Latvija izglītībai tērē mazāk nekā Eiropas vidēji, taču skolēnu rezultāti ir salīdzinoši labi

2023. gadā Eiropas Savienības valstis izglītībai kopumā novirzīja 806 miljardus eiro jeb aptuveni 4,7% no bloka iekšzemes kopprodukta (IKP). Desmit gadu laikā šis īpatsvars gan nedaudz sarucis – 2014. gadā izglītībai tika novirzīti vidēji 4,96% no IKP.
Visvairāk no IKP izglītībai tērēja Zviedrija – 6,8%. Vairāk nekā 6% izglītībai novirzīja arī Somija, Islande, Beļģija un Dānija. Savukārt Rumānija izglītībai tērēja vien 2,97% no IKP, bet Grieķija – 3,33%.

Tomēr izdevumu īpatsvars no IKP neparāda visu ainu. Daudz precīzāk salīdzināt dažādu valstu ieguldījumus iespējams, raugoties uz izdevumiem uz vienu skolēnu.

Šajā rādītājā Eiropas Savienības vidējais līmenis 2022. gadā bija 8246 pirktspējas standarti jeb PPS. Latvija izglītībai uz vienu skolēnu tērēja 4999 PPS – aptuveni par 39% mazāk nekā vidēji ES.

Taču, neraugoties uz salīdzinoši nelielajiem tēriņiem, Latvijas skolēnu rezultāti pamatprasmēs ir labāki par Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem.

Lielāki tēriņi ne vienmēr nozīmē labākas zināšanas
Skolēnu sasniegumus iespējams salīdzināt, izmantojot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) starptautisko skolēnu novērtēšanas programmu PISA. Tā pārbauda 15 gadus vecu skolēnu prasmes matemātikā, lasīšanā un dabaszinātnēs.

Par zemu sasniegumu līmeni tiek uzskatīts PISA 2. līmeņa nesasniegšana. OECD to uzskata par pamata līmeni, kas nepieciešams, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē.

2022. gadā ES valstīs 26,2% skolēnu nesasniedza šo līmeni lasīšanā, bet matemātikā – 29,5%. Salīdzinājumam, 2012. gadā šie rādītāji bija attiecīgi 18% un 22,1%.
Vienlaikus dati rāda, ka saistība starp finansējumu un skolēnu rezultātiem nebūt nav automātiska.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Malta. Tā izglītībai uz vienu skolēnu tērēja 9658 PPS jeb aptuveni 17% vairāk nekā ES vidēji. Tomēr 32,6% Maltas skolēnu matemātikā nesasniedza PISA 2. līmeni, bet lasīšanā šis rādītājs bija 36,3%.

Savukārt Latvija uz vienu skolēnu tērēja tikai 4999 PPS, taču gan matemātikā, gan lasīšanā zemo sasniegumu līmenis bija zem ES vidējā.

Ļoti labi rezultāti ir Igaunijā. Tur matemātikā zemu rezultātu uzrādīja tikai 15% skolēnu. Igaunijai sekoja Īrija un Dānija, kur šis rādītājs bija aptuveni 19–20%.

Dānija vienlaikus ir viena no valstīm, kas izglītībai tērē visvairāk.

Arī bagātākās valstis nav automātiski veiksmīgākas
Atšķirības redzamas arī starp lielākajām Eiropas ekonomikām.

Francija 2022. gadā izglītībai novirzīja 5,33% no IKP, kas bija viens no augstākajiem rādītājiem ES. Tomēr izdevumi uz vienu skolēnu bija 8151 PPS – nedaudz zem ES vidējā.

Vācija izglītībai novirzīja 4,79% no IKP, kas ir tuvu ES vidējam rādītājam, taču izdevumi uz vienu skolēnu sasniedza 10 363 PPS – aptuveni par ceturtdaļu vairāk nekā ES vidēji.

Itālijā izglītības tēriņi veidoja 4,07% no IKP, bet izdevumi uz vienu skolēnu bija 7945 PPS.

Savukārt Luksemburga ir īpaši spilgts piemērs tam, kāpēc tikai ar naudas apjomu nepietiek. 2022. gadā valsts izglītībai tērēja 3,74% no IKP jeb mazāk nekā ES vidēji, tomēr izdevumi uz vienu skolēnu sasniedza 18 422 PPS – vairāk nekā divas reizes pārsniedzot ES vidējo.

Eiropai līdz 2030. gadam jāuzlabo skolēnu pamatprasmes
Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam samazināt to skolēnu īpatsvaru, kuriem ir nepietiekamas pamatprasmes, līdz mazāk nekā 15%.

Pašlaik līdz šim mērķim vēl ir tālu – gandrīz trīs no desmit ES skolēniem matemātikā nesasniedz pamata līmeni.

Būtiska nozīme ir arī ģimenes sociālekonomiskajam stāvoklim. PISA 2022 dati liecina, ka matemātikā nepietiekamus rezultātus uzrādīja 48% skolēnu no sociāli un ekonomiski mazāk labvēlīgās ceturtdaļas, kamēr turīgāko ģimeņu skolēnu vidū šis īpatsvars bija tikai 11%.

Vienlaikus Eiropā mainās arī skolēnu skaits. Eiropas Komisija prognozē, ka līdz 2030. gadam ES būs aptuveni 2,5 miljoni mazāk bērnu vecumā no trim līdz 18 gadiem nekā 2022. gadā.

Tas varētu dot valstīm iespēju vairāk līdzekļu novirzīt katram skolēnam. Komisijas aplēses liecina – ja kopējie skolu budžeti turpinātu pieaugt vismaz atbilstoši 2% gada inflācijai, vidējie izdevumi uz vienu skolēnu līdz 2030. gadam varētu pieaugt par aptuveni 19%.

Eksperti norāda, ka šiem līdzekļiem būtu jānonāk ne tikai algu vai infrastruktūras finansēšanā, bet arī pasākumos, kas tieši uzlabo mācīšanos – mazākās klasēs, personalizētākā apmācībā, modernākās mācību programmās, skolotāju profesionālajā pilnveidē un tehnoloģiju jēgpilnā izmantošanā.

Eiropas valstu pieredze tādējādi liecina – svarīgs nav tikai jautājums par to, cik daudz naudas tiek ieguldīts izglītībā, bet arī par to, kur un kā šī nauda tiek izlietota.