsoņu balsstiesības pašvaldībās, atšķirīga pieeja krievu valodas lomai un piesardzīgāka attieksme pret okupācijas simbolu nojaukšanu. Tas nenozīmē, ka "Progresīvie" šodien būtu saucami par krievisku partiju, taču tas izskaidro, kāpēc šāds apzīmējums joprojām tiek izmantots politiskajā cīņā.

Prezidenta vēlēšanas kā politiskais tirgus

Politiskās tirgošanās loģiku spilgti izgaismoja 2023. gada Valsts prezidenta vēlēšanas. Edgara Rinkēviča ievēlēšana šajā amatā notika laikā, kad Saeimā jau bija sākušās sarunas par turpmāko valdības konfigurāciju, bet iepriekšējā valdība vēl nebija kritusi. Prezidenta vēlēšanas un valdības veidošana formāli bija divi atsevišķi procesi, taču sabiedrībā radās iespaids, ka partijas savā starpā tirgojas ar atbalstu, amatiem un politiskajām prioritātēm.

Šuvajevs noliedz, ka konkrētie jautājumi būtu bijuši vienkārši piesaistīti Valsts prezidenta ievēlēšanai. "Netika jau sasaistīts, tas faktiski nebija iespējams tādā veidā," viņš sacīja. Viņš arī uzsvēra: "Mums nevienā brīdī neviens nebija sniedzis jebkādas garantijas." Pēc viņa teiktā, sarunas par Stambulas konvenciju, partnerattiecību regulējumu un nodokļiem kļuva aktuālas vēlāk, jau valdības veidošanas procesā.

Tomēr formāla darījuma noliegšana neatceļ politiskā tirgus iespaidu. Partijas sadarbojas savā starpā, un tas pats par sevi ir normāls politikas elements. Taču brīdī, kad vienošanās par valdību sāk saplūst ar balsojumu par Valsts prezidentu, prezidenta amats kļūst par maiņas vienību.

Šāda prakse nonivilē pašas partijas. Ja būtiskākais nav kandidāta redzējums par valsts attīstību, bet gan tas, ko ar viņa ievēlēšanu var iegūt nākamajā sarunu kārtā, partijas savus principus pārvērš par kaulēšanās instrumentu. Tajā pašā laikā tiek nonivelēta arī Valsts prezidenta institūcija, kas nav tikai vēl viena pozīcija koalīcijas matemātikā, bet simbolizē valsts politisko līderību, un tieši tāpēc lēmumam par viņa izvēli vajadzētu būt saprotamam arī tiem, kuri nav iesaistīti partiju sarunās. Ja prezidenta ievēlēšana tiek uztverta kā daļa no valdības komplektēšanas, Valsts prezidenta institūcija zaudē savu īpašo svaru un kļūst par vienu no politiskā tirgus objektiem.

Šuvajevs pats atzīst, ka prezidenta jautājumam būtu jāstāv zināmā mērā malā no pārējā politiskā procesa. Viņš Rinkēviča darbu vērtē atzinīgi, taču par iespējamu atbalstu viņa pārvēlēšanai šobrīd runāt nevarot, jo nav zināms, vai Rinkēvičs vispār kandidēs. Vienlaikus "Progresīvajiem" esot jābūt savam kandidātam, lai gan partija par to vēl nav spriedusi.

Kas paliek pēc skaidrojumiem?

Šuvajevs saka, ka jebkurai partijai, veidojot koalīciju, jāspēj iepriekš atbildēt, kādos apstākļos tā valdību pametīs. "Jebkurai partijai, kad tā veido koalīciju, ir jāspēj atbildēt, kādos apstākļos šo koalīciju nepieciešams pamest," viņš sacīja.

Pēc Šuvajeva paša teiktā, partneru rīcība ap Stambulas konvenciju valdības darbu faktiski paralizēja, tomēr partija palika. Dronu gadījumā tā min sagatavošanās darbus, bet nepasaka, par ko atbild tās ministrs. "Rail Baltica" gadījumā tā atklāj mantoto problēmu, bet atzīst, ka varbūt vajadzējis ministriju pamest. "airBaltic" gadījumā tiek prasīts liels finanšu risks, pirms skaidrs ir politiskais mērķis.

Tāpēc centrālais jautājums, iespējams, nav tikai par to, vai Šlesers būtu sliktāks par "Progresīvajiem". Var domāt par to, vai partija, kas vēlas vadīt valdību, spēj nosaukt savas kļūdas, noteikt robežas un pateikt, ko darīs, kad koalīcija vairs nestrādā. Pretējā gadījumā "atbildība" kļūst par ērtu vārdu, ar kuru pamatot palikšanu pie varas un pēc neveiksmes izšķīdināt vainu starp visiem.